ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS

Uzrauga sieva pa galvu pa kaklu metās pie loga, bet par vēlu — Dubrovskis jau bija gabalā. Viņa nu ņēmās strostēt vīru.

— Tu nebaidies dieva, Sidorič, kāpēc tu man to nepateici agrāk, es būtu kaut paskatījusies Dub­rovski, bet gaidi nu, kad viņš atkal te iegriezīsies. Tev nav kauna, nudien, tev nav kauna!

Francūzis stāvēja kā sastindzis. Noruna ar virs­nieku, nauda — viss viņam likās kā sapnis. Bet nau­das žūkšņi bija viņam kabatā un runāja skaidru va­lodu par dīvainā notikuma tiešamību.

Viņš nolēma ņemt zirgus līdz pilsētai. Važonis brauca soļiem un naktī ievilkās pilsētā.

Neaizbraucis līdz aizkārtnei, kur stāvēja sagruvusi būdele, bet nebija sarga, francūzis lika apturēt, izkāpa no kulbas un tālāk gāja kājām, ar zīmēm paskaidro­dams važonim, ka kulbu un ceļasomu dāvina tam par dzeramnaudu. Važonis par viņa devību bija tik­pat pārsteigts kā francūzis par Dubrovska priekšli­kumu. Tomēr, nospriedis, ka svešzemnieks sajucis prātā, važonis viņam pateicās, jo zemu palocīdamies, un pārlicis, ka nebūs visai izdevīgi iebraukt pilsētā, devās uz kādu zināmu izpriecas vietu, kuras saim­nieks bija viņam labs paziņa. Tur viņš pavadīja visu nakti, bet otras dienas rītā tukšā trijjūgā brauca atpa­kaļ — bez kulbas un bez ceļasomas, uztūkušu seju un sarkanām acīm.

Dubrovskis, ieguvis francūža dokumentus, droši ieradās, kā mēs jau zinām, pie Trojekurova un apme­tās viņa mājā. Lai viņa slepenie nodomi (tos mēs uzzināsim vēlāk) būtu kādi būdami, bet viņa uzveša­nās bija nevainojamā. Tiesa, viņš maz laika veltīja mazā Sašas mācīšanai, ļāva viņam brīvi palaidņoties un ne pārāk stingri atprasīja mācības, kuras uzdeva vienīgi formas pēc, turpretī ļoti cītīgi sekoja savas skolnieces panākumiem un bieži vien stundām no­sēdēja ar viņu pie klavierēm. Visi iemīļoja jauno sko­lotāju: Kirila Petrovičs — par viņa drošo izveicību medībās, Marija Kirilovna — par neaprobežoto cen­tību un biklo uzmanību, Saša — par iecietību pret viņa delverībām, mājinieki — par labsirdību un de­vību, kas, acīm redzot, neatbilda viņa mantas stāvok­lim. Pats viņš, kā likās, bija tā pieķēries visai ģime­nei, ka jau ieskatīja sevi par tās locekli.

Bija pagājis apmēram mēnesis kopš viņa stāšanās skolotāja amatā līdz piemiņas cienīgajiem svētkiem, bet neviens nenojauta, ka jaunā, kautrā skolotāja personā slēpjas baismīgais laupītājs, kura vārds iedvesa šausmas visiem apkārtējiem muižniekiem. Visu šo laiku Dubrovskis nebija atstājis Pokrovsku, bet baumas par viņa laupīšanām ciema ļaužu atjau­tīgās iztēles dēļ nenorima, tomēr bija iespējams, ka viņa banda turpināja darboties, arī vadonim prom- esot.

Guļot vienā istabā ar cilvēku, ko viņš varēja ieska­tīt par savu tiešu ienaidnieku un vienu no galvena­jiem sava posta vaininiekiem, Dubrovskis nespēja pretoties kārdinājumam. Viņš zināja par maisiņu un nolēma to iegūt. Mēs redzējām, kā viņš pārsteidza nabaga Antonu Pafnutjiču ar negaidīto pārvēršanos no skolotāja par laupītāju.

Pulksten deviņos rītā viesi, kas bija pavadījuši nakti Pokrovskā, cits pēc cita saradās viesistabā — tur jau kūpēja patvāris, pie kura rītatērpā sēdēja Marija Kirilovna, bet Kirila Petrovičs mīkstos svār­kos un rīta kurpēm kājās dzēra no savas platās, ska­lojamam traukam līdzīgās tējas tases. Antons Pafnut­jičs ienāca pats pēdējais; viņš bija tik bāls un likās tik satraukts, ka viņa izskats visus pārsteidza un Kirila Petrovičs apvaicājās par viņa veselību. Spicins atbildēja bez kādas jēgas un ar šausmām noraudzījās skolotājā, kas turpat sēdēja, it kā nekas nebūtu no­ticis. Pēc dažām minūtēm ienāca sulainis un ziņoja Spicinam, ka viņa kariete piebraukta, — Antons Pafnutjičs steidzās atvadīties un, neievērodams nama­tēva ierunas, aši izgāja no istabas un tūliņ aiz­brauca. Neviens nesaprata, kas ar viņu noticis, un Kirila Petrovičs nolēma, ka viņš pārēdies. Pēc tējas un atvadu brokastīm viesi devās mājās, Pokrovskā drīz vien bija tukša, un dzīve atkal ritēja pa vecam.

Pagāja vairākas dienas, un nekas ievērojams neno­tika. Pokrovskas ļaužu dzīve bija vienmuļa. Kirila Petrovičs katru dienu devās medībās; Marija Kiri­lovna savu brīvo laiku veltīja lasīšanai, pastaigām un mūzikas stundām — it īpaši mūzikas stundām. Viņa sāka izprast savu sirdi un neviļus, sev par nepatiku, nāca pie atziņas, ka nav vienaldzīga pret jaunā fran­cūža labajām īpašībām. Viņš savukārt nepārkāpa cie­ņas un stingras pieklājības robežas, tā nomierinā­dams viņas lepnumu un kautrās šaubas. Viņa ar vienmēr pieaugošu uzticību ļāvās tīkamajai paražai. Bez Deforža viņa garlaikojās, viņam klātesot, pastā­vīgi bija aizņemta ar viņu, visās lietās gribēja dzirdēt viņa domas un vienmēr bija vienis prātis ar viņu. Varbūt viņa vēl nebija iemīlējusies, taču, sajūtot pirmo nejaušo šķērsli vai pēkšņu likteņa triecienu, viņas sirdī vajadzēja uzliesmot kaislības ugunij.

Kādreiz, ienākot zālē, kur viņu gaidīja skolotājs, Marija Kirilovna pārsteigta pamanīja viņa bālajā sejā mulsu. Viņa atvēra klavieres, nodziedāja dažus vingrinājumus, bet Dubrovskis, aizbildinādamies ar galvas sāpēm, atvainojās, pārtrauca stundu un, notis aizšķirdams, slepus pasniedza viņai zīmīti. Marija Kirilovna, nepaspējusi atjēgties, paņēma to un tai pašā mirklī nožēloja, bet Dubrovska vairs nebija zālē. Marija Kirilovna devās uz savu istabu, atlocīja zī­mīti un izlasīja sekojošo:

«Atnāciet šodien pulksten septiņos lapenē pie strautiņa. Man ar Jums jārunā.»

Viņas ziņkāre bija ļoti satraukta. Viņa jau sen gaidīja mīlestības atklājumu, tā alkdama un baiļodamās. Viņai ļoti patiktos dzirdēt apstiprināmies to, ko bija nojautusi, bet viņa juta, ka neklātos klausīties tā cilvēka atzīšanos, kam pēc sava stāvokļa nav cerību kādreiz iegūt viņas roku. Viņa apņēmās iet uz satik­šanos, tikai šaubījās par vienu: kā lai uzņem skolo­tāja mīlestības atklājumu — ar aristokrātisku nicinā­šanu, draudzības apliecinājumiem, jautriem jokiem vai ar mēmu līdzcietību. Pie tam viņa ik mirkli rau­dzījās pulkstenī. Metās jau krēsla, aizdedzināja sve­ces, Kirila Petrovičs apsēdās spēlēt bostonu ar viesos atbraukušajiem kaimiņiem. Galda pulkstenis no- šķinda trešo ceturksni pirms septiņiem, Marija Kiri­lovna klusi izgāja uz lievenēm, pavērās visapkārt un aizskrēja dārzā.

Nakts bija tumša, debesis apmākušās — divu soļu attālumā nekā nevarēja saredzēt, bet Marija Kiri­lovna gāja tumsā pa pazīstamajiem celiņiem un pēc brīža atradās pie lapenes; tur viņa apstājās, lai at­vilktu elpu un satiktos ar Deforžu vienaldzīga un nesteidzīga. Bet Deforžs jau bija viņai priekšā.

— Pateicos jums, — viņš teica klusā un skumjā balsī, — ka neesat noraidījusi manu lūgumu. Es būtu ļoti izmisis, ja jūs nebūtu uzklausījusi.

Marija Kirilovna atbildēja ar iepriekš sagata­votu frāzi:

— Ceru, ka neliksit man nožēlot manu paļāvību.

Viņš klusēja un, likās, saņēma spēkus.

— Apstākļi prasa … man vajag jūs atstāt, — viņš beidzot teica, — varbūt jau drīz vien dzirdēsit… Bet pirms šķiršanās man pašam ar jums jāizskaidrojas …

Marija Kirilovna nekā neatbildeja. Šais vārdos viņa saklausīja ievadu gaidāmajam mīlestības atklājumam.

— Es neesmu tas, par ko jūs mani ieskatāt, — viņš, galvu nodūris, turpināja, — es neesmu francūzis Deforžs, es esmu Dubrovskis.