ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS

Viņš apskāva meitenes slaido stāvu un maigi pie- kļāva viņu sev pie krūtīm. Paļāvīgi viņa nolieca galvu uz jaunā laupītāja pleca. Abi klusēja.

Laiks steidzās.

— Jāiet, — beidzot Maša sacīja. Dubrovskis it kā pamodās no miega. Viņš saņēma Mašas roku un vilka viņai pirkstā gredzenu.

— Ja būsit nolēmusi griezties pie manis, — viņš sacīja, — tad atnesiet gredzenu šurp, iebāziet to šā ozola dobumā, un es zināšu, kas jādara.

Dubrovskis noskūpstīja viņai roku un nozuda starp kokiem.

Kņaza Vereiska bildinājums nebija vairs nekāds noslēpums kaimiņiem. Kirila Petrovičs pieņēma ap­sveikumus un gatavojās kāzām … Maša no dienas uz dienu atlika gala vārdu. Viņas izturēšanās pret veco līgavaini bija vēsa un piespiesta. Kņazs par to nelikās ne zinis. Apmierināts ar viņas mēmo piekri­šanu, viņš necentās pēc mīlestības.

Bet laiks ritēja. Maša beidzot nolēma rīkoties un aizrakstīja kņazam Vereiskim vēstuli: viņa centās pamodināt kņazā augstsirdību, atklāti atzinās, ka vi­ņai nav pret to ne mazāko mīlas jūtu, lūdza atsacīties no viņas rokas un aizstāvēt viņu pret tēva varu. Maša klusītiņām iedeva vēstuli kņazam. Vereiskis vienatnē to izlasīja, bet viņu nemaz neaizkustināja līgavas vaļsirdība. Gluži otrādi — viņš redzēja, ka nepiecie­šams steidzināt kāzas, tāpēc ieskatīja par vajadzīgu parādīt vēstuli nākamajam sievastēvam.

Kirila Petrovičs pārskaitās; tikai ar mokām kņazs spēja viņu pierunāt neizrādīt Mašai, ka zina kaut ko par viņas vēstuli. Kirila Petrovičs bija ar mieru viņai nekā par to neteikt, bet nolēma nevilcināties un no­teica, ka jau parīt jānotiek kāzām. Kņazs atzina to par prātīgu rīcību, ieradās pie savas līgavas un teica viņai, ka vēstule viņu ļoti apbēdinājusi, bet ka viņš cerot ar laiku iemantot viņas mīlestību, ka doma viņu zaudēt viņam pārāk smaga un ka viņam trūkstot spēka, lai samierinātos ar savu nāves spriedumu. Tad viņš godbijīgi noskūpstīja Mašas roku un aizbrauca, neteicis ne vārda par Kirilas Petroviča lēmumu.

Bet, tikko Vereiskis bija izbraucis no pagalma, ienāca viņas tēvs un bez liekām runām pavēlēja sagatavoties laulībām nākamajā dienā. Marija Kiri­lovna, ko bija ļoti satraucis kņaza paziņojums, sāka nevaldāmi raudāt un nokrita tēvam pie kājām.

— Tētiņ, — viņa žēlā balsī iesaucās, — tētiņ, ne- grūdiet mani postā, es kņazu nemīlu, es negribu būt viņa sieva …

— Ko tas nozīmē, — Kirila Petrovičs nikni teica, — līdz šim tu klusēji un biji ar mieru, bet tagad, kad viss jau nolemts, tu sāc gražoties un atsacīties. Nenie­kojies, ar to tu pie manis neko nepanāksi.

— Negrūdiet mani postā, — nabaga Maša atkār­toja, — kāpēc jūs dzenat mani no sevis projām un atdodat nemīlamam cilvēkam, vai tad es jums esmu jau apnikusi, es gribu palikt pie jums, tāpat kā līdz Šim. Tētiņ, jums bez manis būs skumji, vēl skumjāk,

kad iedomāsities, ka esmu nelaimīga; tētiņ, nespie­diet mani, es negribu precēties …

Kirila Petrovičs bija aizkustināts, bet apslēpa savu samulsumu un, viņu atgrūdis, bargi teica:

— Tas viss ir blēņas, vai dzirdi? Es zinu labāk nekā tu, kas nepieciešams tavai laimei. Asaras tev nelīdzēs, parīt būs tavas kāzas.

— Parīt, — Maša iekliedzās, — mans dievs! Nē, nē, tas nav iespējams, tas nenotiks. Tētiņ, paklausie­ties, ja jau esat nolēmis mani grūst postā, tad es atradīšu sev aizstāvi, par kuru jūs pat nevarat iedo­māties, jūs redzēsit, jūs pārņems šausmas, cik tālu esat mani novedis.

— Ko? Ko? — Trojekurovs iesaucās. — Draudēt! Man draudēt, nekrietnā meitene! Vai tu saproti, ka es ar tevi izdarīšu to, ko tu nevari pat iedomāties! Tu uzdrošinies mani biedēt ar kādu aizstāvi. Redzē­sim, kas būs šis aizstāvis.

— Vladimirs Dubrovskis, — Maša izmisumā at­bildēja.

Kirila Petrovičs nodomāja, ka viņa zaudējusi prātu, un noraudzījās viņā ar izbrīnu.

— Labi, — kādu brīdi klusējis, viņš teica, — gaidi par savu glābēju, ko gribi, bet pagaidām sēdi šai istabā, tu no tās netiksi ārā līdz pašām kāzām. — Ar šiem vārdiem Kirila Petrovičs izgāja un aizslēdza durvis.

Ilgi nabaga meitene raudāja, iedomādamās visu, kas viņu sagaida, bet vētrainā izskaidrošanās bija atvieglojusi sirdi, un viņa mierīgi varēja pārdomāt savu likteni un to, kas būtu darāms. Galvenais bija izvairīties no neciešamās laulības — laupītāja sievas liktenis viņai likās paradīze salīdzinājumā ar to postu, kas viņai sagatavots. Maša paskatījās uz gredzenu, ko viņai bija atstājis Dubrovskis. Viņa kvēli vēlējās satikties ar to vienatnē un vēlreiz pirms izšķirīgā brīža izrunāties. Nojauta teica, ka vakarā viņa sastaps Dubrovski dārzā pie lapenes; Maša apņēmās iet un sagaidīt viņu tur, tiklīdz sāks krēslot. Viņa jau gribēja iet, bet durvis bija aizslēgtas. Istabene viņai no ārpu­ses atbildēja, ka Kirila Petrovičs pavēlējis viņu nelaist ārā. Meitene atradās ieslodzījumā. Dziļi aizvainota viņa apsēdās pie loga un līdz vēlai naktij sēdēja neiz- ģērbusies, stingi raudzīdamās tumšajās debesīs. Uz rīta pusi viņa iesnaudās, bet miegu iztraucēja skumji rēgi, un uzlecošās saules stari viņu pamodināja.

Maša pamodās, un reizē ar pirmajām domām viņai atklājās viss pašreizējās situācijas šausmīgums. Viņa pazvanīja, ienāca meiča un uz viņas jautājumiem atbildēja, ka Kirila Petrovičs vakar aizbraucis uz Ar- batovu, bet mājās pārradīšoties vēlu, ka stingri pavē­lēts neizlaist viņu no šīs istabas un raudzīties, lai neviens ar viņu nesarunātos, un ka nav manāma ne­kāda sevišķa gatavošanās kāzām, atskaitot to, ka popam pavēlēts nekādā gadījumā neizbraukt no ciema. Pēc šā paziņojuma viņa atstāja Mariju Kiri- lovnu un atkal aizslēdza durvis.

Meičas vārdi saniknoja jauno cietumnieci: galva viņai kļuva karsta, asinis strāvoja — viņa apņēmās par visu ziņot Dubrovskim un sāka domāt par to, kā varētu gredzenu nogādāt uz ozola dobumu. Šai brīdī

viņas logā atsitās akmentiņš, rūts iešķindējās; Marija Kirilovna paskatījās laukā un ieraudzīja mazo Sašu, kas rādīja viņai slepenas zīmes. Viņa zināja, cik zēns viņai uzticīgs, un nopriecājās par to. Maša atvēra logu.

— Sveiks, Saša, — viņa sacīja, — kāpēc tu mani sauc?

— Es, māsiņ, atnācu apvaicāties, vai jums kaut kā nevajag. Tētiņš saskaities un aizliedzis visai saimei jums klausīt, bet lieciet man darīt, ko vien gribat, un es visu izdarīšu.

— Paldies, mīļais Sašeņka, paklausies: vai tu zini veco, dobumaino ozolu pie lapenes?

— Zinu, māsiņ.

— Nu, ja tu mani mīli, tad aizteci labi ātri turp un ieliec dobumā, lūk, šo gredzenu, tikai pieraugi, lai neviens tevi nepamana.

To teikusi, viņa nometa gredzenu un aizvēra logu.

Zēns paķēra gredzenu, laida, cik jaudas, un trijās minūtēs bija pie zināmā koka. Aizelsies viņš tur apstājās, pavērās apkārt un ielika gredzentiņu do­bumā. Visu laimīgi paveicis, viņš gribēja tūliņ par to paziņot Marijai Kirilovnai, bet pēkšņi rūsgans, vienacains, noskrandis puika izmetās no lapenes viņas puses, devās pie ozola un iebāza roku dobumā. Saša veiklāk par vāveri pielēca puikam klāt un abām rokām satvēra viņu.

— Ko tu te dari? — viņš nikni iesaucās.