ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS

Bet zālē viņus saņēma Marija Kirilovna, un veco lakstotāju pārsteidza viņas skaistums. Trojekurovs nosēdināja viesi blakus meitai. Viņas tuvumā kņazs atplauka, bija jautrs un paguva vairākas reizes saistīt viņas uzmanību ar saviem interesantajiem nostās­tiem. Pēc pusdienām Kirila Petrovičs vedināja viņu pajāties, bet kņazs atrunājās, norādīdams uz saviem samta zābakiem, un, zobodamies par savu podagru, viņš bija labāk ar mieru pabraukāties līnijdroškā, lai nebūtu šķirts no savas patīkamās kaimiņienes. Sajū­dza zirgus līnijdroškā. Vecie un daiļava trijatā iesē­dās un aizbrauca. Sarunas nerimās. Marija Kirilovna ar labpatiku klausījās augstas sabiedrības cilvēka glaimīgajā un jautrajā valodā, kad pēkšņi Vereiskis, Kirilu Petroviču uzrunādams, ievaicājās, ko nozīmē­jot šī nodegusī ēka un vai tā piederot viņam .. . Kirila Petrovičs sarauca pieri; atmiņas, kādas tā mo­dināja, viņam nepatika. Viņš atbildēja, ka zeme tagad piederot viņam, bet ka agrāk tā piederējusi Dubrovskim.

— Dubrovskim, — Vereiskis atkārtoja, — kā, šim slavenajam laupītājam?

— Viņa tēvam, — Trojekurovs atbildēja, — bet arī tēvs bija pamatīgs laupītājs.

— Kur tad palicis mūsu Rinaldo? Vai viņš vēl dzīvs vai jau sagūstīts?

— Vēl dzīvs un brīvībā un, kamēr pie mums ispravņiki ar zagļiem būs uz vienu roku, tikmēr ne­tiks noķerts; ak jā, kņaz, Dubrovskis taču bija arī pie tevis Arbatovā?

— Jā, pagājušā gadā viņš kaut ko esot nodedzinā­jis vai nolaupījis… Vai ne, Marija Kirilovna, ļoti interesanti būtu iepazīties tuvāk ar šo romantisko varoni.

— Kas tur interesants! — Trojekurovs sacīja. — Viņa jau ar to pazīstama; viņš veselas trīs nedēļas mācīja viņai mūziku un, paldies dievam, nepaņēma nekā par mācīšanu.

Un nu Kirila Petrovičs sāka stāstīt par savu skolo­tāju francūzi. Marija Kirilovna sēdēja kā uz adatām. Vereiskis klausījās ļoti uzmanīgi, atzina to visu ļoti dīvainu un novērsa sarunu uz citu pusi. Atgriezies viņš lika piebraukt karieti un, nepaklausīdams Kiri­las Petroviča neatlaidīgajam lūgumam palikt pa nakti, tūliņ pēc tējas aizbrauca. Bet pirms tam viņš ielūdza Kirilu Petroviču kopā ar Mariju Kirilovnu atbraukt pie viņa viesos, un lepnais Trojekurovs apsolījās, jo, ņemot vērā kņaza cienījamo stāvokli, divas zvaigznes un trīstūkstoš dvēseļu lielo dzimt­muižu, zināmā mērā ieskatīja kņazu Vereiski par sev līdzīgu.

Vakariņas nekādā ziņā nebija peļamākas par pus­dienām. Viesi devās uz viņiem iekārtotajām istabām un otrajā rītā šķīrās no laipnā namatēva; atvadoties abi muižnieki viens otram apsolīja atkal drīz vien redzēties.

Marija Kirilovna sēdēja savā istabā pie vaļēja loga un kaut ko šuva. Viņa nejauca zīdus, kā to bija darījusi Konrāda mīļākā, mīlas izklaidībā izšūdama rozi ar zaļu zīdu. Viņas adata nekļūdīgi veidoja uz kanvas rakstu, kāds bija paraugā, lai gan domas nesekoja darbam, tās bija kaut kur tālumā.

Pēkšņi logā klusītiņām pasniedzās roka — kāds uzlika uz rokdarba vēstuli un nozuda, pirms Marija Kirilovna paguva atjēgties. Šai pašā brīdī pie viņas ienāca sulainis un aicināja pie Kirilas Petroviča. Dre­bēdama viņa paslēpa vēstuli aiz ņiebura un steidzās pie tēva kabinetā.

Kirila Petrovičs nebija viens. Pie viņa sēdēja kņazs Vereiskis. Marijai Kirilovnai ienākot, kņazs piecēlās un klusēdams palocījās ar viņam neparastu samul­sumu.

— Nāc šurp, Maša, — Kirila Petrovičs teica, — pa­stāstīšu tev ko jaunu, kas tevi, kā domāju, ieprie­cinās. Te ir tavs līgavainis — kņazs lūdz tavu roku.

Maša sastinga, nāves bālums pārklāja viņas seju. Viņa klusēja. Kņazs piegāja pie viņas, saņēma viņas roku un satraukts jautāja: vai viņa būtu ar mieru darīt to laimīgu? Maša klusēja.

— Ar mieru, protams, ar mieru, — Kirila Petrovičs teica, — bet zini ko, kņaz, meitenei taču grūti izteikt šo vārdu. Nu, bērni, saskūpstieties un topiet laimīgi!

Maša stāvēja nekustīga, vecais kņazs noskūpstīja viņai roku, un tad pēkšņi asaras sāka plūst pār viņas bālo vaigu. Kņazs mazliet sarauca pieri.

— Ej, ej, ej, — Kirila Petrovičs teica, — nožāvē asaras un nāc atpakaļ pie mums pavisam priecīga. Tā jau viņas visas raud saderinoties, — viņš turpi­nāja, pagriezdamies pret Vereiski, — tā jau viņām tas parasts . .. Tagad, kņaz, parunāsimies par lietu, tas ir, par pūru.

Marija Kirilovna steidzīgi izmantoja atļauju aiziet. Viņa aizskrēja uz savu istabu, ieslēdzās tur un ļāva vaļu asarām, iedomādamās sevi par vecā kņaza sievu; tas piepeši viņai šķita riebīgs un nīstams .. . Laulība biedēja viņu kā soda vieta, kā kaps … «Nē, nē,» viņa izmisusi atkārtoja, «labāk nomirt, labāk aiziet klos­terī, labāk iešu pie Dubrovska.» Te viņa atcerējās vēstuli un steidzās to lasīt, nojauzdama, ka tā no viņa. Patiesi, to bija rakstījis viņš, un tur bija tikai daži vārdi:

«Vakarā pulksten desmitos agrākajā vietā.»

Mēness spīdēja, jūlija nakts bija klusa, retumis uzpūta vēsmiņa, un viegla šalka pārslīdēja pār dārzu.

Kā viegla ēna jaunā daiļava tuvojās norunātajai satikšanās vietai. Vēl neviens nebija saredzams, te gluži negaidot no lapenes viņas puses iznāca Dub­rovskis.

— Es visu zinu, — viņš klusā un skumjā balsī sacīja. — Atcerieties savu solījumu?

— Jūs piedāvājāties mani aizstāvēt, — Maša at­bildēja, — bet nedusmojiet, tas mani baida. Kādā veidā jūs varat man palīdzēt?

— Es varētu jūs atbrīvot no ienīstā cilvēka.

— Dieva dēļ, neaizskariet viņu, jūs nedrīkstat viņu aizskart, ja mani mīlat, — es negribu būt ne par kādu šausmu cēloni. ..

— Es viņu neaizskaršu, jūsu griba man svēta. Jums viņš parādā pateicību par savu dzīvību. Nekad nekas ļauns nenotiks jūsu vārdā. Jums jābūt tīrai pat manos noziegumos. Bet kā lai jūs glābju no cietsirdīgā tēva?

— Vēl es ceru viņu aizkustināt ar asarām un izmi­sumu. Viņš ir ietiepīgs, bet viņš mani tik ļoti mīl.

— Neceriet velti: šais asarās viņš saskatīs tikai parasto baiļošanos un pretīgumu, kas kopīgs visām jaunām meitenēm, kad tās precas, prātīgu apsvērumu spiestas, nevis aiz mīlestības; un ja nu viņš ieņēmis galvā sagādāt jums laimi pret jūsu pašas gribu, ja jūs ar varu vedīs pie altāra, lai uz mūžu jūsu likteni nodotu veca vīra varā …

— Tad, tad neko nevarēs darīt, ierodieties pēc manis, un es kļūšu jūsu sieva.

Dubrovskis nodrebēja, bālā seja pārklājās ar tumšu sārtumu un tai pašā mirklī kļuva bālāka nekā pirms tam. Viņš ilgi klusēja, galvu nokāris.

— Saņemiet visus dvēseles spēkus, lūdziet tēvu, krītiet viņam pie kājām, iztēlojiet viņam visas nākot­nes šausmas, savu jaunību, kas novīst pie panīkuša un netikla veča sāniem, esiet gatava teikt nežēlīgus vārdus; sakiet — ja viņš paliks nepielūdzams, tad … tad jūs atradīsiet briesmīgu aizstāvību … sakiet, ka bagātība nesagādās jums nevienu laimes mirkli; greznība iepriecina nabadzību, bet arī tikai īsu mirkli, tāpēc ka nepierasta; neatkāpieties no viņa, nebaidie­ties ne viņa niknuma, ne draudu, kamēr vēl kaut ēna cerības, dieva dēļ, neatkāpieties! Bet ja nebūs vairs nekāda cita līdzekļa …

Un Dubrovskis aizklāja seju ar rokām, kā likās, viņam trūka elpas. Maša raudāja …

— Mans nelaimīgais, nelaimīgais liktenis, — viņš sacīja, rūgti nopūzdamies. — Es atdotu par jums savu dzīvību, — redzēt jūs iztālēm, pieskarties jūsu rokai man bija svētlaime. Un, kad man rodas iespēja pie- kļaut jūs sev un teikt: «Eņģeli, mirsim!» — man, nabagam, jāvairās no svētlaimes, man tā visiem spē­kiem jādzen no sevis projām … Es nedrīkstu krist jums pie kājām, pateikties debesīm par neizprotamo, nepelnīto balvu. Ak, kā man tas jāienīst. .. bet es jūtu — tagad manā sirdī nav vietas naidam.