ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS

— Kas tas tāds? — namatēvs jautāja.

— Antons Pafnutjičs, — vairākas balsis atbildēja. Atvērās durvis, un Antons Pafnutjičs Spicins, resns, gadus piecdesmit vecs vīrs ar apaļu un bakurētainu seju, ko rotāja trīskārtēja pazode, ievēlās istabā locī­damies, smaidīdams un jau grasīdamies atvainoties …

— Traukus šurp! •— Kirila Petrovičs uzsauca.

— Lūdzu, Anton Pafnutjič, sēdies un saki mums, ko gan tas nozīmē: tu nebiji manā dievkalpojumā un arī pusdienas nokavēji. Tas nav tavā dabā, tu esi dievticīgs, un arī labi paēst tev patīk.

— Atvainojos, — atbildēja Antons Pafnutjičs, iestiprinādams servjeti zaļganā svārka pogcaurumā,

— atvainojos, mīļais Kirila Petrovič, es jau agri devos ceļā, bet nepaguvu nobraukt ne desmit verstis, kad piepeši priekšējā riteņa dzelzs stīpa pušu, — ko nu? Par laimi, nebija tālu sādža: kamēr līdz turie­nei aizvilkāmies un uzmeklējām kalēju, un visu, kā klājas, salabojām, pagāja taisni trīs stundas, neko darīt. Braukt pa taisno ceļu caur Kisteņevkas mežu es neuzdrošinājos, bet laidu apkārt…

— Ehē! —• Kirila Petrovičs pārtrauca. — Kā re­dzams, tu neesi no drošajiem; no kā tad tu baidies?

— Kā — no kā baidos, mīļais Kirila Petrovič, nu, no Dubrovska, jo drīz var iekrist tā nagos. Viņam slaids ķēriens, nevienu nepalaidīs, bet no manis jau nu divas ādas novilktu.

— Par ko tad tev, brālīt, tāds gods?

— Kā — par ko, mīļais Kirila Petrovič? Nu, par nelaiķa Andreja Gavriloviča prāvu. Vai tad tas ne­biju es, kas, jums par patikšanu, tas ir, pēc sirdsap­ziņas un taisnības, noliecināja, ka Dubrovski bez kā­dām likumīgām tiesībām, vienīgi jūsu labvēlības dēļ pārvalda Kisteņevku? Un nelaiķis (miers viņa pīš­ļiem!) nosolījās ar mani pa savam prātam tikt galā, bet dēliņš droši vien turēs tēva doto vārdu. Līdz šim jau nu dievs žēlojis. Viņi man tikai vienu vienīgu klēti aplaupījuši, bet ko tur var zināt — nonāks arī pie dzīvojamās mājas.

— Un mājā viņiem būs zaļa dzīve, — Kirila Petro­vičs ieminējās, — kazi, naudas lādīte pilnum pilna.

— Kur nu, mīļais Kirila Petrovič! Bija jau gan pilna, bet tagad pavisam tukša!

— Nemelo nu, Anton Pafnutjič. Pazīstam jūs tīri labi: kur lai tu šķiestu naudu, mājās dzīvo kā tīrais cūka, viesus neuzņem, savus zemniekus plēs pamatīgi un tikai krāj un krāj.

— Jums arvien patīk jokoties, mīļais Kirila Pet­rovič, — smaidīdams murmināja Antons Pafnutjičs. — Bet mēs, nudien, esam paputējuši. — Un Antons Pafnutjičs norija namatēva joku līdz ar treknu zivs pīrāgu.

Kirila Petrovičs lika viņu mierā un pievērsās jau­najam ispravņikam, kas bija ieradies viesos pirmo reizi un sēdēja galda galā blakus skolotājam.

— Nu, kas ir, ispravņika kungs, vai vismaz jūs nevarētu notvert to Dubrovski?

Ispravņiks nobijās, palocījās, pasmaidīja, nostostī­jās un pēdīgi noteica:

— Pacentīsimies, ekselence.

— Hm, pacentīsimies. Sen, sen jau cenšaties, bet labuma kā nav, tā nav. Tiesa, kāpēc gan viņu no­tvert? Dubrovska laupīšanas ispravņikiem tīrā laime:

var braukāt, izmeklēt, lietot šķūtis — un nauda ka­batā. Kā lai tādu labdari iznīcina? Vai nav taisnība, ispravņika kungs?

— Gluži pareizi, ekselence, — galīgi samulsušais ispravņiks atbildēja.

Viesi sāka smieties.

— Man šis brašais vīrs patīk viņa vaļsirdības dēļ, — Kirila Petrovičs sacīja, — tomēr žēl mūsu nelaiķa ispravņika Tarasa Aleksejeviča. Nebūtu viņu sadedzinājuši, apkaimē būtu daudz mierīgāk. Bet kas dzirdams par Dubrovski? Kur viņš redzēts pēdējo reizi?

— Pie manis, Kirila Petrovič, — nočiepstēja zema dāmas balss, — pagājušo otrdien viņš pusdienoja pie manis …

Visu skatieni pievērsās Annai Savišnai Globovai — diezgan vientiesīgai atraitnei, kura visiem patika lab­sirdīgās un jautrās dabas dēļ. Visi ziņkārīgi sagata­vojās noklausīties viņas stāstījumu.

— Jāzina, ka pirms nedēļām trim es aizsūtīju pār­valdnieku uz pastu ar naudu savam Vaņušam. Dēlu es nelutinu, un nav arī iespējams lutināt, kaut vai gribētu; tomēr, kā paši zināt, gvardes virsniekam ne­pieciešami pieklājīgi dzīves apstākļi, un es ar Vaņušu dalos, kā jau varu, savos ienākumos. Un redzat, es viņam sūtīju divtūkstoš rubļu, lai gan Dubrovskis man ne vienu reizi vien iešāvās prātā, bet domāju: pilsēta tuvu, tikai septiņas verstis, varbūt dievs palī­dzēs. Skatos — vakarā mans pārvaldnieks atgriežas mājās bāls, saplēstām drēbēm, nāk kājām. Es tā vien novaidējos: «Kas tad nu? Kas ar tevi noticis?» Viņš man atbild: «Mīļā Anna Savišna, laupītāji aplaupīja, pašu tikko nenogalēja, pats Dubrovskis bija klāt, gribēja mani pakārt, bet iežēlojās un palaida, toties ari visu nolaupīja — noņēma zirgu un ratus.» Es vai pamiru: debesu tētīt, kas nu notiks ar manu Vaņušu? Neko darīt — aizrakstīju dēlam vēstuli, izstāstīju visu un aizsūtīju viņam savu mātes svētību bez graša naudas.

Pagāja viena nedēļa, otra — piepeši pie manis sētā iebrauc kariete. Kāds ģenerālis gribot mani sa­stapt — nu, lūdzu; ienāk pie manis gadus trīsdesmit piecus vecs vīrs, melnīgsnējs, tumšmatis, ar ūsām, bārdu — vai izliets Kuļņevs; stādās man priekšā kā mana nelaiķa vīra Ivana Andrejeviča draugs un biedrs; viņš, lūk, esot braucis garām un nevarējis neiegriezties pie atraitnes, zinādams, ka es te dzīvoju. Es viņu pamieloju ar visu, ko dievs devis, sākām runāties par šo un to, pēdīgi arī par Dubrovski. Es viņam izstāstīju savas bēdas. Mans ģenerālis sarauca pieri. «Tas ir dīvaini,» viņš teica, «esmu dzirdējis, ka Dubrovskis kuram katram neuzbrūkot, tikai pazīsta­miem bagātniekiem, bet arī tad daloties ar tiem, nevis aplaupot galīgi, bet slepkavībā viņu neviens nevaino, vai tikai tur nav kāda blēdība, lieciet pasaukt savu pārvaldnieku.» Ļaudis aizgāja pēc pārvaldnieka, tas ieradās; tikko ieraudzīja ģenerāli, tā sastinga kā stabs. «Pastāsti man, brālīt, — kā Dubrovskis tevi aplaupīja un kā viņš tevi gribēja pakārt?» Mans pār­valdnieks sāka drebēt un nokrita ģenerālim pie kājām. «Žēlīgais kungs, esmu vainīgs — nelabais sa­mulsināja, sameloju.» — «Ja tā,» ģenerālis atbildēja, «tad, lūdzu, pastāsti cienīgajai, kā viss notika, bet es paklausīšos.» Pārvaldnieks nevarēja atjēgties. «Nu, kā būs,» ģenerālis turpināja, «stāsti — kur tu satikies ar Dubrovski?» — «Pie divām priedēm, mīļais, pie divām priedēm.» — «Ko tad viņš tev teica?» — «Viņš man vaicāja: kam tu piederīgs, kurp brauk­dams un kāpēc?» — «Nu, un pēc tam?» — «Pēc tam viņš prasīja vēstuli un naudu.» — «Nu?» — «Es at­devu viņam vēstuli un naudu.» — «Bet viņš? Nu, bet viņš?» — «Mīļais, esmu vainīgs.» — «Nu, ko tad viņš darīja?» — «Viņš man atdeva naudu un vēstuli un teica: staigā vesels — nodod to pastā.» — «Nu, un tu?» — «Mīļais, esmu vainīgs.» — «Gan es ar tevi, draudziņ, tikšu galā,» ģenerālis bargi teica, «bet jūs, cienīgā, lieciet pārmeklēt šā nelieša lādi un nododiet viņu manās rokās, es viņu pārmācīšu. Jums jāzina, ka Dubrovskis pats bijis gvardes virsnieks, viņš sa­vam biedram pāri nedarīs.» Es nopratu, kas ir viņa ekselence, man nebija viņam ko prašņāt. Kučieri piesēja pārvaldnieku pie karietes bukas. Naudu at­rada: ģenerālis beidza pie manis pusdienot, pēc tam tūliņ aizbrauca un aizveda līdzi pārvaldnieku. Otrā dienā manu pārvaldnieku atrada mežā pie ozola piesietu un apstrādātu, kā nākas.