ALEKSANDRS PUŠKINS: DUBROVSKIS

-— Kas tev daļas? — puišelis atbildēja, cenzdamies tikt no viņa vaļā.

— Liec gredzenam mieru, tu rūsganais zaķi, — Saša kliedza, — citādi es tevi pārmācīšu pa savai modei!

Atbildes vietā zēns viņam iezvēla ar dūri pa seju, tomēr Saša nelaida viņu vaļā un sāka kliegt pilnā kaklā:

— Zagļi, zagļi, šurp, šurp! …

Puika centās izrauties. Kā likās, viņš bija pāris gadu vecāks par Sašu un ari krietni vien stiprāks, bet Saša veiklāks. Viņi cīnījās labu laiku, beidzot rūsga­nais puika ņēma virsroku. Viņš nogāza Sašu zemē un sagrāba aiz rīkles.

Bet šai brīdī spēcīga roka ieķērās viņa rūsganajos, sarainajos matos un dārznieks Stepans pacēla viņu pusaršīnu augstu …

— Ak tu rūsganais nelieti, — dārznieks teica,

— kā tu uzdrošinies sist mazo kundzēnu … Saša bija paguvis uzlēkt kājās un attapties.

— Tu mani saķēri zem padusēm, — viņš teica,

— citādi nekad nebūtu nogāzis. Atdod tūliņ gredzenu un taisies, ka pazūdi!

— Ko domājies, — rūsganais atbildēja un piepeši, spēji apsviedies, atbrīvoja savus sarus no Stepana rokas. Viņš metās bēgt, bet Saša viņu panāca, pa­grūda no muguras, un zeņķis visā sparā pakrita — dārznieks viņu atkal sagrāba un sasēja ar jostu.

— Atdod gredzenu! — Saša kliedza.

— Pagaidi, kundziņ, — Stepans teica, — mēs aiz­vedīsim viņu pie pārvaldnieka, lai nosoda.

Dārznieks veda gūstekni uz kungu māju, bet Saša gāja līdzi, bažīgi aplūkodams savas bikses, kas bija pārplēstas un notrieptas zaļas. Piepeši viņi visi trīs negaidot sastapās ar Kirilu Petroviču, kurš gāja ap­raudzīt zirgu staļļus.

— Kas tad tas! — viņš Stepanam jautāja.

Stepans īsumā pastāstīja visu notikušo, Kirila Pet­rovičs uzmanīgi klausījās.

— Tu nebēdni, — viņš teica Sašam, — kāpēc tu pinies ar viņu?

— Viņš izzaga no dobuma gredzenu, tētiņ, pavēliet atdot gredzenu.

— Kādu gredzenu, no kāda dobuma?

— Nu, Marija Kirilovna man.. . nu, to gre­dzenu … — Saša samulsa, apjuka. Kirila Petrovičs sarauca pieri un, galvu grozīdams, teica:

— Te iejaukta Marija Kirilovna. Atzīsties visā, ci­tādi es tevi tā nopēršu, ka tu visu mūžu to pieminēsi.

— Dieva dēļ, tētiņ, es, tētiņ .. . Man Marija Kiri­lovna neko nav pavēlējusi darīt, tētiņ.

— Stepan, ej nogriez labus, svaigus bērza žagarus!

— Pagaidiet, tētiņ, es jums visu izstāstīšu. Es šo­dien skraidelēju pa pagalmu, bet māsiņa Marija Kiri­lovna atvēra logu, un es pieskrēju klāt, un māsiņai netīšām nokrita gredzens, un es to noslēpu dobumā, un .. . un . .. šis rūsganais puika gribēja gredzenu nozagt.

— Netīšām nokrita, bet tu gribēji noslēpt… Ste­pan, ej pēc žagariem!

— Tētiņ, pagaidiet, es visu izstāstīšu. Māsiņa Marija Kirilovna lika man aizskriet pie ozola un nolikt gredzenu dobumā, un es aizskrēju un gredzenu tur noliku, bet šis nejaukais puika . ..

Kirila Petrovičs pagriezās pret nejauko puiku un bargi tam uzprasīja:

— Kādu ļaužu?

— Dubrovsku kungu, — rūsganais puika atbildēja.

Kirila Petroviča seja sadrūma.

— Tu, kā liekas, mani par kungu neatzīsti, ko? — viņš teica. — Bet ko tu darīji manā dārzā?

— Zagu avenes, — zēns ļoti vienaldzīgi atbildēja.

— Ahā, kāds kungs, tāds kalps; kāds mācītājs, tāda draudze, bet vai tad avenes manā dārzā aug ozolos?

Zēns neko neatbildēja.

— Tētiņ, pavēliet, lai viņš atdod gredzenu, — Saša teica.

— Turi muti, Aleksandr, — Kirila Petrovičs uz­sauca, — neaizmirsti, ka es taisos tev sadot. Ej uz savu istabu! Tu, vienaci, kā rādās, neesi zemē me­tams. Atdod gredzenu un ej mājās!

Zēns atvēra dūri un parādīja, ka viņam rokā nekā nav.

— Ja tu man visā atzīsies, tad es tevi nepēršu, iedošu vēl pieckapeiku riekstiem. Bet, ja ne, tad es ar tevi rīkošos tā, kā tu nemaz iedomāties nevari. Nu!

Puika neatbildēja ne vārda un stāvēja, galvu no­dūris, izlikdamies par galīgu muļķi.

— Labi, — Kirila Petrovičs teica, — ieslodzīt viņu kaut kur un uzraudzīt, citādi visai mājai novilkšu ādu pār acīm.

Stepans aizveda puiku uz baložu būdu, ieslēdza viņu tur un lika vecajai putnu sievai Agafijai pie­skatīt.

— Tūliņ braukt uz pilsētu pēc ispravņika, — Ki­rila Petrovičs pavēlēja, noskatīdamies puikam pakaļ, — un cik ātri vien iespējams.

«Tur nevar būt nekādu šaubu. Viņa uzturējusi sa­karus ar nolādēto Dubrovski. Bet vai patiesi viņa būtu to aicinājusi palīgā?» domāja Kirila Petrovičs,

pa istabu staigādams un dusmīgi svilpodams «Dārdi, uzvarpērkon!». «Varbūt esmu beidzot nācis viņam uz karstām pēdām, un nu viņš mums vairs neizspruks. Šo gadījumu mēs izmantosim. Klau! Zvārgulītis, pal­dies dievam, tas ir ispravņiks.»

— Ei, atvediet šurp notverto puiku!

Rati ieripoja pagalmā, un mums jau pazīstamais ispravņiks, putekļiem klāts, ienāca istabā.

— Lieliska ziņa, — Kirila Petrovičs viņam teica, — esmu noķēris Dubrovski.

— Paldies dievam, ekselence, — iesaucās isprav­ņiks, izlikdamies priecīgs, — kur viņš ir?

— Tas ir, nevis pašu Dubrovski, bet vienu no viņa bandas. To tūliņ atvedīs. Tas palīdzēs mums sagūstīt pašu atamanu. Tur jau viņš arī ir.

Ispravņiks, kas gaidīja briesmīgu laupītāju, bija pārsteigts, kad ieraudzīja trīspadsmit gadus vecu diezgan vārga izskata zēnu. Viņš neizpratnē pagriezās pret Kirilu Petroviču un gaidīja paskaidrojumu. Ki­rila Petrovičs tūliņ sāka atstāstīt šārīta notikumus, tomēr nepieminot neko par Mariju Kirilovnu.

Ispravņiks vērīgi viņu uzklausīja, palaikam palū­kodamies uz mazo negantnieku, kurš, izlikdamies par muļķīti, it kā nepievērsa nekādu uzmanību visam, kas ap viņu norisinājās.

— Atļaujiet, ekselence, parunāties ar jums vie­natnē, — ispravņiks beidzot teica.

Kirila Petrovičs ieveda viņu otrā istabā un aiz­slēdza durvis.

Pēc pusstundas viņi atkal iznāca zālē, kur gūsteknis gaidīja sava likteņa lēmumu.

— Kungs gribēja tevi ieslodzīt pilsētā cietumā, nopērt ar pletnēm un pēc tam aizsūtīt trimdā, — ispravņiks viņam teica, — bet es tevi aizstāvēju un izlūdzos piedošanu. Atbrīvot viņu no saitēm!

Zēnu atbrīvoja.

— Pateicies taču kungam, — ispravņiks sacīja.

Zēns piegāja pie Kirilas Petroviča un noskūpstīja viņam roku.

— Tagad ej uz mājām, — Kirila Petrovičs viņam teica, — un turpmāk nezodz avenes no ozolu do­bumiem.

Puisēns izgāja, līksmi nolēca no lievenēm un, atpa­kaļ neskatīdamies, skriešus devās pāri laukiem uz Kisteņevku. Nonācis sādžā, viņš apstājās pie pussa­gruvušās būdeles un pieklauvēja pie lodziņa; lodziņš pacēlās, un tajā parādījās veca sieviņa.

— Vecmāmiņ, maizi, — zēns teica, — no paša rīta neesmu nekā ēdis, gluži gals klāt.

— Ak tas esi tu, Mitja, kur tad tu visu laiku biji, velnēns tāds? — vecenīte atbildēja.

— Vēlāk izstāstīšu, dieva dēļ, dod maizi!

— Nu, nāc taču istabā.

— Nav laika, vecmāmiņ, man vēl jāaizskrien līdz vienai vietai. Dod taču maizi, dieva dēļ, maizi!

— Skat, kāds necieša, — vecenīte nomurmināja, — nu, še tev riecieniņš, — un pasniedza pa lodziņu rupjas maizes gabaliņu. Zēns kāri koda no tā un ēzdams steidzās tālāk.

Jau krēsloja. Gar rijām un gar dārziem Mitja devās uz Kisteņevkas birzi. Nonācis pie divām priedēm, kas stāvēja tur kā meža sardzes priekšpostenis, viņš apstājās, palūkojās visapkārt, aprauti, bet skaļi iesvil­pās un sāka klausīties; ne visai stiprs, bet pailgs svilpiens atskanēja viņam kā atbilde, kāds iznāca no meža un tuvojās zēnam.