Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Viņš īdzīgs nopurināja savu kombinezonu, pakasīja pakausi, pašūpoja galvu, skatīdamies šķembu nolauztā bērza starainā lūzumā, kura stumbrs ātri noplūda dzidru sulu. Šī ievainotā koka sula zvīļodama tecēja pa apsūnojušo mizu un pilēja zemē, tīra un skaidra kā asara.

— Raugieties taču, bērzs raud, — teica Ļenočka, kura pat briesmu brīdī nebija zaudējusi savu draiskulīgi izbrīnījušos izskatu.

— Raudāsi! — drūmi noteica Jura. — Nu, seanss beidzies, nesam. Vai sanitārs vesels, nav trāpīts?

— Pavasaris, — teica Meresjevs, aplūkodams koka ievainoto stumbru, dzidro, saulē mirdzošo sulu, kas biezām lāsēm pilēja zemē, strupdegunaino Meteoroloģisko seržantu, kuru viņš pat nezināja kā sauc, lielā, augumam nepiemērotā šinelī.

Kad trijatā — Jura priekšā un meitenes no muguras — nesa viņa nestuves uz lidmašīnu pāri vēl kūpošajām bumbu bedrēm, kurās tecēja sniega ūdens, viņš ar ziņkārību šķielēja uz mazo spēcīgo roku, kas bija izlīdusi no rupjā šineļa atloka un cieši turēja nestuves. Kas viņā notiek? Jeb vai tie vārdi Aleksejam no bailēm spokojās?

Šinī Aleksejam Meresjevam ievērojamā dienā viņam bija izdevība būt par liecinieku vēl vienam notikumam. Jau tuvu bija sudraba lidmašīna ar sarkaniem krustiem uz spārniem un korpusa, jau bija redzams, ka galvu šūpodams, iet tai apkārt bortmehāniķis, aplūkodams, vai viņa nav bojāta ar šķembu vai sprādzienu vilni, kad viens pēc otra sāka nosēsties iznīcinātāji. Viņi izrāvās no meža un, netaisīdami parasto loku, nosēdās un gājienā piestūmās mežmalei pie saviem kaponieriem.

Drīz debesis apklusa. Aerodroms atbrīvojās, norima motoru dūkšana mežā. Bet pie komandpunkta vēl stāvēja ļaudis un skatījās debesīs, aizsegdami plaukstām acis pret sauli.

— «Devītnieks» nav atnācis! Kukuškins aizkavējies, — paziņoja Jura.

Aleksejs atcerējās mazo žultaino Kukuškina seju, ar vienmēr īdzīgo izteiksmi, un atcerējās, kā šis pats Kukuškins rūpīgi turēja viņa nestuves. Vai tiešām? Šī doma, tik parasta lidotājiem karstā darba laikā, tagad, kad viņš bija atrauts no lidlauka dzīves, piespieda viņu nodrebēt. Šai laikā debesīs bija dzirdama rūkoņa.

Jura priecīgs uzlēca.

— Viņš!

Pie komandpunkta sakustējās. Kas noticis? «Devītnieks» nesēdās, bet lidoja virs lidlauka plašā lokā un, kad tas pārlidoja Alekseja galvai, viņš ieraudzīja, ka daļa spārna tam nošauta un pats briesmīgākais! — pie korpusa bija redzama tikai viena «kāja». Gaisā viena pakaļ otrai lidoja sarkanas raķetes. Kukuškins atkal pārlidoja galvām. Viņa lidmašīna atgādināja putnu, kas riņķoja virs izpostītas lizdas un nezināja, kur tam nosēsties. Viņš lidoja jau trešo apli.

— Tūlīt lēks, benzīns cauri, izlieto beidzamās paliekas! — čukstēja Jura, skatīdamies pulkstenī. Tādos gadījumos, kad nosēšanās jau bija neiespējama, lidotājam bija atļauts uzņemt augstumu, izlēkt ar parašutu. Acīmredzot tādu pavēli jau bija saņēmis no zemes «devītnieks». Bet viņš stūrgalvīgi riņķoja.

Jura skatījās drīz uz lidmašīnu, drīz pulkstenī. Kad viņam likās, ka motors strādā klusāk, viņš pietupās un novērsās. Vai tiešām viņš domā izglābt mašīnu?

«Lec, nu lec tak!» — domāja katrs.

No lidlauka atrāvās iznīcinātājs ar vieninieku uz astes, uzšāvies gaisā jau ar pirmo apli meistarīgi pielāgojās ievainotam «devītniekam». Pēc apvaldīti meistarīgā lidošanas stila Aleksejs uzminēja, ka tas ir pats pulka komandieris. Acīmredzot nolēmis, ka Kukuškinam samaitājies radio, vai ka viņš apjucis, viņš tuvojās tam, «pašūpoja» spārnus, signalizēdams «dari to, ko es» un sāka lidot prom, uzņemdams augstumu. Viņš pavēlēja viņam atlidot sāņus un lēkt. Taisni šinī mirklī Kukuškins pamazināja gāzi un gāja uz sēšanos. Viņa ievainotā lidmašīna ar salauzto spārnu drāzās tieši virs Alekseja galvas, ātri tuvodamās zemei. Tad pie pašas zemes robežas viņš spēji sašķiebās pa kreisi, nosēdies uz veselās kājas, drusku parāpoja uz veselā riteņa, samazinot ātrumu, tad sašķiebās pa labi un, aizķēris ar veselo spārnu zemi, strauji sāka griezties ap savu asi, saceldams veselus sniega mākoņus.

Pēdējā brīdī tas pazuda no acīm. Kad sniega putekļi nogūlās, kļuva redzams — netālu no ievainotās, uz sāniem gulošās mašīnas kaut kas melno uz sniega. Un uz šo melno punktu skrēja cilvēki un, sirēnu pūzdams, visā jaudā skrēja sanitārais automobilis.

«Izglāba, izglāba mašīnu! Tas tik ir Kukuškins! Kad viņš to iemācījies?» — domāja Meresjevs, gulēdams uz nestuvēm un pat apskauzdams biedru.

Viņam pašam gribējās ar visu sparu mesties tur, kur sniegā gulēja šis mazais, neviena nemīlētais cilvēks, kurš pēkšņi bija izrādījies tik izturīgs, tāds meistars. Bet Aleksejs bija ievīstīts, piespiests nestuvju audeklam, lielu sāpju saplosīts, kas atkal ar visu spēku uzgūlās viņam, tikko atslāba nervu saspīlējums.

Visi šie notikumi aizņēma ne vairāk kā stundu, bet viņu bija tik daudz, ka Aleksejs uzreiz tos neaptvēra. Tikai tad, kad viņa nestuves bija nostiprinātas speciālās sanitārās mašīnas lizdās un viņš nejauši atkal notvēra uz sevi vērstas Meteoroloģiskā seržanta vērīgās acis, viņš pa īstam saprata to vārdu nozīmi, kas viņai paspruka no nobālušām lūpām starp divu bumbu kārtu sprādzieniem. Viņam pat kļuva kauns, ka viņš nezina šīs jaukās pašaizliedzīgās meitenes vārdu.

— Biedri seržant, — viņš klusu teica, pateicīgi paskatīdamies.

Sildāmā motora rūkoņā viņa šos vārdus, droši vien, nedzirdēja. Bet viņa piegāja tam klāt un pasniedza nelielu vīstoklīti.

— Biedri vecāko leitnant, tās ir jūsu vēstules. Es tās glabāju, es zināju, ka jūs esat dzīvs, ka jūs atgriezīsieties. Zināju, jutu.

Viņa tam nolika uz krūtīm nelielu vēstuļu kaudzīti. Starp tām viņš pazina mātes trīsstūrīšus ar nevienādu veca cilvēka rokrakstu rakstītām adresēm un pazīstamas aploksnes, līdzīgas tām, kuras tas vienmēr nēsāja līdzi blūzes kabatā. Viņš atplauka, ieraudzījis šīs aploksnes, un izdarīja kustību, lai atbrīvotu roku no segas apakšas.

— Tās ir no kādas meitenes? — bēdīgi jautāja Meteoroloģiskais seržants, atkal sarkdama tik stipri, ka garās bronzas krāsas skropstas salipa aiz asarām.

Meresjevs saprata, ka viņš nebija pārklausījies tad, sprādziena laikā, saprata un neuzdrošinājās teikt taisnību.

— No precētās māsas. Viņai ir cits uzvārds, — viņš teica, sajuzdams, ka pats sev ir pretīgs šo nevajadzīgo melu dēļ.

Cauri sasildāmo motoru rūkoņai atskanēja balsis. Atvērās blakus lūka, tanī ielīda nepazīstams ārsts, virsvalkā virs šineļa.

— Viens slimnieks jau šeit? — viņš jautāja, paskatījies Meresjevā. — Teicami, nesiet otru, tūlīt lidojam. Bet ko jūs šeit darāt, madam? — Viņš paskatījās caur nosvīdušajām brillēm Meteoroloģiskajā seržantā, kas centās paslēpties aiz Juras muguras. — Lūdzu izkāpt, tūlīt laižamies. Ei! Šurp nestuves!

— Rakstiet, dieva dēļ, rakstiet, gaidīšu! — Aleksejs izdzirda meitenes čukstus.

Ārsts ar Juras un citu palīdzību cēla lidmašīnā nestuves, uz kurām kāds klusi un gari vaidēja. Kad tās lika lizdā, palags noslīdēja un Meresjevs ieraudzīja ciešanu pārvērsto Kukuškina seju. Ārsts saberzēja rokas, apskatīja kabīni, paplikšķināja Meresjevu pa vēderu:

— Teicami, lieliski! Tātad, jauno cilvēk, jums būs kompanjons, lai nebūtu garlaicīgi lidot. Ko? Tagad visi liekie ārā. Vai šī Loreleja ar seržanta pakāpi pazuda? Ļoti labi. Lūdzu kustēties!…