Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Viņš izgrūda aizkavējušos Juru. Durvis aizvēra, lidmašīna ietrīsējās, sakustējās, palēcās un tad apklusa un sāka elastīgi peldēt savā stihijā, motoru vienmērīgā rūkoņā. Ārsts, turēdamies gar sienām, pienāca pie Meresjeva.

— Kā jūtamies? Rādiet pulsu, — viņš ar ziņkāri aplūkoja Alekseju un pašūpoja galvu: M-jā! Spēcīga personība! Par jūsu piedzīvojumiem draugi stāsta kaut ko tādu pavisam neticamu, džeklondonisku.

Viņš atsēdās savā krēslā, pagrozījās tajā, iesēzdamies ērtāk, un tūlīt saguma un nokāra galvu iemigdams. Un varēja redzēt, cik briesmīgi noguris bija šis jau pavecais bālais cilvēks.

«Kaut kas džeklondonisks!» nodomāja Meresjevs un atmiņā atausa tālas bērnības ainas — stāsts par cilvēku, kurš ar pārlauztu kāju kustas caur tuksnesi, slims un izsalkuša zvēra vajāts. Zem aijājošā vienmērīgā motoru trokšņa viss sāka peldēt, zaudēt kontūras, izšķīst pelēkā miglā, un aizmiegošā Alekseja pēdējā doma bija par to, ka nav ne kara, ne bumbu uzbrukuma, ne šo mokošo nepārtraukto, smeldzošo sāpju kājās, ne lidmašīnas, kas to nes uz Maskavu, ka viss tas no brīnišķīgas grāmatas, lasītas bērnībā tālajā pilsētā Kamišinā.

Andrejs Degtjarenko un Ļenočka nepārspīlēja, slavēdami savam draugam galvaspilsētas hospitāļa lieliskās īpašības, kur uz Armijas komandiera lūgumu ievietoja Alekseju Meresjevu un pie vienas reizes arī leitnantu Konstantinu Kukuškinu, kuru kopā ar viņu nogādāja Maskavā.

Līdz karam tā bija institūta klīnika, kur ievērojams padomju zinātnieks pētīja jaunas metodes, kā ātri atjaunot cilvēka organismu pēc jebkuras slimības vai traumas. Šai iestādei bija stingri izveidotas tradīcijas un pasaules slava.

Kara laikā zinātnieks pārvērta sava institūta klīniku virsnieku hospitālī. Tāpat kā agrāk slimnieki šeit saņēma visus ārstēšanas veidus, kādi vien tanī laikā progresīvai zinātnei bija pazīstami.

Karš, kas plosījās netālu no galvaspilsētas, izsauca tādu ievainoto pieplūdumu, ka hospitālim vajadzēja četrreiz pavairot gultu skaitu, salīdzinot ar to, kādam tas bija aprēķināts. Visas palīgtelpas — pieņemamās telpas, kur satikās ar apmeklētājiem, lasāmās un kluso spēļu istabas, medicīniskā personālā istabas un kopējās ēdamtelpas tiem, kas izveseļojās — bija pārvērstas palātās. Zinātnieks atdeva ievainotiem pat savu kabinetu, blakus viņa laboratorijai, bet pats kopā ar savām grāmatām un ierastajām lietām pārvācās uz mazu istabiņu, kur agrāk bija dežūrtelpa. Un tomēr dažbrīd vajadzēja gultas novietot gaiteņos.

Baltajās sienās, ko pats arhitekts, likās, bija paredzējis svinīgam medicīnas tempļa klusumam, no visām pusēm atskanēja stiepti vaidi, kunksti, guļošo krākšana, smagi slimo murgi. Šeit stingri ieviesās kara smagā, smacējošā elpa — asiņaino pārsēju, iekaisušo brūču, dzīvi pūstošas cilvēku miesas smakas, kuras nespēja iznīcināt nekāda vēdināšana. Jau sen līdzās ērtām, pēc paša zinātnieka metiem taisītām gultām stāvēja pārvietojamās saliekamās gultas. Trūka trauku. Kopā ar klīnikas skaisto fajansu apgrozībā bija nolietotas alumīnija bļodiņas. Bumba, kas sprāga klīnikas tuvumā, ar sprādziena vilni izspieda lielo itāļu logu stiklus, un tos nācās aizsist ar finieriem. Trūka ūdens, bieži nebija gāzes, un instrumentus vajadzēja vārīt uz vecām spirta lampiņām. Bet ievainotie nāca un nāca… Tos veda arvien vairāk un vairāk — ar lidmašīnām, ar automašīnām, vilcienos. Viņu pieplūdums auga atkarīgi no tā, kā frontē auga mūsu uzbrukuma jauda.

Tomēr hospitāļa personāls — viss, sākot no šefa, nopelniem bagāta zinātnes darbinieka un Augstākās Padomes deputāta, un beidzot ar kuru katru kopēju, garderobisti, šveicariem — visi šie nogurušie, dažreiz neēdušie, no kājām krītošie, vienmēr neizgulējušies ļaudis turpināja fanātiski ieturēt savas iestādes kārtību. Kopējas, kas dažkārt dežūrēja divas un pat trīs maiņas no vietas, izlietoja katru brīvu minūti, lai tīrītu, mazgātu, berztu. Māsas, novājējušas, novecojušas, streipuļodamas aiz noguruma, kā senāk ieradās darbā stīvinātos virsvalkos un tikpat skrupulozi prasīja ārstu rīkojumu izpildīšanu. Ordinātori tāpat kā senāk piesējās ik mazākam traipiņam gultas veļā un ar tīru mutautiņu pārbaudīja sienu, kāpņu margu, durvju rokturu tīrību. Bet pats šefs, milzīgs, sarkansejains vecis ar sirmojošām matu krēpēm virs augstās pieres, ūsains, ar melnu, bagātīgi piesudrabotu zoda bārdiņu, ātrs uz lamāšanos, divreiz dienā, tāpat kā pirms kara, sastīvinātos virsvalkos tērptu ordinātoru un asistentu bara pavadībā noteiktās stundās apstaigāja palātas, skatīja jaunpienākušo diagnozes, konsultēja smagos gadījumus.

Šai karstajā kauju laikā viņam bija visdažādākie pienākumi arī ārpus hospitāļa. Bet viņš vienmēr atrada laiku mīļajam lolojumam, izkārtodams sev stundas uz miega un atpūtas rēķina. Rādams kādu no personāla par nolaidību — un viņš to darīja trokšņaini, kaisli, katrā ziņā pārkāpuma vietā, slimnieku klātbūtnē — viņš vienmēr krekšķēja, ka viņa klīnika, kas priekšzīmīgi tāpat kā agrāk strādā aptumšotā, bumbu jo bieži apmētātā Maskavā — ir viņu atbilde visiem šiem Hitleriem un Gēringiem, un ka viņš negrib dzirdēt nekādu atsaukšanos uz kara grūtībām, ka dīkdieņi un slaisti var lasīties pie visiem velniem, ka tieši tagad, kad ir visādas grūtības, hospitālī jābūt sevišķi stingrai kārtībai. Pats viņš turpināja savus apmeklējumus ar tādu punktualitāti, ka kopējas arvien vēl pēc viņa ierašanās pārbaudīja sienas pulksteņus palātās. Pat gaisa trauksmes neiespaidoja šī cilvēka precizitāti. Laikam tieši tas piespieda personālu darīt brīnumus un pilnīgi neticamos apstākļos uzturēt pirmskara kārtību.

Reiz rīta apstaigas laikā hospitāļa šefs, sauksim viņu par Vasiliju Vasiļjeviču, uzdūrās divām gultām, kas stāvēja blakus trešā stāva kāpņu telpā.

— Kas te par izstādi?— viņš ierēcās un uzmeta ordinātoram no savu pinkaino uzaču apakšas tādu skatu, ka šis lielais, salīkušais, jau pavecais cilvēks ar ļoti cienījamu ārieni izstiepās kā skolnieks.

— Tikai naktī atveda… Lidotāji. Lūk, tas ar gūžas kaula un labās rokas lūzumu. Stāvoklis normāls. Bet tas, — viņš norādīja ar roku uz nenoteikta vecuma, ļoti noliesējušu cilvēku, kas nekustīgi gulēja aizvērtām acīm, — tas ir smags. Sašķaidīti kāju pēdu kauli, abu pēdu gangrēna, bet galvenais — pilnīgs noliesējums. Es, protams, neticu, bet viņu pavadonis, otrā ranga kara ārsts, raksta, ka slimais ar lauztām pēdām it kā vienpadsmit dienas līdis no vācu aizmugures. Tas protams, ir pārspīlējums…

Neklausīdamies ordinātorā, Vasilijs Vasiļjevičs pacēla segu. Aleksejs Meresjevs gulēja uz krūtīm sakrustotām rokām; pēc šīm tumšu ādu pārvilktām rokām, kas spilgti izdalījās uz tīrā krekla un palaga baltuma, varēja pētīt cilvēka kaulu uzbūvi. Profesors rūpīgi apklāja lidotāju ar segu un īdzīgi pārtrauca ordinātoru:

— Kādēļ viņi guļ šeit?

— Gaiteni nav vairs vietas… Jūs paši…

— Ko «jūs paši», «jūs paši»! Bet četrdesmit otrajā?

— Tā jau ir pulkvežu palāta.

— Pulkvežu? — profesors piepeši eksplodēja. — Kāds āksts to izdomājis? Pulkvežu palāta! Aitasgalvas!

— Bet mums taču ir pieteikts atstāt rezervi Padomju Savienības Varoņiem.

— «Varoņiem», «varoņiem»! Šinī karā visi ir varoņi. Bet kādēļ jūs mani mācāt? Kas šeit ir saimnieks? Kam nepatīk mani rīkojumi, var uz pēdām vākties prom. Tūlīt ievietot lidotājus četrdesmit otrajā! Izdomā tikai visādas muļķības: «pulkvežu palāta»!