ALEKSANDRS PUŠKINS: DUBROVSKIS

— Kas nu būs, būs, — popa sieva teica, — bet žēl gan, ja Vladimirs Andrejevičs nebūs mūsu kungs. Varens puisis, nav ko teikt.

— Bet kas gan cits lai būtu mūsu kungs, ja ne viņš? — Jegorovna pārtrauca. — Tīri veltīgi Kirila Petrovičs skrien kā apsvilis. Nav vis bailīgais gadī­jies — gan mans vanadziņš pratīs pats sevi aizstāvēt, un varbūt dievs palīdzēs, ka viņš nepaliks kaunā. Pārāk iedomīgs tas Kirila Petrovičs un tomēr, kā rādās, pierāva asti, kad mans Griška viņam uzkliedza: «Arā, vecais suns! Projām no sētas!»

— Ai, ai, Jegorovna, — ķesteris teica, — kā gan Grigorijam varēja palocīties mēle; es drīzāk būtu ar mieru nolamāt pašu arhibīskapu nekā greizi pablenzt uz Kirilu Petroviču. Kolīdz cilvēks ierauga viņu, tā tūliņ klāt bailes un drebuļi un līst sviedri, un mu­gura pati no sevis tā vien liecas, tā vien liecas …

— Blēņas un nieki, — iebilda priesteris, — arī Kirilam Petrovičam nodziedās mūžīgu piemiņu, tāpat kā šodien Andrejam Gavrilovičam, varbūt tikai bēru svinības būs greznākas, arī viesu saaicinās vairāk, bet vai dievam nav vienalga!

— Ak, tētiņ! Arī mēs gribējām saaicināt visu ap­kaimi, bet Vladimirs Andrejevičs nevēlējās. Mums taču visa kā diezgan — ir ar ko pacienāt, bet ko lai dara. Nu, ja jau vairāk nav ļaužu, tad vismaz pamie­lošu jūs, mūsu dārgie viesi.

Šis laipnais solījums un cerība atrast gardu maltīti paātrināja runātāju soļus, un viņi laimīgi nonāca kungu mājā, kur galdā jau bija cienasts un degvīns.

Pa to laiku Vladimirs devās arvien dziļāk koku biezoknī, cerēdams, ka kustības un nogurums remdēs viņa dvēseles sāpes. Viņš gāja, neievērodams ceļu, zari ik mirkli aizķēra un saskrāpēja viņu, ik mirkli viņa kājas iestiga purvainē, bet viņš neko nejuta. Bei­dzot viņš sasniedza nelielu gravu, ko visapkārt iekļāva mežs; strautiņš klusi aizlocījās starp kokiem, kurus rudens vētras jau bija notraukušas puskailus. Vladimirs apstājās, apsēdās drēgnajā zālē, un domas, cita par citu drūmākas, spieda viņa sirdi. .. Viņš ju­tās ļoti vientuļš. Nākotne rādījās draudīgiem māko­ņiem pārklāta. Naids ar Trojekurovu vēstīja viņam jaunas likstas. Viņa nabadzīgais mantojums varēja pāriet svešās rokās — tādā gadījumā viņu gaidīja nabadzība. Ilgi viņš nekustīgi sēdēja vienā un tai pašā vietā, nolūkodamies rāmajā strauta plūsmā, kas aizskaloja sev līdzi dažas bālas lapas, un viņam skaidri notēlojās strauta līdzība ar dzīvi — tik parastā līdzība. Beidzot viņš pamanīja, ka metas jau krēsla, piecēlās un sāka meklēt ceļu uz māju, bet vēl ilgi noklaiņoja pa svešo mežu, kamēr nokļuva uz takas, kas noveda tieši pie viņa mājas vārtiem.

Ceļā Dubrovskim pagadījās pops ar baznīcas kal­potājiem. Viņam iešāvās prātā, ka tas vēstī ko ne­labu. Viņš neviļus pasitās sānis un paslēpās aiz ko­kiem. Nācēji viņu nepamanīja un, garām iedami, de­dzīgi trieca savā starpā.

— Bēdz no ļauna un dari labu, — pops teica savai sievai, — mums te nav ko palikt. Nav tava darīšana, kā šī lieta beigsies.

Sieva kaut ko atbildēja, bet Vladimirs nevarēja to sadzirdēt.

Tuvojoties mājai, viņš ieraudzīja daudz ļaužu — zemnieki un saimes ļaudis drūzmējās kungu mājas pagalmā. Jau notālēm Vladimirs dzirdēja neparastu troksni un runas. Pie šķūņa stāvēja divi trijjūgi. Uz lievenēm daži formās ģērbušies cilvēki, likās, par kaut ko apspriedās.

— Ko tas nozīmē? — viņš īgni vaicāja Antonam, kas steidzās viņam pretī. — Kas tie tādi ir, un kas viņiem vajadzīgs?

— Ak, mīļais Vladimir Andrejevič, — vecais vīrs aizelsies iesaucās. — Tiesa atbraukusi. Atdod mūs Trojekurovam, atņem mūs no tavas žēlastības! . ..

Vladimirs nodūra galvu, saimes ļaudis apstāja savu nelaimīgo kungu.

— Tu mūsu tēvs, — viņi sauca, skūpstīdami viņam rokas, — mēs negribam citu kungu kā vien tevi, pa­vēli tikai, kungs, un mēs tiksim ar tiesu galā. Mirsim, bet tevi neatstāsim. — Vladimirs raudzījās ļaudīs, un viņu satrauca dīvainas jūtas.

— Palieciet nu mierā, — viņš tiem teica, — bet es ar ierēdņiem parunāšu.

— Parunā gan, tētiņ, — sauca viņam no pūļa, — un sakaunini tos, nolādētos.

Vladimirs piegāja pie ierēdņiem. Šabaškins naģeni galvā stāvēja, rokas sānos iespiedis, un lepni rau­dzījās visapkārt… Ispravņiks, garš un resns, gadu piecdesmit vecs vīrs ar ūsām un sarkanu seju, ierau­dzījis Dubrovski nākam, nokrekšķinājās un piesma­kušā balsī sacīja:

— Un tā es jums atkārtoju to, ko jau teicu: ar apriņķa tiesas spriedumu jūs no šā brīža piederat Kirilam Petrovičam Trojekurovam, kuru te pārstāv Šabaškina kungs. Paklausiet viņam visās lietās, ko viņš jums pavēl, bet jūs, sievas, mīliet un cienījiet viņu, jo viņš uz jums dikti kārs.

Šo dzēlīgo joku izteicis, ispravņiks sāka smieties, un Šabaškins un citi ierēdņi smējās līdzi. Vladimirā virda dusmas.

— Atļaujiet zināt, ko tas nozīmē, — viņš šķietami aukstasinīgi vaicāja jautrajam ispravņikam.

— Tas nozīmē to, — rūdītais ierēdnis atbildēja,

— ka mēs te esam atbraukuši nodot šo īpašumu Kiri­lam Petrovičam Trojekurovam un lūgt visus citus ar labu aizvākties.

— Liekas, jūs varējāt gan vispirms griezties pie manis, nevis pie maniem ļaudīm un paziņot muižtu- rim, ka tam atņem varu …

— Bet kas tad tu tāds esi? — Šabaškins, nekaunīgi skatīdamies, teica. — Bijušais muižturis Andrejs Gavrilas dēls Dubrovskis ar dieva lēmumu ir miris, un mēs jūs nepazīstam un arī negribam pazīt.

— Tas ir mūsu jaunais kungs Vladimirs Andreje­vičs, — kāda balss pūlī iesaucās.

— Kas tur iedrošinās palaist muti, — bargi uzsauca ispravņiks, — kas par kungu, kas par Vladimiru Andrejeviču, jūsu kungs ir Kirila Petrovičs Trojeku­rovs, — vai dzirdat, muļķi?

— Ko vēl ne, — tā pati balss atsaucās.

— Tas jau ir dumpis! — ispravņiks iekliedzās.

— Ei, stārast, šurp!

Stārasts iznāca visiem priekšā.

— Tūliņ uzmeklē, kas ar mani iedrošinājās tā ru­nāt, es tam parādīšu!

Stārasts pievērsās pūlim, vaicādams, kas runājis, bet visi klusēja; drīz vien pēdējās rindās sākās kur­nēšana, kas kļuva arvien skaļāka un ļoti drīz pārvērtās šausmīgos kliedzienos. Ispravņiks apvaldīja balsi un raudzīja viņus nomierināt.

— Ko mēs viņā tā skatāmies! — iekliedzās saimes ļaudis. — Draugi, nost ar viņiem! — Un pūlis sakus­tējās.

Šabaškins un citi ierēdņi veikli iemetās priekšnamā un aizslēdza durvis.

— Draugi, sasiesim viņus! — iesaucās tā pati balss, un pūlis spiedās uz priekšu …

— Mierā! — Dubrovskis uzsauca. — Muļķi, ko jūs darāt? Jūs grūžat postā kā sevi, tā mani. Ejiet mājās un lieciet man mieru! Nebīstieties, ķeizars ir žēlīgs, es viņu lūgšu. Viņš mums pāri nedarīs. Mēs visi esam viņa bērni. Bet kā lai viņš jūs aizstāv, ja sāksit dum­poties un slepkavot?

Jaunā Dubrovska valoda, viņa skanīgā balss un bra­šais izskats atstāja vēlamo iespaidu. Ļaudis apklusa, izklīda — pagalms kļuva tukšs. Ierēdņi sēdēja priekš­namā. Beidzot Šabaškins klusi pavēra durvis, iznāca uz lieveņa un, pazemīgi locīdamies, sāka pateikties Dubrovskim par viņa visžēlīgo aizstāvību.

Vladimirs nicīgi viņā noklausījās un neteica ne vārda.

— Mēs nolēmām, — piesēdētājs runāja tālāk, — ar jūsu atļauju te pārlaist nakti; ir jau tumšs, un jūsu zemnieki var mums ceļā uzbrukt. Esiet tik laipns, lieciet ienest viesistabā kaut sienu guļvietai; līdzko svīdīs gaisma, mēs dosimies projām.