Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Ziemu nelielas tanku grupas priekšgalā viņš uzbruka nocietinātas sādžas garnizonam pie Rževas, kur atradās pretinieka neliels operatīvais štābs. Vēl pie dzeloņdrāšu žoga, kad tanki šķērsoja aizsargšķēršļu joslu, viņa mašīnu trāpīja ampula ar degošu šķidrumu. Tveicīgi, smacējoši dūmi apņēma tanku, bet viņa apkalpe turpināja cīnīties. Kā milzīga lāpa tanks joņoja pa sādžu, šaudīdams no visiem saviem klāja ieročiem, manevrēdams, panākdams un kāpurķēdēm spiezdams bēgošos vāciešus. Gvozdjevs un apkalpe, ko viņš bija sastādījis no tiem cilvēkiem, kas kopā ar viņu izlauzās no ielenkuma, zināja, ka viņiem jāiet bojā, tvertnei vai munīcijai eksplodējot. Viņi smaka nost dūmos, apdedzinājās pie karstām bruņu platēm, viņu drēbes jau gruzdēja, bet viņi turpināja cīnīties. Smags lādiņš, sprāgdams zem tanka kāpurķēdēm, apgāza tanku, un vai nu no gaisa spiediena sakarā ar sprādzienu, vai arī no saceltām smiltīm un sniega liesma apdzisa. Gvozdjevu izvilka no mašīnas apdegušu. Viņš sēdēja tornī līdzās nosistam strēlniekam, kuru bija aizvietojis.

Jau otru mēnesi tankists atradās uz dzīvības un nāves sliekšņa. Bez cerībām izveseļoties, ne par ko neinteresēdamies un dažreiz pat dienām no vietas neizrunādams neviena vārda.

Ievainoto pasaule bija aprobežota ar viņu hospitāļa palātas sienām. Kaut kur aiz šīm sienām notiek karš, risinās lieli un mazi notikumi, mutuļo kaislības un katra diena atstāj cilvēka dvēselē jaunu vilcienu. «Smago» palātā ārpasaules dzīvi neielaiž, un vētras aiz hospitāļa sienām šeit iekļūst tikai kā tālas, dobjas atbalsis. Palāta gribot negribot dzīvoja ar saviem mazajiem notikumiem. Muša, miegaina un putekļaina, nez no kurienes parādījusies šeit uz saules sasildītā loga stikla — notikums. Jaunas kurpes ar augstiem papēžiem, ko uzāvusi šodien palātas māsa Klaudija Mihailovna, taisīdamās tieši no hospitāļa uz teātri — jaunums. Kompots no žāvētām plūmēm, ko šodien pasniedza trešam ēdienam visiem apnikušā aprikožu ķīseļa vietā — temats sarunām.

Bet tas pastāvīgais, kas aizpildīja «smagajiem» gurdeni kūtrās hospitāļa dienas un saistīja pie sevis viņa domas, bija viņa ievainojums, kas to izrāva no kareivju rindām, no grūtās kara dzīves un iesvieda šurp, šai mīkstajā un ērtajā, bet tūlīt jau arī apnicīgajā gultā. Viņš aizmiga, domādams par šo ievainojumu, pampumu vai lūzumu, redzēja tos sapnī un pamodies tūlīt drudžaini centās uzzināt, vai pampums mazinājies, vai sarkanums nogājis, vai temperatūra kāpusi, vai kritusies… Un tāpat kā nakts klusumā saspringtā dzirde gatava pārspīlēt katru troksni, tā arī šeit šī pastāvīgā koncentrēšanās pie savas kaites padarīja brūces vēl sāpīgākas, piespieda pat visstingrākos un visstiprākās gribas cilvēkus, kas kaujā droši skatījās nāvei acīs, ar bailēm uztvert profesora balsī noskaņas un ar aizturētu elpu lasīt Vasilija Vasiļjeviča sejā viņa domas par slimības gaitu.

Kukuškins daudz un īdzīgi kurnēja. Viņam visu laiku likās, ka šinas nav uzliktas, kā pienākas, ka tās ir par daudz savilktas un ka tādēļ kauli saaugs nepareizi un tos vajadzēs lauzt. Griša Gvozdjevs klusēja, iegrimis grūtsirdīgajā pussnaudā. Bet nebija grūti ievērot, ar kādu satrauktu nepacietību viņš aplūko savu tumši sarkano, ar apdegušas ādas strēmelēm apkārto miesu, kad Klaudija Mihailovna, mainīdama viņam saites, saujām triepa vazelinu uz viņa brūcēm, un kā viņš ausās, kad dzird ārstu sarunu. Stepans Ivanovičs bija vienīgais palātā, kas varēja pārvietoties, tiesa, salīcis kā kruķis un turēdamies pie gultu galiem, vienmēr jocīgi un sirdīgi lamādams «muļķa bumbu», kas viņu bija ķērusi, un kontūzijas izsaukto «trīsreiz nolādēto» radikulītu.

Meresjevs rūpīgi slēpa savus pārdzīvojumus un izlikās, ka viņu neinteresē ārstu sarunas. Bet katru reizi, kad kājas attina elektrizēšanai un viņš redzēja, ka lēni, bet neapstādamies lien uz augšu pa pēdas virsu nodevīgais tumšsarkanais sārtums, viņa acis šausmās ieplētās.

Raksturs viņam kļuva nemierīgs, drūms. Neveikls biedra joks, kroka palagā, vecai kopējai no rokām izkritusi suka izsauca viņā dusmu uzliesmojumu, kuru tas ar pūlēm valdīja. Taisnība, stingri ieturētā, pakāpeniski palielināta teicamā hospitāļa ēdiena deva ātri atjaunoja viņa spēkus, un pārsiešanas laikā vai pie apstarošanas viņa noliesējums vairs neizsauca jauniņo praktikanšu izbiedētos skatus. Bet ar tādu pašu ātrumu, kā uzlabojās viņa organisms, pasliktinājās viņa kājas. Sarkanums jau gāja pāri kāju pēdu virsām un pārņēma potītes. Pirksti bija pilnīgi zaudējuši jutīgumu, viņu durstīja adatām, šīs adatas iegāja miesā, neizsaukdamas sāpes. Uzpampuma tālākvirzību izdevās apturēt kaut kādiem jauniem līdzekļiem ar savādu nosaukumu «blokāde». Bet sāpes pieauga. Tās kļuva pilnīgi neciešamas. Dienu Aleksejs klusi gulēja, iebāzis seju spilvenā. Nakti Klaudija Mihailovna iešļircināja viņam morfiju.

Arvien biežāk un biežāk ārstu sarunās tagad skanēja briesmīgais vārds «amputācija». Vasilijs Vasiļjevičs dažreiz apstājās pie Meresjeva gultas, jautāja:

— Nu, kā, rāpotāj, ļoti sāp? Varbūt nogriezt, ko? Čik — un prom.

Aleksejam pārskrēja aukstas tirpas. Zobus sakodis, lai neiekliegtos, viņš tikai purināja galvu, un profesors sirdīgi murmināja:

— Nu, pacieties, pacieties — tava darīšana. Izmēģināsim vēl šo, — un viņš deva jaunu rīkojumu.

Durvis aiz viņa aizvērās, gaitenī noklusa apstaigas soļi, bet Meresjevs gulēja ar aizvērtām acīm un domāja: «Manas kājas, kājas, kājas!…» Vai tiešām man būs jāpaliek bez kājām, kroplim ar koka stumbeņiem, kā vecajam pārcēlājam tēvocim Arkašam viņa dzimtajā Kamišinā! Lai peldoties, tāpat kā tas, atsprādzētu ujn atstātu krastā koka kājas, bet pats uz rokām kā mērkaķis līstu ūdenī.

Šos pārdzīvojumus padziļināja vēl viens apstāklis. Pirmajā hospitālī pavadītajā dienā viņš izlasīja vēstules no Kamišinas. Mazie mātes trīsstūrīši, tāpat kā vispār visas mātes vēstules, bija īsas, pusi tur aizņēma radu sveicieni un mierinoši apliecinājumi, ka mājā viss, paldies dievam, labi un ka viņš, Aleksejs, var būt mierīgs, un otra puse lūgumi saudzēt sevi, nesaldēties, nelīst tur, kur bīstami, uzmanīties no vācu viltībām, par kurām māte diezgan bija dzirdējusi no kaimiņienēm, neslapināt kājas. Šīs vēstules pēc satura visas bija vienādas, un atšķirība tajās bija tikai tā, ka vienā māte stāstīja, ka palūgusi kaimiņieni lūgt dievu par kareivi Alekseju, kaut pati arī dievam netic, bet tas tomēr katram gadījumam, ja nu uzreiz tur kaut kas ir; citā bažījās par vēcākiem brāļiem, kuri cīnījās kaut kur dienvidos un ilgi neraksta, bet pēdējā — rakstīja, ka redzējusi sapnī, ka Volgas palu laikā sabraukuši pie viņas visi dēli — it kā visi būtu pārnākuši no bagātas zvejas kopā ar nelaiķi tēvu, un viņa visus mielojusi ar mīļāko ģimenes gardumu — zivs pīrāgu — un ka kaimiņienes šo sapni tulkojušas tā: kāds no dēliem katrā ziņā pārbrauks mājā no frontes. Vecā lūdza Alekseju izmēģināt laimi pie priekšniecības, vai viņu neatlaidīs mājā kaut vai uz vienu dienu.

Zilās aploksnēs ar lielu un apaļu, skolniecisku rokrakstu rakstītām adresēm bija vēstules no meitenes, ar kuru Aleksejs kopā mācījās arodskolā. Viņu sauca Olga. Viņa tagad strādāja par tehniķi Kamišinas kokapstrādāšanas rūpnīcā, kur viņš pusaudža gados strādāja par metalvirpotāju. Šī meitene bija ne tikai bērnības draugs. Un viņas vēstules bija neparastas, sevišķas. Ne par velti viņš tās lasīja vairākas reizes, atgriezās pie tām atkal un atkal, meklēdams starp visvienkāršākajām rindiņām kaut kādu citu, ne gluži viņam pašam saprotamu, līksmu, apslēptu jēgu.