ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS

Šai acumirklī jauns notikums pievērsa viņa uzma­nību: pa degošā šķūņa jumtu skraidīja kaķis, nesa­prazdams, kur lēkt, — no visām pusēm to ielenca liesmas. Nabaga dzīvnieks, žēli ņaudēdams, it kā sauca pēc palīdzības. Zeņķi vai beidzās nost aiz smiekliem, raudzīdamies tā izmisumā.

— Ko smejaties, velnēni! — kalējs viņiem dusmīgi uzsauca. — Jūs dieva nebīstaties — dieva radījums iet bojā, bet jūs savā muļķa prātā priecājaties, — un, pieslējis kāpnes pie degošā jumta, viņš uzkāpa pēc kaķa.

Tas saprata viņa nodomu un, it kā pateikdamies ātri ieķērās viņam piedurknē. Pusapdegušais kalējs ar savu ieguvumu trausās lejā.

— Nu, draugi, palieciet sveiki, — viņš sacīja sa­mulsušajiem saimes ļaudīm, — man te vairs nav ko darīt. Dzīvojiet laimīgi, nepieminiet mani ar ļaunu!

Kalējs aizgāja, ugunsgrēks vēl plosījās krietnu laiku. Beidzot tas aprima, tikai ogļu kaudzes bez liesmas spilgti kvēloja nakts melnumā, un ap tām klīda ugunsgrēkā cietušie Kisteņevkas iedzīvotāji.

Otrā dienā vēsts par ugunsgrēku izplatījās visā no­vadā. Visi spriedelēja par to, pārcilādami dažādus minējumus un varbūtības. Vieni apgalvoja, ka Dub­rovska ļaudis, bēru godībās sadzērušies, nejauši aiz­dedzinājuši ēku, citi vainoja ierēdņus, kas uz jaun- dzīves priekiem žūpojuši, vairāki apgalvoja, ka saim­nieks pats sadedzis kopā ar zemes tiesu un visiem saimes ļaudīm. Daži gan nojauta patiesību un palika pie tā, ka šīs šausmīgās nelaimes vaininieks esot pats ļaunuma un izmisuma tirdītais Dubrovskis. Trojeku­rovs tūliņ otrā dienā ieradās uguns nelaimes vietā un pats vadīja izmeklēšanu. Izrādījās, ka ispravņiks, tie­sas piesēdētājs, pilnvarotais un rakstvedis, tāpat kā Vladimirs Dubrovskis, aukle Jegorovna, kalpotājs Grigorijs, kučieris Antons un kalējs Arhips, bija pa­zuduši bez vēsts … Visi saimes ļaudis apliecināja, ka ierēdņi sadeguši tai brīdī, kad iebrucis jumts; viņu apdegušos kaulus atraka. Sievas Vasiļisa un Lukerja sacīja, ka Dubrovski un kalēju Arhipu esot redzējušcis īsi pirms uguns izcelšanās. Kalējs Arhips, pēc vispārējām liecībām, esot dzīvs un droši vien arī gal­venais, ja pat ne vienīgais ugunsgrēka vaininieks. Uz Dubrovski gūlās smagas aizdomas. Kirila Petrovičs nosūtīja gubernatoram visa notikušā sīku aprakstu, un sākās jauna lieta.

Drīz vien citādas vēstis deva vielu ziņkārei un valodām. Novadā parādījās laupītāji — tas radīja šausmas visā apkārtnē. Valdības pasākumi pret tiem izrādījās nepietiekami. Laupīšanas, viena par otru trakāka, sekoja cita citai. Nebija drošības ne uz ceļiem, ne sādžās. Vairāki trijjūgi, pilni laupītāju, dienas laikā braukāja pa visu guberņu — apturēja ceļotājus un pastu, ieradās ciematos, izlaupīja kungu mājas un nodedzināja tās. Bandas vadonis bija iesla­vēts ar savu saprātu, drošsirdību un dīvainu augst­sirdību. Par viņu stāstīja brīnumlietas; Dubrovska vārds bija visiem uz mēles, visi bija pārliecināti, ka tieši viņš un neviens cits vada drošsirdīgos ļaunda­rus. Ļaudis brīnījās par vienu — Trojekurova muižas tika saudzētas; laupītāji tām nebija aplaupījuši ne­vienu šķūni; nebija apturējuši nevienu pajūgu. Savā parastajā uzpūtībā Trojekurovs šādu izņēmuma stā­vokli izskaidroja ar bailēm, kādas viņš pratis iedvest visā guberņā, tāpat ar sevišķi labu policiju, kādu bija iekārtojis savos īpašumos. Sākumā kaimiņi smē­jās par šādu Trojekurova augstprātību un katru dienu gaidīja, kaut nelūgtie viesi apmeklētu viņu, kur tiem būtu iespējams krietni iedzīvoties, bet pē­dīgi bija spiesti Trojekurovam piekrist un atzīties, ka arī laupītāji viņam izrāda neizprotamu cienību … Trojekurovs triumfēja un, padzirdis par ikvienu jaunu Dubrovska laupīšanu, izsmēja gubernaLoru, ispravņikus un rotu komandierus, no kuriem Dubrov­skis prata izsprukt sveiks un vesels.

Tā pienāca pirmais oktobris — baznīcas svētku diena Trojekurova ciemā. Bet, pirms sākam šo svinību un tālāko notikumu attēlojumu, mums jāiepazīstina lasītājs ar personām, kuras tam vēl svešas vai par kurām tikai mazliet esam ieminējušies šā stāsta sā­kumā.

Lasītājs droši vien būs jau nopratis, ka Kirilas Pet­roviča meita, par kuru esam minējuši tikai dažus vārdus, ir mūsu stāsta varone. Tai laikā, ko mēs attē­lojam, viņai bija 17 gadu un viņas skaistums bija uzplaucis pilnos ziedos. Tēvs viņu mīlēja līdz neprā­tam, bet bija arī dīvaini stūrgalvīgs, gan raudzīdams izdabāt viņas vismazākajām iegribām, gan biedēdams ar bargu, dažkārt pat nežēlīgu izturēšanos. Pārlieci­nāts par viņas pieķeršanos, viņš nekādi nespēja iegūt meitas uzticību. Viņa bija paradusi slēpt no tēva savas jūtas un domas, jo nekad nevarēja skaidri zi­nāt, kā tās uzņems. Viņai nebija draudzeņu, un viņa bija uzaugusi vientulībā. Kaimiņu sievas un meitas reti kad brauca ciemos pie Kirilas Petroviča, kura parastajām sarunām un izpriecām vairāk piemērota bija vīriešu sabiedrība, nevis dāmu klātbūtne. Reti kad mūsu daiļava ieradās pie viesiem, kas dzīroja pie Kirilas Petroviča. Plašā bibliotēka, kur atradās sevišķi daudz astoņpadsmitā gadsimta franču rakstnieku darbu, bija nodota viņas rīcībā. Viņas tēvs, kas nekad neko citu nelasīja kā vien «Pilnīgo pavār­grāmatu»» nevarēja dot viņai norādījumus grāmatu izvēlē, un Maša, gluži dabiski, visāda veida sacerē­jumus pārcilājusi, palika pie romāniem. Tadā kārtā viņa pabeidza savu izglītību, kas savā laikā bija uz­sākta Mimī jaunkundzes vadībā, kurai Kirila Petro­vičs bija izrādījis lielu uzticību un labvēlību un kuru viņš beidzot bija spiests paklusām aizsūtīt uz kādu citu muižu, kad šīs draudzības sekas bija kļuvušas pārāk redzamas. Mimī jaunkundze bija atstājusi par sevi diezgan tīkamas atmiņas. Viņa bija lāga meitene un nekad ļaunā nolūkā neizmantoja ietekmi, kāda viņai bija uz Kirilu Petroviču, — ar to viņa atšķīrās no citām sirdsdraudzenēm, kuras viņš tik bieži mainīja. Pats Kirila Petrovičs, likās, mīlēja viņu vairāk par citām, un melnacainais zēns, gadus devi­ņus vecais nerātnis, kam bija mademoiselle Mimī dienvidnieciskie sejas vaibsti, tika audzināts pie viņa un atzīts par viņa dēlu, lai gan daudz bērnu, kuri bija kā divas ūdens lāses līdzīgi Kirilam Petrovičam, basām kājām skraidelēja gar viņa logiem un skaitījās par saimes bērniem. Kirila Petrovičs ataicināja ma­zajam Sašam no Maskavas skolotāju francūzi, kas arī ieradās Pokrovskā to notikumu laikā, ko patlaban attēlojam.

Šis skolotājs Kirilam Petrovičam iepatikās viņa tīkamā izskata un vienkāršās izturēšanās dēļ. Viņš uzrādīja Kirilam Petrovičam savus atestātus un kāda Trojekurova radinieka vēstuli, pie kura bija nodzī­vojis četrus gadus par mājskolotāju. Kirila Petrovičs visu pārskatīja un nebija apmierināts vienīgi ar to, ka francūzis tik jauns, — ne jau tāpēc, ka ieskatītu šo patīkamo trūkumu par nesavienojamu ar pacie­tību un pieredzes bagātību, kas tik nepieciešamas ne­laimīgajā skolotāja amatā, bet viņā viesās šaubas, kuras viņš nolēma tūliņ tam paskaidrot. Tāpēc viņš lika atsaukt Māšu (Kirila Petrovičs nerunāja fran­ciski, un viņa tam bija par tulku).

— Nāc šurp, Maša! Saki šim mesjē, ka tā nu tas ir — es pieņemu viņu, bet tikai ar to norunu, ka viņš nedrīkst lakstoties ar manām meitenēm, citādi es viņu, nelieti… pārtulko to viņam, Maša!