Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Здесь есть возможность читать онлайн «Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Stāsts par īstu cilvēku: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Stāsts par īstu cilvēku»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Stāsta pamatos — patiess notikums par Padomju Savienības Varoņa lidotājā iznīcinātāja A. Maresjeva varonību (stāstā Meresjevs).
Autors vienkāršiem vārdiem stāsta par padomju lidotāja gribasspēku un varonību. Šis lidotājs pazaudē karā kājas, bet nezaudē ticību savām spējam darboties aviācijā. Vina mīlestība uz dzimteni un uz savu kara profesiju palīdz viņam pārvarēt fizisko trūkumu. Ar protēzēm kāju vietā, pilns ticības saviem spēkiem, pēc neatlaidīgas trenēšanās, viņš turpināja strādāt kā lidotājs izīnicinātājs un iegūst Padomju Savienības varoņa nosaukumu.
Sociālistiskos apstākļos temats par fizisku trūkumu pārvēršas stāstā par padomju cilvēka morālo spēku un skaistumu, par viņa neatlaidīgās koncentrētās gribas uzvaru. Stāsta varonis māca pārvarēt katru šķērsli, kas gadās ceļā uz mērķa sasniegšanu.
Tas, ka stāsta pamatā ir patiess notikums, padara to divtik interesantu.

Stāsts par īstu cilvēku — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Stāsts par īstu cilvēku», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Ak tu posts! Tavas lietas ir nopietnas, brālīt Aleksej! Ko? Nopietnas, es saku! No vāciešiem gann, brālīt, tā teikt, aizvilkies, bet no viņas… greizās…

Un pēkšņi uzbruka Varjai, kas pieturēja Alekseju no muguras puses:

— Un tu, ko blenz plikā cilvēkā, bezkauņa tāda, nu? Pēc puisieša būdā iesmakojās, un tu priecājies. Ko lūpas kodelē? Uh, jūs, meitieši, visi esat žagatu dzimums! Bet tu, Aleksej, nedomā neko ļaunu. Mēs tevi, brālīti, viņai, tai greizai, neparko neatdosim. Mēs tevi, kā teikt, atkopsim, atveseļosim, tas ir pareizi!… Lai tev veselība!

Viņš veikli un saudzīgi kā mazu bērnu mazgāja ar sārmu Alekseju, apgrieza, aplaistīja ar karstu ūdeni, atkal berza un berza ar tādu azartu, ka viņa rokas, kas slīdēja pa kaulu izciļņiem, sāka drīz gurkstēt.

Varja klusēdama viņam palīdzēja.

Bet vecais par velti viņai sakliedza. Viņa neskatījās šai briesmīgajā, kaulainajā ķermenī, kas bezspēcīgi karājās viņai rokās. Viņa centās skatīties uz citu pusi, bet, kad viņas skats negribot caur tvaika miglu ieraudzīja Alekseja kāju vai roku, tajā iedegās šausmu dzirksteles. Viņai sāka likties, ka tas nav viņai nepazīstamais, nezin kā viņu ģimenē ieklīdušais lidotājs, bet viņas Miša, ka nevis šo nejaušo viesi, bet viņas vīru, ar kuru tā nodzīvoja pavisam tikai vienu pavasari, spēcīgu puisi, lieliem, spilgtiem vasaras raibumiem gaišajā bezuzacainajā sejā, milzīgām spēcīgām rokām, vācieši noveduši tādā stāvoklī un, ka tas ir viņa, Mišas, bezspēcīgais ķermenis, kurš brīžiem liekas kā beigts, ko viņas rokas tagad tur. Un viņu pārņēma šausmas, viņai sāka reibt galva, un, tikai kozdama lūpās, viņa atturējās ģībonim.

… Un tad Aleksejs gulēja uz sava strīpainā maisa garā krustām un šķērsām salāpītā tīrā un mīkstā vectēva Mihailas kreklā, ar svaiguma un spirgtuma sajūtu visā ķermenī. Pēc mazgāšanās, kad tvaiku izpūta no zemnīcas pa aizšaujamo lodziņu, ietaisītu griestos virs pavarda, Varjka viņu padzirdīja ar brūklenāju tēju, kas smaržoja pēc dūmiem. Viņš to dzēra ar tiem pašiem diviem cukura gabaliņiem, kurus tam atnesa bērni un kurus Varja sīki sīki sasmalcināja viņam baltā tāšu trauciņā. Tad viņš aizmiga — pirmo reizi cieši, bez sapņiem.

Viņu uzmodināja skaļa saruna. Zemnīcā bija gandrīz tumšs , skals tikko blāzmoja. Šai dūmainajā tumsā trīcēja vectēva Mihailas asais tenoriņš.

— Sievieša prāts, kur tev ir saprašana? Cilvēks vienpadsmit dienas nav turējis mutē putraima graudiņu, bet tu cietas… Šitās pašas tavas cietās olas — viņam nāve!… Piepeši vectēva balss kļuva lūdzoša. — Viņam tagad nevis olas vajadzētu, viņam vajadzētu, zini ko, Vasilisa, viņam tagad vajadzētu vistas zupiņu pastrēbties! O! To viņam vajag, tas viņu tagad uz dzīvošanu sadūšinātu. Tavu Partizānīti vajadzētu, ko?

Bet vecenes balss asa un nepatīkama, ar bailēm pārtrauca:

— Nedošu! Nedošu un nedošu, un nelūdzies, vecais velns! Padomā! Pat runāt par to neiedrošinies. Lai es savu Partizānīti… Zupiņu pastrēbties… zupiņu! Tāpat jau, skat, cik daudz sastiepuši, gruntīgi kā uz kāzām. Izdomājis!

— Ek, Vasilisa, kaunies, Vasilisa, par tādiem saviem meitiešu vārdiem, — ietrīcējās satrauktais vecā tenoriņš. — Pašai divi frontē un kāda tev nejēgas saprašana! Cilvēks, var teikt, mūsu dēļ pilnīgi sakropļojies, asinis lējis…

— Nevajag man viņa asinis. Priekš manis manējie lej. Un nelūdz, tev ir teikts — nedošu un nedošu.

Melnais vecenes siluets slīdēja uz izeju, un atvērtajās durvīs iedrāzās tāda spilgta pavasara dienas šalts, ka Aleksejs neviļus aizmiedza acis un apžilbis ievaidējās.

Vecais steidzās pie viņa.

— Ai, tu negulēji Aļoha! Ko? Ai, tu sarunu dzirdēji? Tikai tu viņu, Aļoha, nenosodi, nenosodi, draugs, viņas vārdus. Vārdi, tie ir kā čaumala, bet kodoliņš tajā labs. Domā, ka vistas viņai tev žēl! Ē, nē, Aļoha. Visu viņas ģimeni, un ģimene bija liela, kādas desmit dvēseles, — vācietis nomaitāja. Vecākais viņai pulkvedis. Uzzinājuši, ka pulkveža ģimene, visus, izņemot Vasilisu, reizē grāvī. Un saimniecību visu nopostīja. Ehh, tā ir liela nelaime — viņas gados palikt bārenei! No visas viņas saimniecības viņai, izrādījās, palikusi tikai viena vista, tā teikt. Viltīga vista, Aļoša, jau pirmajā nedēļā vācieši visas vistas, pīles izķēra, jo vācietim putni — pirmais gardums. To vien dzird: «Vista, matka, vista!» Nu, bet šitā izglābās — aktieris nevis vista, kā vācietis nāk iekšā, šī prom uz istabas augšu un sēž tur, it kā viņas tur nemaz nebūtu. Bet, ja savējie nāk — tad neko, staigā. Jupis viņu zina, kā viņa pazina. Un palika šī vista viena pati visā mūsu sādžā. Un lūk, par viltību, par to pašu, mēs viņu nokristījām par Partizāni.

Meresjevs snauda vaļējām acīm. Tā bija ieradis mežā. Vectēvam Mihailam viņa klusēšana, jādomā, sagādāja rūpes. Parosījies zemnīcā, kaut ko pastrādājis pie galda, viņš atkal atgriezās pie šī temata.

— Nenosodi, Aļoha, to sievieti. Tu tikai, draugs, iedziļinies: viņa bija kā vecs bērzs lielā mežā, viņai nekur nekāds vējš nepūta, bet tagad viņa stāv kā satrunējis celms cirtumā, un viņai viens mierinājums — šitā pati vista. Ko tu klusē, vai guli?… Nu, guli vien, guli.

Aleksejs gulēja un negulēja. Viņš gulēja zem puskažociņa, kas viņam dvesa pretim skābu maizes smaržu, sena zemnieka mājokļa smaržu, klausījās nomierinošos circeņa čirkstos, un viņam negribējās kustināt kaut pirkstu. Šķita, ka viņa ķermenim nav kaulu un tas piebāzts ar siltu vati, kurā grūdieniem pulsē asinis. Sadauzītas, sapampušas dega kājas, viņas lauzīja no iekšienes tādas mokošas sāpes, bet nebija spēka ne pagriezties, ne pakustēties.

Šai pusmiegā Aleksejs uztvēra zemnīcas dzīvi pa gabaliņiem, it kā tā nebūtu īsta dzīve, bet uz ekrana viņam pazibētu viena aiz otras nesakarīgas, neparastas ainas.

Bija pavasaris. Izbēgusi sādža pārdzīvoja visgrūtākās dienas. Apēda pēdējo pārtiku no tā, ko savā laikā bija paspējuši norakt un noglabāt un ko slepus naktīs izraka no dobēm pelnainē un nesa uz mežu. Zeme atkusa. Steigā raktās alas «raudāja» un aizbruka. Vīrieši, kas atradās partizānos uz vakariem no sādžas, Oļeņinskas mežos, šad un tad, kaut arī pa vienam apmeklēja apakšzemes sādžiņu, tagad izrādījās frontes līnijas nogriezti. No viņiem nebija nekādu ziņu. Jauns smagums uzgulās tā jau izmocītajiem sieviešu pleciem. Pavasaris klāt, sniegs kūst, jādomā par sēšanu, par dārziem.

Sievietes staigāja norūpējušās, niknas. Vectēva Mihailas zemnīcā bieži starp viņām uzliesmoja trokšņainas ķildas ar savstarpējiem pārmetumiem, ar visu veco un jauno, īsto un iedomāto apvainojumu uzskaiti. Troksnis dažbrīd bija briesmīgs, bet tikko gudri viltīgais vectēvs iesvieda šai trokšņainajā, sirdīgo sieviešu balsu biezputrā kādu saimniecisku domu — par to vai nevajadzētu sūtīt izlūkos pelnaini apskatīties, varbūt zeme jau atlaidusies, jeb arī vai vējiņš nav piemērots sēklu vētīšanai, kas ziemu sastāvējušas sasmakušā zemnīcu mitrumā — ka šīs ķildas tūlīt rima.

Reiz vectēvs atgriezās dienā, apmierināts un norūpējies. Viņš atnesa zaļu zālīti un, rūpīgi uzlicis sarepējušai delnai, parādīja Aleksejam.

— Redzēji? Nāku no lauka. Zeme atlaižas un ziemāji, gods dievam, var iztikt, jau sazēluši. Sniegi lieli. Es skatījos. Ja ar vasarāju neizdosies, ziemāji — arī tie dos riecienu. Iešu meitiešiem pateikšu, lai papriecājas rūpju sievas!

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Stāsts par īstu cilvēku»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Stāsts par īstu cilvēku» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Stāsts par īstu cilvēku»

Обсуждение, отзывы о книге «Stāsts par īstu cilvēku» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x