Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Droši vien, no malas raugoties, būtu jocīgi redzēt cilvēku, kas kustas pa dziļu mežu tādā nesaprotamā veidā un lien pa dziļām kupenām ar kāpura ātrumu, kas iet no gaismas līdz gaismai un pa šo laiku veic ne vairāk kā piecus kilometrus. Bet mežs bija tukšs. Neviens, izņemot žagatas, viņu nenovēroja. Žagatas, kuras šinīs dienās bija pārliecinājušās par šīs jocīgās, trijkājainās, tūļīgās būtnes nekaitīgumu, viņam tuvojoties, nebēga, tikai nelabprāt nolēca no ceļa un, piešķiebdamas galvu, nicīgi skatījās uz viņu ar savu ziņkārīgo, melno pērļu actiņu.

Tā viņš vēl divas dienas brida pa sniega piepūsto ceļu, izsviezdams uz priekšu nūju, uzguldamies viņai un pievilkdams klāt kājas. Pēdas jau bija pārakmeņojušās un neko nejuta, bet ķermeni uz katra soļa caurstrāvoja sāpes. Izsalkums vairs nemocīja. Krampji un dūrieni vēderā mitējās un pārvērtās pastāvīgās trulās sāpēs, it kā tukšais kuņģis būtu sacietējis un, nelabi sagriezdamies, saspiedis visas iekšas.

Aleksejs ēda jauno priedīšu mizu, kuru viņš atpūtas brīžos noplēsa ar dunci, bērzu un liepu pumpurus un vēl zaļo, mīksto sūnu.

Viņš izraka to no sniega apakšas un, dodamies naktsguļā, izvārīja ūdenī. Viņa lielākais prieks bija «tēja» no atkusušos uzkalniņos salasītām spožajām brūkleņu lapiņām. Karstais ūdens, sasildīdams ķermeni, radīja pat pilna vēdera sajūtu. Piestrebjot klāt karstos biezumus, kas oda pēc dūmiem un pirtsslotas, Aleksejā viss kaut kā norima un ceļš vairs neizlikās tik bezgalīgs un briesmīgs.

Savu sesto nakti Aleksejs atkal pavadīja zem kuplas egles zaļās telts, bet ugunskuru novietoja līdzās, visapkārt vecam sveķainam celmam, kuram, pēc viņa aprēķina, karsti jāgruzd visu nakti. Vēl nebija satumsis. Egles galotnē rosījās neredzama vāverīte. Viņa lobīja čiekurus un laiku pa laikam tukšus un saplosītus meta zemē. Aleksejs, kuram tagad ēdiens neizgāja no prāta, ieinteresējās, ko tad īsti zvēriņš čiekuros atrod. Viņš pacēla vienu no tiem, atlieca neaizskarto zvīņu un ieraudzīja zem tās spārnainu sēkliņu, tik lielu kā prosas graudiņu. Tā atgādināja mazu ciedru riekstiņu. Viņš to pārspieda zobiem. Mutē bija sajūtama patīkama ciedru eļļas smarža.

Aleksejs tūlīt salasīja sev visapkārt neatvērušos mitros egļu čiekurus, novietoja tos pie uguns, uzmeta žagarus un, kad čiekuri sacēla spuras, kratīja no tiem sēklas un berza plaukstās. Viņš atvētīja spārniņus un sīkos riekstiņus bēra mutē.

Klusi šalca mežs. Gruzdēja sveķainais celms, izplatīdams smaržīgus, vīrakam līdzīgus, vieglus dūmus. Liesma gan iedegās, gan nodzisa, un no šalcošās tumsas te iznira apspīdētā aplī, te ienira atpakaļ tumsā zeltoto priežu un sudraboto bērzu stumbri. Tad pēkšņi tumsa cieši visapkārt ielenca dziestošo celmu un tad šķita, ka no nakts izpeld šī skanīgā trokšņa radītājas teiksmainās būtnes, trauksmainiem čukstiem sarunādamās savā starpā.

Aleksejs piemeta zarus un atkal ķērās pie egļu čiekuriem. Ciedru eļļas smarža atmodināja sen aizmirstu bērnības ainu…

Maza istaba, pazīstamu lietu cieši pieblīvēta. Galds zem griestu lampas. Māte svētku drēbēs, tikko atgriezusies no dievkalpojuma, svinīgi izņem no lādes papīra maisiņu un izber no tā bļodiņā ciedru riekstus. Visa ģimene — māte, vecmāmuļa, divi brāļi un viņš, Aleksejs, vismazākais, — apsēžas ap galdu un sākas svinīga riekstiņu, šo svētku kārumu, lobīšana. Visi klusē. Vecmāmuļa velk ārā kodolus ar matadatu, māte — ar spraužamo adatu. Viņa veikli pārkož riekstiņus, izvelk no turienes kodoliņus un saliek tos kaudzītē. Un tad, salasījusi saujā, ber visus uzreiz mutē kādam no bērniem, un pie tam laimīgais sajūt ar lūpām viņas darbīgās, nenogurstošās rokas asumu, kura svētku dēļ smaržo pēc zemeņu ziepēm.

Kamišina… bērnība! Jauki bija dzīvot mazā mājiņā, pašā nomalē!… Mežs šalc, sejai karsti, bet no mugurpuses lien klāt kodīgs aukstums. Vaid tumsā ūpis, rej lapsas. Pie ugunskura, sarāvies, domīgi raudzīdamies dziestošās mirgojošās oglēs, izsalcis, slims, līdz nāvei noguris cilvēks, vienīgais šinī plašajā dziļajā mežā, un viņam priekšā tumsā guļ nepazīstams ceļš, pilns nezināmu briesmu un pārbaudījumu.

— Nekas, nekas, viss būs labi! — saka pēkšņi šis cilvēks, un pēdējos tumšsārtā ugunskura uzliesmojumos redzams, ka viņš saplaisājušām lūpām uzsmaida kādām savām tālām domām.

Sava gājiena septītajā diennaktī Aleksejs uzzināja, no kurienes tanī sniegputeņa naktī nāca tālas kaujas troksnis.

Jau galīgi nomocījies, katru brīdi apstādamies, lai atvilktu elpu, viņš vilkās pa atkusušo meža ceļu. Pavasaris tagad vairs nesmaidīja no tālienes. Viņš bija ienācis šinī mūža mežā ar saviem siltiem spējiem vējiem, ar asiem saules stariem, kas lauzās caur zariem un nomazgāja sniegu no ciņiem un uzkalniņiem, ar skumjo vārnu ķērkšanu vakaros, ar gausajiem solidiem kovārņiem uz rudā ceļa kupra, ar poraino kā bišu šūnas, mitro sniedziņu, ar dzirkstošajām peļķitem liekņas, ar to vareno, reibinošo smaržu, no kuras visam dzīvam priecīgi reiba galva.

Aleksejs no pat bērnības mīlēja šo laiku, un pat tagad, vilkdams pa peļķēm savas slimās kājas, slapjās izburbušās untēs, izsalcis, zaudēdams samaņu no sāpēm un noguruma, lādēdams peļķes, čagano sniegu un agros dubļus, viņš tomēr kāri ieelpoja skurbinošo un valgo aromātu. Viņš vairs nemeklēja ceļu, neapgāja peļķes, klupa, krita, rausās augšā, smagi uzguldamies savai nūjai, stāvēja, ļodzīdamies un saņemdams spēkus, tad izsvieda nūju cik spēdams tālu un turpināja lēni kustēties uz austrumiem.

Piepeši meža ceļa līkumā, kas strauji šeit nogriezās pa labi, viņš apstājās un sastinga. Tur, kur mežs bija sevišķi šaurs — iespiests no divām pusēm jaunā mežiņā, viņš ieraudzīja tās vācu mašīnas, kas viņam pabrauca garām. Ceļu tām aizsprostoja divas milzīgas priedes. Pie šīm priedēm, iespiedusies tajās ar radiatoru, stāvēja cirvim līdzīgā bruņu mašīna. Bet tā bija nevis vairs balti lāsaina kā agrāk, bet tumši sarkana un stāvēja zemu uz dzelzs sliecēm, jo riepas tai bija sadegušas līdz ar mašīnu. Tornis mētājās sniegā zem koka kā ērmīga sēne, acīm redzot norauts ar sprādziena spēku. Blakus bruņumašīnai gulēja trīs līķi — tās apkalpe — melnos, eļļu notraipītos īsos vamžos un drēbes ķiverēs.

Divi kāpurķēžu automobiļi, arī sadeguši, sarkani, ar melnām, pārogļotām iekšām, stāvēja atkusušajā sniegā, iegrūdušies bruņumašīnā, tumšajā no kvēpiem, pelniem un oglēm. Bet visapkārt, gar ceļmalām, ceļmalas krūmos, mētājās vācu kareivju ķermeņi, un no tiem bija redzams, ka kareivji bija bēguši šausmu pārņemti, pat labi neaptverdami, kas īsti noticis, ka nāve tiem uzglūnējusi aiz katra koka, aiz katra krūma, puteņa sniegotās segas apslēpta. Kokam bija piesiets virsnieka līķis mundierī, bet bez biksēm. Viņa zaļajam frencim ar tumšo apkakli bij piesprausta zīmīte. «Ko meklē, to dabū», — tur stāvēja rakstīts. Un zemāk, citā rokrakstā, jau izplūdušu tintes zīmuli lieliem burtiem bija vēl klāt pierakstīts vārds — «Suns».

Aleksejs ilgi aplūkoja kaujas lauku, meklēdams kaut ko ēdamu. Tikai vienā vietā viņš atrada sniegā iemītu, jau sīļu apknābātu vecu, sapelējušu sausiņu un pielika to pie mutes, kāri ieelpodams rudzu maizes skābo smaržu. Gribējās iebāzt šo sausiņu pilnīgi mutē un gremot, gremot, gremot smaržīgo maizes masu. Bet Aleksejs sadalīja viņu trijās daļās, divas iebāza dziļāk pakaļējā kabatā, bet vienu sāka plucināt druskās un šīs druskas zīst kā saldumus, cenzdamies pēc iespējas ilgāk pagarināt baudu.