Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Aleksejs aizsvieda pistoli. Krūmi pavērās, un divi zeņķi, ausīdamies kā ziņkārīgas zīlītes, katru minūti gatavi mesties prom un dot kājām vaļu, uzmanīgi turēdamies rokās, sāka tuvoties viņam, pie kam vecākais, apģērbts ar striķi apjoztā vecā sieviešu kamzolī un vācu lidotāja cepurē, kalsns, zilacains, gaišiem pakulainiem matiem, rokās turēja gatavībā cirvi, jādomā, nolēmis pie gadījuma izlietot. Aiz viņa, slēpdamies otram aiz muguras un raudzīdamies no turienes nevaldāmas ziņkārības pilnām acīm, gāja mazākais, sarkanmatis, vasaras raibumiem nosētu seju, gāja un čukstēja.

— Raud. Nudien, raud. Un cik vājš, cik vājš!

Vecākais, piegājis pie Alekseja, vēl aizvien turēdams gatavībā cirvi, ar milzīgu tēva velteni paspēra tālāk sniegā gulošo pistoli.

— Tu saki, lidotājs? Bet vai dokumenti tev ir? Parādi.

— Kas šeit ir? Mūsējie, vācieši? — čukstus, neviļus smaidīdams, jautāja Aleksejs.

— Vai tad es zinu? Man tadas lietas neviens neziņo. Te ir mežs, — diplomātiski atbildēja vecākais.

Vajadzēja bāzt roku blūzē, meklēt apliecību. Sarkanai komandiera grāmatiņai ar zvaigzni uz bērniem bija brīnumains iespaids. It kā bērnība, kas bija zudusi okupācijas laikā, uzreiz atgrieztos pie viņiem tādēļ, ka viņu priekšā atradās savējais, mīļās Sarkanās Armijas lidotājs:

— Mūsējie, mūsējie, jau trešo dienu mūsējie!

— Tēvocīt, kādēļ tu esi tik vājš?

— …Mūsējie viņiem kā lika virsū, kā gāza, kā deva! Vai traks, kāda te bija kauja! Cik viņiem daudz beigtu, tīrās šausmas, nu šausmas, cik daudz!

— Un bēga, kā kurš mācēja… Viens piesējis ilksīm sili un brauc silē. Bet divi ievainotie iet un pie zirga astes turas, bet trešais uz zirga jāšus, kā fon barons… Kurā vietā, tēvocīt, tevi nogāza?

Parunājušies bērni sāka rosīties. Līdz mājām no izcirtuma, pēc viņu vārdiem, bija kādi pieci kilometri. Aleksejs bija tik bezspēcīgs, ka nevarēja pat pagriezties, lai nogultos ērtāk uz muguras. Ragaviņas, ar kurām bērni bija atnākuši pēc zariem uz «vācu cirsmu», bija daudz par mazām un bija arī par grūtu vilkt bez ceļa pa neskartu sniegu cilvēku. Vecākais, kuru sauca Serjoņka, pavēlēja brālim Fedjkam cik jaudas skriet uz sādžu un saukt tautu, pats turpretī palika pie Alekseja, viņu sargāt, kā viņš paskaidroja, no vāciešiem, bet klusībā neuzticēdamies viņam un domādams: «Piķis viņu zina, friči ir viltīgi — prot iztaisīties gan par mirstošiem, gan dokumentus dabū…» Tomēr šīs aizdomas pamazām izgaisa, puika sāka pļāpāt, un no viņa Aleksejs, kurš snauda aizvērtām acīm uz kuplām skujām, uzzināja sādžas bēdīgo stāstu.

Kaut gan viņš klausījās, taču nedzirdēja stāstu. Snaudienā, kas piepeši pārņēma viņa ķermeni, līdz viņa apziņai nonāca tikai atsevišķi nesakarīgi vārdi. Neiedziļinoties viņu jēgā, Aleksejs pa miegam baudīja dzimtās valodas skaņas. Tikai vēlāk viņš uzzināja Plavņu sādžiņas iedzīvotāju bēdīgo stāstu.

Vācieši atnāca uz šo mežu un ezeru apvidu jau oktobrī, kad dzeltenas lapas liesmoja bērzos un apses bija kā pārņemtas no trauksmainas sarkanas uguns. Kaujas Plavņu rajonā nenotika. Kilometrus trīsdesmit uz rietumiem, iznīcinājuši Sarkanarmijas daļu, kas gāja bojā steigā celtās aizsardzības līnijas nocietinājumos, vācu kolonas ar spēcīgu tanku avangardu priekšgalā pagāja garām Plavņiem, kuri bija paslēpušies atstatus no ceļa pie meža ezera un aizdrāzās uz austrumiem. Viņi traucās uz lielo dzelzceļa mezglu Bologoje, lai to sagrābuši, atšķeltu vienu otrai rietumu un ziemeļrietumu frontes. Šeit šinī attālajā pilsētas apkārtnē visus vasaras mēnešus un visu rudeni Kaļiņinas apgabala iedzīvotāji, pilsētnieki, zemnieki, sievietes, veči un pusaudži, visu vecumu un profesiju ļaudis, dienu un nakti, lietū un svelmē, ciezdami no odiem, no purva drēgnuma, no slikta ūdens, raka un cēla aizsardzības pozīcijas. Nocietinājumi stiepās no dienvidiem uz ziemeļiem, simtiem kilometru cauri mežiem, purviem, pa ezeru krastiem, upītēm un strautiem.

Grūti bija cēlājiem, bet viņu pūliņi nebija velti. Vācieši triecienā pārrāva vairākas nocietinājumu joslas, bet vienā no pēdējām pozīcijām tos aizturēja. Kaujas pārvērtās pozīciju kaujās. Bologoje pilsētai vāciešiem tā arī neizdevās piekļūt, un viņi bija spiesti pārcelt trieciena centru vairāk uz dienvidiem un šeit pārgāja aizsardzībā.

Plavņu sādžas zemnieki, papildinādami savu smilšaino lauku parasti skopo ražu ar sekmīgiem zivju lomiem mežu ezeros, gandrīz vai nopriecājās, ka karš tiem pagājis secen. Pārdēvēja, kā to vācieši prasīja, kolhoza priekšsēdētāju par starostu un turpināja dzīvot kā agrāk artelī, cerībā, ka, vai tad nu mūžīgi vācieši bradās padomju zemi un ka viņiem, plavņiešiem, viņu nomalē, varbūt arī izdosies klusi pārlaist nedienas. Bet purvu zāles krāsas mundieros tērptiem vāciešiem, kas iegūla priekšējās pozīcijās, sekoja vācieši melnā formā ar miroņu galvām un kauliem pie cepurēm. Plavņu iedzīvotājiem pavēlēja divdesmit četru stundu laikā savervēt piecpadsmit brīvprātīgos, kas vēlētos braukt pastāvīgā darbā uz Vāciju. Pretējā gadījumā sādžai draudēja ar lielu postu. Brīvprātīgiem lika ierasties beidzamajā mājā, kur atradās arteļa zivju noliktava un valde, ņemt līdz veļas pāri, karoti, dakšiņu un nazi un pārtiku desmit dienām. Noliktā laikā neviens neieradās. Kaut gan vācieši melnās formās, jādomā, pieredzes mācīti, ne visai uz to paļāvās. Viņi saķēra un nošāva valdes nama priekšā par brīdinājumu citiem kolhoza priekšsēdētāju, tas ir, starostu, gados jau padzīvojušu bērnu dārza audzinātāju Veroniku Grigorjevnu, divus kolhoza brigadierus un kādus desmit zemniekus, kas gadījās viņiem pa rokai. Līķus nelāva apglabāt un pieteica, ka tā notiks ar visu sādžu, ja brīvprātīgie neieradīsies pavēlē minētā vietā.

Brīvprātīgie atkal neieradās. Un rītā, kad SS zonderkomandas vācieši apstaigāja sādžu, visas mājas izrādījās tukšas. Tajās, nebija nevienas dzīvas dvēseles — ne vecu, ne jaunu. Naktī ļaudis, pamezdami savas mājas, zemi, visu savu gadiem krāto iedzīvi, gandrīz visus lopus, pazuda bez pēdām šai pusē parasto biezo nakts miglu aizsegā. Visa sādža, kā stāv, līdz pēdējam cilvēkam pacēlās no vietas un apmetās astoņdesmit verstis attālajā meža biezoknī, vecā cirtumā. Izrakuši zemnīcas, vīri aizgāja partizānos, bet sievas ar bērniem palika grūtdieņot mežā līdz pavasarim. Dumpīgo sādžu zonderkomanda nodedzināja līdz pamatiem, tāpat kā lielum lielo vairumu sādžu un ciemu šinī rajonā, ko vācieši sauca par nāves zonu.

— Mans tētis bija kolhoza priekšsēdētājs, viņi to sauca par starostu — stāstīja Serjoņka, un viņa vārdi aizlidoja līdz Alekseja apziņai kā caur sienu, — tad viņi to nosita un vecāko brāļuku nosita, viņš bija invalīds, bez rokas, roku viņam piedarbā norāva. Sešpadsmit cilvēkus… Es pats redzēju, mūs visus sadzina skatīties. Tētis visu laiku kliedza un lamājās…

«Gan jums sados par mums, kuņas dēli, — viņš sauca. — Asiņainām asarām, — viņš sauca, — mūsu dēļ raudāsiet!»

Savāda sajūta pārņēma lidotāju, klausoties, kā čalo mazais gaišmatainais zemnieciņš ar lielām skumjām, nogurušām acīm. Viņš it kā peldēja staignā miglā. Nepārvarams nogurums cieši aptvēra visu viņa pārcilvēcīgā sasprindzinājuma nomocīto ķermeni. Viņš pat pirkstu nevarēja pakustināt un nemaz nevarēja iedomāties, ka viņš tikai pāris stundas atpakaļ varēja vēl kustēties.