Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Aleksejs sāka līst pa to vietu, kas kādreiz bija sādžas iela. Smaga līķu smaka nāca no ugunsgrēka vietām. Sādža likās vēl vairāk neapdzīvota nekā dziļais meža biezoknis. Piepeši kaut kāds blakus troksnis piespieda viņu uzmanīties. Pie pēdējās pelnaines viņš ieraudzīja suni. Tas bija sētas suns, garu vilnu, noļukušām ausīm, tāds parastais Bobis vai Krancis. Klusi ņerkšķēdams viņš plēsa sažuvušu gaļas gabalu, turēdams to ar ķepām. Ieraudzījis Alekseju, šis suns, kuram vajadzēja būt vislabsirdīgākajam radījumam, pastāvīgam saimnieču rāšanas objektam un zēnu mīlulim, pēkšņi ierūcās un rādīja zobus. Viņa acīs iedegās tāda zvērīga uguns, ka Aleksejs sajuta, ka viņam saceļas mati. Viņš nosvieda rokai apāvumu un tvēra kabatā pēc pistoles. Dažus mirkļus viņi — cilvēks un šis suns, kas bija kļuvis jau par zvēru, neatlaidīgi skatījās viens otrā. Tad sunī, jādomā, atausa atmiņas, viņš nolaida purnu, vainīgs luncināja asti, paķēra savu laupījumu un, ierāvis dibenu, nozuda aiz ugunsgrēka vietas melnā uzkalniņā. Aleksejs paspēja ievērot, ko suns turēja zobos. Tas bija cilvēka sejas gabals, norauts no pieres: uz tumšās ādas bija redzams uzaču loks.

Nē, prom, ātrāk prom no šejienes! Izmantodams pēdējās gaišā laika minūtes, Aleksejs, neskatīdams ceļu, tieši pāri neskartajam sniegam līda uz mežu, gandrīz instiktīvi tiekdamies turp, no kurienes tagad jau gluži skaidri bija sadzirdami kanonādes trokšņi. Tie kā magnēts ar pieaugošu spēku, atkarībā no tuvošanās, vilka viņu pie sevis.

Tā viņš līda vēl dienu, divas vai trīs. Laika sajēgu viņš bija zaudējis, viss saplūda vienā kopējā automātisku pūliņu ķēdē. Laikiem tā kā snaudiens, kā nemaņa viņu pārņēma. Viņš aizmiga iedams, bet spēks, kas to vilka uz austrumiem, bija tik liels, ka arī nemaņas stāvoklī viņš turpināja lēni līst, līdz uzgrūdās kokam vai krūmam, vai arī roka vairs nejaudāja un viņš iekrita atkusušajā sniegā. Visa viņa griba, visas viņa neskaidrās domas kā fokusā bija sakoncentrētas vienā mazā punktā: līst, kustēties, kustēties uz priekšu, lai tur vai kas.

Savā ceļā viņš kāri apskatīja katru krūmu, bet eži vairs negadījās. Barojās ar pārziemojušām ogām, kožļāja sūnu. Reiz viņš sastapa lielu skudru pūzni. Tas pacēlās mežā kā līdzena, nogrābstīta, lietus noskalota siena gubiņa. Skudras vēl nebija pamodušās, un viņu mājoklis likās izmiris. Bet Aleksejs iebāza roku šai irdenā gubā un, kad to izvilka, viņa bija nosēta skudru ķermenīšiem, cieši iezidušamies viņa miesā. Un viņš sāka ēst šīs skudras, ar baudu sajuzdams sausā saplaisājušā mutē vircoto, skāņo skudru skābes garžu. Viņš atkal un atkal bāza roku skudru gubā, kamēr viss pūznis atdzīvojās, negaidīta uzbrukuma uzmodināts.

Mazie kukaiņi nikni aizstāvējās. Viņi sakoda Aleksejam roku, lūpas, mēli, viņi iekļuva zem kombinezona un dzēla miesu, bet šie dzēlieni viņam bija pat patīkami. Skudru skābes asā garža viņu uzmundrināja. Gribējās dzert. Starp ciņiem Aleksejs ieraudzīja nelielu peļķīti brūna meža ūdens un noliecās pār to. Noliecās un tūlīt atrāvās: no tumšā ūdens spoguļa uz zilā debess fona viņā raudzījās briesmīga, pilnīgi nepazīstama seja. Tā atgādināja tumšas ādas pārvilktu galvas kausu, apaugušu neglītiem, jau sprogojošiem sariem. No tumšiem dobumiem raudzījās lielas, apaļas, mežonīgi spīdīgas acis, savēlušies mati grīstēm krita pār pieri.

«Vai tiešām tas esmu es?» — domāja Aleksejs un, baidīdamies atkal pārliekties pār ūdeni, nedzēra, bet ieēda sniegu un līda prom uz austrumiem, tā paša varenā magnēta pievilkts.

Viņš ielīda pārnakšņot lielā bumbu bedrē, iežogotu sprādziena izmestas smilts dzeltenu valni. Bet tās dibenā bija klusi un patīkami. Vējš te neiekļuva un tikai šalca lejup nopūstiem smilšu graudiņiem. Bet zvaigznes no apakšas likās neparasti spodras un šķita karājamies tuvu virs galvas, bet priedes pinkainais zariņš, kas šūpojās zem tām, šķita kā roka, kas ar vīkšķi visu laiku tīrīja un spodrināja šīs mirdzošās uguntiņas. Uz rīta pusi sāka salt. Drēgna sarma ietina mežu, vējš mainīja virzienu un pūta no ziemeļiem, pārvērzdams šo sarmu ledū. Kad nespodrā, nosebojusies ausma izlauzās beidzot caur koku zariem un biezā migla saplaka un pamazām izgaisa, viss visapkārt bija noklāts glumu ledus kārtiņu, bet priedes zariņš virs bedres vairs nelikās roka, kas tur vīkšķi, bet teiksmaina kristālā lustra ar sīkiem vizuļiem. Šie vizuļi klusi un auksti skanēja, kad vējš tos sapurināja.

Šai naktī Aleksejs kaut kā sevišķi sagura. Viņš pat nekošļāja priežu mizu, kuras krājumu nesa azotē. Ar pūlēm viņš atrāvās no zemes, it kā viņa ķermenis pa nakti tai būtu pielipis. Nenopurinājis no kombinezona, no bārdas, no ūsām tur piesalušo ledu, viņš sāka līst bedres sienā. Bet rokas bezspēcīgi slīdēja pa nakti apledojušām smiltīm. Viņš atkal un atkal mēģināja izlīst, atkal un atkal noslīdēja bedres dibenā. Ikreizes viņa mēģinājumi kļuva vājāki. Beidzot ar šausmām viņš pārliecinājās, ka bez citu palīdzības viņš ārā netiks. Šī doma piespieda viņu vēlreiz līst slidenā sienā. Viņš izdarīja tikai nedaudz kustības un atkrita bez spēka un nevarīgs.

«Viss, tagad viss vienalga!»

Viņš saritinājās bedres dibenā, sajuzdams visā ķermenī to briesmīgo mieru, kas atmagnitizē gribu un paralizē to.

Nevarīgu kustību viņš izvilka no blūzes kabatas nobružātas vēstules, bet lasīt nebija spēka. Izņēma celofānā ietīto meitenes fotogrāfiju raibā tērpā, kura sēdēja ziedošas pļavas zālē. Nopietni un skumji smaidīdams, viņš tai jautāja:

— Vai tiešām ardievu? — un piepeši nodrebēja un sastinga ar fotogrāfiju rokā: kaut kur augstu virs meža, saltā drēgnā gaisā viņš šķita sadzirdam pazīstamu troksni.

Viņš uzreiz atmodās no uzmācīgās snaudas. Nekā sevišķa nebija šai skaņā. Tā bija tik vāja, ka pat zvēru vērīgās ausis to neatšķirtu no noledojušo koku galotņu vienmērīgās šņākoņas. Bet Aleksejs to dzirdēja arvien skaidrāk. Pēc raksturīgām svilpojošām skaņām viņš nemaldīgi uzminēja, ka laižas «išaciņš», uz kāda lidoja arī viņš.

Motora rūkoņa tuvojās, pieauga, pārejot drīz svilpienā, drīz vaidā, kad lidmašīna taisīja gaisā pagriezienu, un tagad beidzot augstu pelēkajās debesīs parādījās sīks lēni ejošs krustiņš, te izgaisdams, te atkal izpeldēdams no pelēkā mākoņu dūmaka. Lūk, jau saredzamas sarkanas zvaigznes uz viņa spārniem, lūk, jau virs pašas Alekseja galvas, pazibot saulē spārnu plāksnēm, viņš iztaisīja nāves cilpu un apgriezies sāka lidot atpakaļ. Viņa rūkoņa drīz norima, nogrimdama noledojušā, zariem vējā maigi sanošā meža šalkoņā, bet Aleksejam vēl ilgi likās, ka viņš dzird šo svilpojošo, smalko skaņu.

Viņš iedomājās sēžam kabīnē. Vienā mirklī, kurā cilvēks pat papirosu nepaspētu izpīpot, viņš būtu savā meža lidlaukā. Kurš lidoja? Varbūt Andrejs Degtjarenko izlidoja rīta izlūkošanā? Viņam patika izlūkošanas laikā pacelties augstu gaisā, apslēptā cerībā satikt pretinieku… Degtjarenko… Mašīna… Puiši…

Sajuzdams jaunu enerģijas pieplūdumu, Aleksejs aplūkoja noledojušās bedres sienas. Nu jā! Tā ārā netiksi. Bet nevar tak gulēt uz sāniem un gaidīt nāvi! Viņš izrāva no maksts dunci un gurdiem vājiem cirtieniem sāka cirst ledaino kārtu, kasīt nagiem sasalušo smilti, taisīt kāpnes. Viņš aplauza nagus, noskrāpēja asiņainus pirkstus, bet turpināja rīkoties ar nazi un nagiem aizvien ietiepīgāk. Tad, atspiedies ar ceļiem un rokām šais kāpnēs — bedrītēs, viņš sāka lēni līst augšā. Viņam izdevās nokļūt līdz valnim. Vēl nedaudz, uzgulties uz tā — pārvelties. Bet kājas paslīdēja, un, sāpīgi atsities ar seju pret ledu, viņš novēlās lejā. Viņš stipri sasitās. Bet motora rūkoņa tam vēl stāvēja ausīs. Viņš atkal līda un atkal paslīdēja. Tad, kritiski aplūkojis savu darbu, sāka padziļināt kāpnes, pataisīja augšējo kāpņu malas asākas un atkal līda, uzmanīgi sasprindzinādams arvien vairāk pārpūlētā ķermeņa spēkus.