Aleksandrs Grīns: Stāsts par kādu vanagu

Novembra sākumā vanadzinš no Ņinas Nikolajevnas pleca uzlidoja uz bufetes augšas.

Es tūlīt aiznesu vinu uz tukšo laukumu aiz pagalma. Vanags sēdēja uz manas augsti pa­celtās rokas. Ar piemiegtu aci paskatījies de­besīs, viņš pacēlās spārnos, uzlidoja ne visai augstu un, nolidojis puskvartāla, nometās uz stabiņa vīna noliktavas priekšā. Kad es pie­gāju klāt, vanadziņš labprāt uzlēca man uz rokas, tad uz pleca. Kad tuvojos dzīvokļa durvīm, viņš atkal pacēlās spārnos un nolai­dās uz pretējās mājas jumta. Nekādi neizde­vās piespiest viņu laisties lejā; vanags tīrīja spalviņas, lūkojās apkārt un grozījās kā balet­dejotāja. Es iegāju istabā un vēroju viņu pa logu. Putns kļuva nemierīgs, nolaidās uz palo­dzes un uzlēca uz savas laktiņas.

Visu dienu viņš laidelējās pa istabām, no­sēzdamies gan sviesta trauciņā, gan uz lam­pas, gan uz gleznu ietvariem. No rīta es iz­laidu viņu laukā, un vanags, viegli cilādams spārnus, aizlidoja uz kalnu pusi. Es biju cieši pārliecināts, ka viņš atgriezīsies. Tiešām — tiklīdz sāka krēslot, Ņina Nikolajevna pavēs­tīja, ka vanags tupot uz veļas kārts pie lie- venēm. Es paņēmu viņu, pabaroju, uztupināju uz laktiņas. Pabeidzis kopšanos, viņš paslēpa galvu zem spārna.

Otrā dienā vanags atkal aizlidoja agri no rīta un ilgi neatgriezās. Bija jāiet gulēt. Es kļuvu nemierīgs.

Mūsu mājas logiem aizvirtņi ir iekšpusē. Apkārtne ir neapdzīvota. Pusmiegā man šķita, ka manā istabā kāds lauž rūti. Uzdedzu lampu un attaisīju aizvirtņus. Tas bija vanags — sē­dēdams uz dzegas, viņš ar spārniem dauzīja pa loga rūtīm; viņš bija iegaumējis logu, pa kuru, slims būdams, tik ilgi bija raudzījies ārā! Prieks bija liels. Mēs pabarojām klaidoni, un viņš omulīgi novietojās uz laktiņas.

Pēc tam, laižot vanagu laukā, es vakaros gaidīju viņu pārrodamies — pārliecinājos, ka viņš ielido sētā un nosēstas kādā kokā vai uz kārts. Mani ieraugot, viņš tūlīt uzlaidās man uz pleca.

Drīz logi tika aizķitēti, noslēgti; iestājās ziema. Līdz pavasarim vanadziņam vajadzēs dzīvot istabā. Tagad ir pārāk auksts, lai gai­dītu viņu atlidojam; ārā — sniegs, desmit grādu sals.

Lielākoties vanadziņš tup man uz pleca, dažreiz — uz lielā spoguļa rāmja. Interesanti, ka paša spoguļattēls viņu neuztrauc; pret at­spoguļoto vanagu viņš ir gluži vienaldzīgs. Bet kā viņš satraucās, kad ievainots tupēja būrītī un reiz sadzirdēja kliedzienu — savas draudzenes balsi, kura viņu veltīgi meklēja! Vanadziņš trīcēja pie visām miesām, ievilka galvu plecos, sastinga aiz mokām un bēdām…

Esmu pārliecināts, ka pavasarī viņi sastap­sies …

[1] tas tāpēc, ka šie putni ir ļoti līdzīgi. Ķīķis barojas ar lapseņu un kameņu kāpuriem. (Tulk.)

[2] reiz viņš mani ļoti nobiedēja: saskaities klieg­dams klupa man virsū (pa grīdu, jo lidot vēl ne­prata). Es neviļus pakāpos atpakaļ. (A.G.)

[3] Interesanti: reiz nopircis no mednieka divas no­šautas paipalas un lauka balodi, es šo gaļu piedāvāju savam vanagam, kad tas vēl bija vesels. Vanags no tādas barības atteicās. (A.G.)