Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

No patīkamā, saldenā, pārziemojušo dzērveņu skābuma, no šīs pirmās īstās barības, kādu viņš bija ēdis pēdējās dienās, vēderā iesākās graizes. Bet pietrūka gribas spēka nogaidīt līdz norimstas asās, griezīgās sāpes. Viņš lodāja pa ciņiem un, jau iemanījies kā lācis, ar mēli un lūpām lasīja saldskābās smaržīgās ogas. Tā viņš notīrīja vairākus ciņus, nejuzdams ne ledaino pavasara ūdens mitrumu, kas šļakstēja untēs, ne svilinošās sāpes kājās, ne nogurumu, — neko, izņemot iesaldenās, asās skābes sajūtu mutē un patīkamu smagumu vēderā.

Viņam palika nelabi. Viņš saprata, ka pārēdies, bet nevarēja noturēties un atkal ķērās pie ogām. Viņš noņēma no rokām pašpagatavotos apavus, salasīja ogas kārbā, piepildīja ar tām pilota cepuri, piesēja to ar aukliņu pie jostas un līda tālāk, ar pūlēm pārvarēdams smago snaudienu, kas pārņēma visu viņa organismu.

Nakti, palīdis zem vecas egles jumta, viņš paēda ogas, pagremoja mizu un egļu čiekuru sēkliņas. Viņš aizmiga piesardzīgā, trauksmainā miegā. Vairākas reizes likās, ka kāds klusi viņam piezogas. Viņš atvēra acis, sasprindza dzirdi tā, ka sāka zvanīt ausis, izrāva pistoli un sēdēja pārakmeņojies, satrūkdamies no krītoša čiekura trokšņa, no apsalušā sniega čirkstiem, no klusām mazu apakšsniega strautiņu čalām.

Tikai pret rītu akmensciets miegs viņu salauza. Kad pavisam atausa diena, apkārt kokam, zem kura viņš gulēja, tas ieraudzīja sīkas, mežģinainas lapsu kājiņu pēdas zīmes un starp tām sniegā bija redzamas pa zemi vilktas lapsas astes iegarenas zīmes.

Tad lūk, kas naktī nedeva viņam mieru! Pēc pēdām bija redzams, ka lapsa bija staigājusi visapkārt viņam, notupusies un atkal staigājusi. Aleksejam pazibēja nelaba doma. Mednieki saka, ka šis viltīgais zvērs jūt cilvēka nāvi un sāk vajāt nāvei nolemto. Vai tiešām šī nojauta piesaistījusi viņam tramīgo plēsoņu?

«Nieki, kādi nieki! Viss būs labi…», — viņš sevī domāja un līda, līda, pūlēdamies ātrāk tikt prom no šīs vietas.

Šai dienā viņam laimējās. Smaržīgā paegļu krūmā, no kura tas plūca zilpelēkās, nespodrās ogas, viņš ieraudzīja sakaltušu lapu kamolu. Viņš pataustīja ar roku, kamols bija smags, nesaira. Tad viņš sāka noplēst lapas un uzdūrās lapām, caurdurtām ar adatām. Viņš saprata: ezis. Liels, vecs ezis, likdamies ziemas guļā, bija ievalstījis sevi kritušās rudens lapās. Neprātīgs prieks sagrāba Alekseju. Visu savu bēdīgo ceļu viņš bija gribējis nošaut zvēru vai putnu. Cik reizes viņš nebija izņēmis pistoli un tēmējis vai nu uz žagatu, vai sīli, vai zaķi un katru reizi ar pūlēm apspiedis vēlēšanos izšaut. Pistolē bija tikai trīs patronas: divas ienaidniekam, viena, vajadzības gadījumā, sev. Viņš piespieda sevi nolaist pistoli. Viņam nebija tiesību riskēt.

Un šeit gaļas gabals pats viņam iekrita rokās. Ne brīdi nedomādams par to, ka eži, pēc nostāstiem, esot neēdami dzīvnieki, viņš ātri norāva zvēriņam lapu zvīņas. Ezis neatmodās, neattinās un izskatījās pēc smieklīgas adatainas pupas. Ar dunča cirtienu Aleksejs nogalināja ezi, atritināja viņu, nemākulīgi norāva dzelteno ādu uz vēderiņa un adatainās bruņas, sacirta gabalos un ar baudu sāka plēst zobiem vēl silto, zilpelēko, dzīslaino gaļu, sīksti pieaugušu kauliem. Ezis bija apēsts uzreiz, bez pārpalikuma. Aleksejs sagrauza un norija visus smalkos kaulus un tikai pēc tam sajuta mutē riebīgu suņa gaļas smaku. Bet kāda nozīme bija šai smakai, salīdzinot ar pilno vēderu, no kura pa visu organismu plūda paēduša cilvēka labsajūta, siltums, snaudiens!

Viņš vēlreiz apskatīja, apkožļāja katru kauliņu un nogulās sniegā, baudīdams siltumu un mieru. Viņš varbūt būtu pat aizmidzis, ja viņu neatmodinātu lapsas uzmanīgie ķauksti krūmos. Aleksejs sāka ausīties, un piepeši cauri lielgabalu kanonādes dobjiem dārdiem, kas visu laiku nāca no rītiem, viņš uztvēra ložmetēju kārtas īsos trokšņus.

Uzreiz nokratījis nogurumu, aizmirsis lapsu, atpūtu, viņš atkal līda uz priekšu meža dziļumā.

Aiz purviņa, kuru viņš pārlīda, atvērās klajums; to šķērsoja veca sēta, vējā nosirmojušām kārtīm, ar lūkiem un kārklu klūgām piesietiem zemē iedzītiem mietiem.

Starp sētas divām rindām vietumis raudzījās no sniega apakšas pamesta, nelietota ceļa sliedes. Tātad, kaut kur netālu ir mājoklis! Alekseja sirds sāka trauksmaini pukstēt. Maz ticams, ka vācieši līdīs tādā nomalē! Bet ja arī tā, tur tomēr ir savējie, un viņi, protams, paslēps, paglābs ievainoto, palīdzēs, kā spēs.

Sajuzdams klejošanai drīzu galu, Aleksejs līda, nežēlodams spēkus, neatpūzdamies. Viņš līda aizelsies, krizdams ar seju sniegā, zaudēdams samaņu no sasprindzinājuma, steigdamies ātrāk sasniegt uzkalniņa augšieni, no kura, droši vien, redzama glābēja sādža. Tiekdamies pēdējiem spēkiem uz mājokli, viņš neievēroja, ka, izņemot šo sētu un sliedes, kas arvien skaidrāk un skaidrāk veidojās zem atkusušā sniega, nekas neliecināja par cilvēka tuvumu.

Lūk, beidzot, arī zemes kupra virsotne. Aleksejs, tikko atvilkdams elpu un drudžaini rīdams gaisu, pacēla acis. Pacēla un tūdaļ atkal nolaida — tik briesmīgs viņam šķita tas, kas atvērās viņa priekšā. Nav šaubu, vēl nesen te bija neliela meža sādžiņa. Tās kontūras bez pūlēm varēja uzminēt pēc divām nevienādām dūmeņu rindām, kas pacēlās virs sniega aizputinātām krāsmatām. Vietām bija palikuši dārziņu žogu pinumi, sērmūkšļu slotiņas, kas kādreiz stāvēja pie logiem. Tagad tie rēgojās no sniega apakšas, apdeguši, svelmes nobeigti. Tas bija tukšs sniega lauks, uz kura kā nocirstā mežā celmi rēgojās dūmeņi un vidū pavisam muļķīga pacēlās akas vinda ar visapkārt dzelzs stīpām nokaltu apglumušu koka spaini, kuru vējš lēni šūpoja sarūsējušā važā.

Un vēl pie iebraucamā ceļa sādžā, blakus mazam, zaļu sētiņu ierobežotam dārziņam, pacēlās koķetīga neliela arka, pie kuras klusi šūpojās un čīkstēja virās vārtiņi.

Un ne dvēseles, ne skaņas, ne dūma. Tuksnesis. It kā nekad te nebūtu dzīvojis cilvēks. Kāds zaķis, kuru Aleksejs izbaidīja krūmos, bēga no viņa, smieklīgi mētādams dibenu, tieši uz sādžu, apstājās, sacēla līdzīgi stabiņiem priekšējās kājas un, izstiepis vienu ausi, pakavējās pie vārtiem un redzēdams, ka kāds neizprotams, liels un savāds radījums turpina līst pa viņa pēdām, cilpoja tālāk gar apdegušiem tukšiem puķu dārziņiem.

Aleksejs mehāniski turpināja kustēties uz priekšu. Lielas asaras ritēja pa viņa neskūtiem vaigiem un krita sniegā. Viņš apstājās pie vārtiem, kur brīdi atpakaļ tupēja zaķis. Virs tiem bija saglabājies dēļa gabals un uz tā burti: «Bērnu…» Nebija grūti iedomāties, ka aiz šīs zaļās sētiņas kādreiz pacēlās jauka bērnudārza celtne.

Bija uzglabājušies arī mazie soliņi, kurus bija noēvelējis un nogludinājis ar stiklu rūpīgs lauku galdnieks. Aleksejs pagrūda vārtiņus, pielīda soliņam un gribēja atsēsties. Bet viņa ķermenis jau bija pieradis pie līmeniska stāvokļa; kad viņš apsēdās, viņam sāka sāpēt mugurkauls. Un, lai izbaudītu atpūtu, viņš nogulās sniegā, pa pusei saritinājies, kā to dara noguris zvērs.

Viņa sirdī brieda nospiedošas un mokpilnas skumjas. Vai tiešām, lūk, tāda trula un pirmatnēja kļūs visa mūsu zeme?

Pie sola sniegs bija atkusis. Zeme melnoja, un virs tās acij uztverami, vibrēdama un laistīdamās, cēlās silta valgme. Aleksejs paņēma saujā silto atkusušo zemi. Tā taukaini spiedās caur pirkstiem, oda pēc mēsliem un mitruma, oda pēc kūts un mājokļa. Saule jau pieskārās zilpelēkām meža galotnēm.