Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

— Sāp? Un tā? Un tā?

Pirmo reizi tā pa īstam Aleksejs piegrieza vērību savām kājām. Pēdas bija briesmīgi sapampušas, palikušas melnas. Katrs pieskāriens tām izsauca sāpes, kas kā elektriskā strāva caururba ķermeni. Bet kas sevišķi acīm redzot nepatika Ļenočkai, bija tas, ka pirkstu gali bija kļuvuši melni un pilnīgi zaudējuši jutīgumu.

Pie galda sēdēja vectēvs Mihaila ar Degtjarenko. Paklusām iebaudījuši uz priekiem no lidotāja blašķes, viņi dzīvi sarunājās. Ņirbošā vecļaužu tenoriņā vectēvs Mihaila, kā redzams, stāstīja jau nez kuru reizi:

— Tā teikt, iznāk, ka bērni viņu cirtumā atraduši. Vācieši tur cirta mežu blindažām, un šitos bērnus māte, tas ir, mana meita, pēc skaidām tur bija aizsūtījusi. Tur tie arī viņu bija ieraudzījuši. Aha, kas tas par tādu ērmu? Papriekš viņiem, tā teikt, izlicies, ka tas ir lācis, sašauts un šitā veļas. Viņi gribējuši mukt, bet ziņkārība atturējusi: kas par lāci, par tādu, kādēļ viņš veļas? Aha! Vai nav tā? Viņi redz, šis veļas, tā teikt, no vieniem sāniem uz otriem, veļas un vaid.

— Kā tā «veļas»? — šaubījās Degtjarenko un pastiepa viņam papirosu etviju. — Pīpē?

Vectēvs paņēma no etvijas papirosu, izvilka no kabatas salocītu avīzes gabaliņu, rūpīgi norāva maliņu, iebēra tajā tabaku no papirosa, satina un aizsmēķējis ar labpatiku vilka dūmu:

— Kā nu nepīpējam, pīpējam un ievelkam pa dūmam. Aha! Tikai no vācu laikiem neesam šito tabaku redzējuši. Sūnu pīpējam vai atkal sausas pieneņu lapas, ja… Bet kā viņš vēlās, tu viņam prasi. Es neredzēju. Puikas saka, ka tāpat vien vēlies — no muguras uz vēderu un no vēdera uz muguras, līst viņam sniegā nebija pa spēkam, tu redzi, kāds viņš ir!

Degtjarenko gribējās uzlēkt kājās, paskatīties draugā, gar kuru nodarbojās sievietes, ietīdamas viņu pelēkās, māsas atvestās armijas segās.

— Tu, draugs, sēdi vien, sēdi, tā nav mūsu, puisiešu, darīšana — vīstīt! Tu klausies un ievēro un savai kādai nekādai priekšniecībai pastāsti… Lielas varonības cilvēks. Tāds viņš ir! Veselu nedēļu viss kolhozs viņu kopj, bet viņš nevar kustēties un tomēr tikdaudz spēka viņš sevī atrada, lai pa mūsu mežiem un purviem līstu. To brālīt katrs vis nevar! Pat svētie tēvi pēc rakstiem tādas varoņmocības nav izturējuši. Ko nu! Kas tur nu liels, padomā — pie staba stāvēt! Ko, vai nav tā? Aha! Bet tu, puis, klausies vien, klausies!…

Vecais pieliecās Degtjarenko ausij un kutināja viņu ar savu mīksto kuplo bārdiņu.

— Tikai man liekas, viņš diez vai izturēs, ko? No vāciešiem, redz, aizlīda, bet no viņas, no greizās, nez vai aizlīdīs? Vieni kauli, un kā viņš līda, es neaptveru. Laikam dikti pie savējiem gribējās. Un murgo viņš vienu un to pašu: lidlauks un lidlauks, un dažādi nosaukumi, un Oļa nez kāda. Vai jums tur tāda ir, vai sieva, varbūt?… Vai tu dzirdi arī, ko tev saku, lidon, ei lidon, vai tu dzirdi. Au…

Degtjarenko nedzirdēja. Viņš pūlējās iedomāties, kā šis cilvēks, viņa biedrs, kurš pulkā šķita tik parasts puisis, ar nosaldētām vai sasistām kājām lien dienu un nakti pa kūstošo sniegu caur mežiem un purviem, zaudēdams spēkus, lien, veļas, lai aizbēgtu no ienaidnieka un nokļūtu pie savējiem. Degtjarenko iznīcinātāja profesija bija pieradinājusi viņu pie briesmām. Mezdamies gaisa kaujā, viņš nekad nedomāja par nāvi un pat sajuta kaut kādu sevišķu, priecīgu satrauktību. Bet lai nokristu lūk te mežā, viens…

— Kad jūs viņu atradāt?

— Kad? — vecais pakustināja lūpas, atkal paņēma papirosu no vaļējās kārbiņas, salauza to un sāka tīt cigareti. — Kad tas bija? Sestdienā pirms lūdzamās dienas, iznāk taisni pirms nedēļas.

Lidotājs aprēķināja domās skaitļus un iznāca, ka Aleksejs Meresjevs bija līdis vienpadsmit diennaktis. Līst tik daudz dienas ievainotam, bez barības — tas likās pilnīgi neticami.

— Nu paldies tev, vecotēv! — lidotājs cieši apkampa un piespieda sev klāt veco vīru. — Paldies, brāl!

— Nav par ko, nav par ko, kas te ko pateikties! Atradis, kam sacīt paldies! Vai es kāds ārzemnieku svešnieks! Aha! Teiksi, nē? Un viņš dusmīgi uzkliedza vedeklai, kas stāvēja pazīstamajā sieviešu rūgtu pārdomu pozā, salikusi rokas uz krūtīm un atbalstījusi vaigu plaukstā: — Pievāc no grīdas to produktu, vārna tāda. Paraug tik, kā izmētājuši tādu dārgumu! «Paldies» — paraug tik!

Tai laikā Ļenočka beidza ievīstīt Meresjevu.

— Nekas, nekas, biedri vecāko leitnant, — viņa bēra vārdus bieži un sīki kā zirņus, — Maskavā taču jūs ātri vien dabūs uz kājām, Maskava taču ir pilsēta! Tur ne šitādus vien izārstē!

Pēc tā, ka viņa bija par daudz rosīga, ka neapkusdama atkārtoja, cik ātri Meresjevu dabūs uz kājām, Degtjarenko saprata: izmeklēšanas rezultāti nav priecīgi un viņa drauga lietas ir sliktas. «Ko viņa var žvadzināt, žagata!» — ar nepatiku viņš nodomāja par «medicīnas zinātņu māsu». Kaut gan pulkā neviens neņēma šo meiteni nopietni, zobojās, ka viņa var izārstēt tikai no mīlestības, — un tas mazliet nomierināja Degtjarenko.

Ietīts segās, no kurām rēgojās tikai galva, Aleksejs atgādināja Degtjarenko kaut kāda faraona mūmijas attēlu skolas vēstures grāmatā. Ar savu lielo roku lidotājs noglāstīja drauga vaigus, uz kuriem ceroja bieza, cieta, iesarkana bārda.

— Nekas, Ļoška! Izārstēs. Ir pavēle tevi nogādāt šodien uz Maskavu, garnizona hospitālī. Tur tikai profesori. Bet māsas, — viņš noklakšķināja ar mēli un pamirkšķināja Ļenočkai, — miroņus ceļ augšā. Mēs abi vēl patrokšņosim gaisā, — šeit Degtjarenko pieķēra sevi pie tā, ka viņš runā tāpat kā Ļenočka, ar tādu pat taisītu, kokainu dedzību; bet viņa rokas, kas glāstīja drauga seju, pēkšņi sajuta zem pirkstiem, valgmi.

— Kur tad nestuves? Nesīsim, kas ir, nav ko gaidīt! — viņš dusmīgi nokomandēja.

Kopā ar veco viņi uzmanīgi novietoja savīstīto Alekseju uz nestuvēm. Varja salasīja un sasēja sainītī viņa lietiņas.

— Lūk, ko, — apturēja viņu Aleksejs, kad viņa gribēja iebāzt sainī esesiešu dunci, kuru ne vienu vien reizi ziņkārīgi aplūkoja, tīrīja, trina, mēģināja uz pirksta asumu saimnieciskais vectēvs Mihaila, — ņem, vectētiņ, par piemiņu.

— Nu paldies, Aļoha, paldies! Tēraudiņš slavens, paraug vien. Un uzrakstīts kaut kas tā kā svešā valodā, — viņš parādīja dunci Degtjarenko.

«Alles für Deutschland». — «Visu Vācijai», — pārtulkoja Degtjarenko asmenī ierakstīto uzrakstu.

«Visu Vācijai», — atkārtoja Aleksejs, atcerēdamies, kā viņš šo dunci ieguva. — «Visu Vācijai».

— Nu ķeries, ķeries vecais! — nosauca Degtjarenko, aizjūdzies nestuvēm priekšā.

Nestuves sāka šūpoties un ar pūlēm, birdinot no sienām smiltis, izspraucās cauri zemnīcas šaurajai izejai.

Visi, kas bija salīduši iekšā pavadīt atradeni, devās augšup.

Tikai Varja palika mājās. Nesteigdamās, viņa sakārtoja lākturī skalu, piegāja pie strīpainā maisa, kurš vēl glabāja tanī iespiesto cilvēka ķermeņa atveidu un noglāstīja maisu rokām. Viņas skats apstājās pie puķu pušķa, par kuru steigā visi aizmirsa. Tie bija daži siltumnīcas ceriņu zariņi, bāli, vārgi, līdzīgi izbēgušās sādžas iedzīvotājiem, kas bija ziemojuši drēgnās un aukstās zemnīcās. Sieviete paņēma puķes, ieelpoja vājo, tvanamos kvēpos tikko jūtamo, maigo pavasara smaržu un pēkšņi nokrita uz nārām un sāka raudāt rūgtām sieviešu asarām.