• Пожаловаться

Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

Здесь есть возможность читать онлайн «Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. категория: Историческая проза / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Boriss Poļevojs Stāsts par īstu cilvēku

Stāsts par īstu cilvēku: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Stāsts par īstu cilvēku»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Stāsta pamatos — patiess notikums par Padomju Savienības Varoņa lidotājā iznīcinātāja A. Maresjeva varonību (stāstā Meresjevs). Autors vienkāršiem vārdiem stāsta par padomju lidotāja gribasspēku un varonību. Šis lidotājs pazaudē karā kājas, bet nezaudē ticību savām spējam darboties aviācijā. Vina mīlestība uz dzimteni un uz savu kara profesiju palīdz viņam pārvarēt fizisko trūkumu. Ar protēzēm kāju vietā, pilns ticības saviem spēkiem, pēc neatlaidīgas trenēšanās, viņš turpināja strādāt kā lidotājs izīnicinātājs un iegūst Padomju Savienības varoņa nosaukumu. Sociālistiskos apstākļos temats par fizisku trūkumu pārvēršas stāstā par padomju cilvēka morālo spēku un skaistumu, par viņa neatlaidīgās koncentrētās gribas uzvaru. Stāsta varonis māca pārvarēt katru šķērsli, kas gadās ceļā uz mērķa sasniegšanu. Tas, ka stāsta pamatā ir patiess notikums, padara to divtik interesantu.

Boriss Poļevojs: другие книги автора


Кто написал Stāsts par īstu cilvēku? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

Stāsts par īstu cilvēku — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Stāsts par īstu cilvēku», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pie visām likstām, kas bija uzbrukušas Aleksejam, pievienojās vēl izsalkums. Vēl vakar, apklādams māsas ķermeni ar telteni, viņš ievēroja viņai blakus brezenta somu ar sarkanu krustu. Kaut kāds zvēriņš tur bija jau saimniekojis, sniegā, līdzās izgrauztiem caurumiem, mētājās druskas. Vakar Aleksejs tam tikpat kā nepiegrieza vērības. Šodien viņš pacēla somu. Tajā bija daži individuāli sainīši, liela konservu kārba, kāda cilvēka vēstuļu paciņa, spogulītis, kura mugurpusē bija ierāmēta kalsnas vecītes fotogrāfijā. Somā, acīmredzot, bija atradusies arī maize vai sausiņi, bet putni vai zvēri jau bija notiesājuši šo ēdamo. Aleksejs novietoja kārbu un saites kombinezona kabatās un noteica pie sevis: «Paldies, mīļā!» — sakārtoja no meitenes kājām vēja nopūsto telteni un lēni, skaitīdams soļus, brida uz ceļu un pa ceļu — uz austrumiem, kuri jau oranžsārti liesmoja aiz koku zaru tīkliņa.

Viņam tagad bija kilogramu smaga konservu kārba, un viņš nolēma ēst reizi diennaktī, pusdienā.

Lai remdinātu sāpes, kuras tam sagādāja katrs solis, viņš sevi novirzīja uz citām domām, pārdomādams un aprēķinādams savu ceļu. Ja diennaktī veiktu desmit, divpadsmit kilometru, viņš nokļūtu pie savējiem trīs, visilgākais, četrās dienās.

Tā, labi! Tagad — ko nozīmē noiet desmit, divpadsmit kilometru? Kilometrs, tas ir divi tūkstoši soļu, tātad desmit kilometru — divdesmit tūkstoš soļu, bet tas ir daudz, ja ņem vērā, ka pēc katriem piecsimt — sešsimt soļiem jāapstājas un jāatpūšas…

Vakar Aleksejs, lai saīsinātu ceļu, notēmēja sev kaut kādus redzamus orientierus: priedi, celmu, bedri sniegā uz ceļa — un tiecās uz tiem kā uz atpūtas vietu. Tagad viņš visu izteica skaitļu valodā, pārcēla uz soļu skaitu. Viņš nolēma atstatumu starp atpūtas vietām ieturēt ik pēc tūkstots soļiem, tas ir, ik puskilometri un atpūsties pēc pulksteņa ne vairāk kā piecas minūtes. Iznāca, ka no ausmas līdz rītam viņš varēja, kaut arī ar pūlēm, noiet kilometrus desmit.

Bet cik grūti viņam padevās pirmais soļu tūkstotis! Viņš pūlējās savu uzmanību novērst uz aprēķiniem, lai mazinātu sāpes, bet, nogājis piecsimt soļu, sāka jaukt, kļūdīties un nevarēja domāt ne par ko citu kā vienīgi par dedzinošām, drudžainām sāpēm. Un tomēr viņš nogāja šos tūkstoš soļus. Viņam vairs nebija spēka nosēsties, un viņš nogāzās ar seju sniegā un sāka kāri laizīt sērsnu. Piespiedās tai ar pieri, deniņiem, kuros pulsēja asinis, un izbaudīja neizsakāmu svētlaimību no ledusaukstā pieskāriena.

Tad viņš nodrebēja, paskatījās pulkstenī. Sekundu rādītājs notikšķināja pēdējos piektās minūtes mirkļus. Viņš šausmās paskatījās uz to, itin kā pēc tam, kad tas pabeigs savu apli, ir jānotiek kaut kam briesmīgam, bet, kad tas pieskārās skaitlim sešdesmit, tūlīt uzlēca kājās, ievaidējās un virzījās tālāk.

Līdz pusdienas laikam, kad meža krēsla sāka mirgot smalkiem saules pavedieniem, kas spiedās cauri biezām skujām, un mežā stipri iesmaržojās sveķi un atkusis sniegs, viņš bija nogājis tikai četrus šādus pārgājienus. Viņš nosēdās turpat ceļa vidū, jo viņam nebija spēka nokļūt līdz lielā bērza stumbram, kas gulēja, varbūt, tikai izstieptas rokas atstatumā. Viņš ilgi sēdēja nolaidis plecus, neko nedomādams, neko neredzēdams un nedzirdēdams, nesajuzdams pat izsalkumu.

Nopūtās, ieņēma mutē dažus sniega gabaliņus un, pārvarēdams ķermeni lencošo stingumu, izvilka no kabatas sarūsējušo kārbu, atvēra to ar dunci, uz kura bija vācu uzraksts. Viņš iebāza mutē sasalušu negaršīgu tauku gabalu, gribēja to norīt, bet tauki izkusa, viņš sajuta mutē to garšu, un viņu pēkšņi pārņēma tāds izsalkums, ka ar pūlēm piespieda sevi atrauties no kārbas un sākt ēst sniegu, lai tikai kaut ko varētu rīt.

Pirms došanās tālākā ceļā viņš nogrieza paegļa nūjas. Viņš balstījās uz tām, bet iešana kļuva arvien grūtāka.

6.

Trešā ceļa diena pa dziļu mežu, kur Aleksejs neredzēja nevienas cilvēka pēdas, iezīmējās ar negaidītu notikumu.

Viņš pamodās līdz ar pirmiem saules stariem, drebēdams no aukstuma un iekšējā drudža. Kombinezona kabatā viņš atrada šķiltavu, ko piemiņai viņam bija pagatavojis no šautenes patronas bortmehāniķis Jura. Viņš bija pavisam aizmirsis tās un par to, ka var un vajag iekurt uguni. Nolauzis no egles, zem kuras gulēja, sausus sūnainus zariņus, viņš tos pārsedza ar skujām un aizdedzināja. Dzeltenas, spriganas liesmiņas izlauzās no zilpelēcīgiem dūmiem. Sveķainais, sausais koks iedegās ātri un jautri. Liesma pārsviedās uz skujām un, vēja uzpūsta iedegās stenēdama un šņākdama.

Ugunskurs sprakstēja un sīca, izplatīdams asu, svētīgu svelmi. Aleksejam kļuva patīkami, viņš atrāva kombinezona ātrslēdzēju, izvilka no blūzes kabatas dažas nobružātas vēstules, rakstītas vienā un tai pašā apaļā, centīgajā rokrakstā, izņēma no vienas aploksnes slaidas meitenes ģīmetni, raibā, ziedainā ģērbā, kura sēdēja zālē, pievilkusi kājas. Viņš ilgi skatījās tajā, tad no jauna rūpīgi ietina celofānā, ielika vēstulē, un, domīgi paturējis rokās, noglabāja atkal kabatā.

— Nekas, nekas, viss būs labi, — viņš teica, griezdamies tā kā pie meitenes, kā pie sevis un domīgi atkārtoja: — Nekas…

Tagad jau parastu kustību viņš norāva no kājām untes, attina kaklauta gabalus, uzmanīgi aplūkoja kājas. Tās bija vēl vairāk uztūkušas. Pirksti bija izplētušies uz visām pusēm, kā kad pēdas būtu no gumijas un tās būtu gaisu piepūstas. Krāsa viņam bija vēl tumšāka kā vakar.

Читать дальше

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Stāsts par īstu cilvēku»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Stāsts par īstu cilvēku» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


A.un B.STRUGACKIS: Tālā varavīksne
Tālā varavīksne
A.un B.STRUGACKIS
Aleksandrs ŠAĻIMOVS: DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS
DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS
Aleksandrs ŠAĻIMOVS
Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns
PIENEŅU vĪns
Rejs Bredberijs
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Džeks Londons
DŽERALDS DARELS: Muiža dzīvniekiem.
Muiža dzīvniekiem.
DŽERALDS DARELS
Отзывы о книге «Stāsts par īstu cilvēku»

Обсуждение, отзывы о книге «Stāsts par īstu cilvēku» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.