Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Aleksejs nekad nebūtu iedomājies, ka viņam tik daudz draugu. Lūk, kad viņi atklājas, šie cilvēki! Viņam kļuva žēl Meteoroloģisko seržantu, kura viņu nez kādēļ baidījās, bija neveikli pret AAB priekšnieku, par kura gaunerību viņš divīzijā izplatīja tik daudz joku un anekdošu, gribējās atvainoties Kukuškinam un pateikt visiem puišiem, ka viņš nemaz nav tik nepatīkams un nesaticīgs cilvēks. Aleksejam bija sajūta, ka pēc visām mocībām viņš beidzot nokļuvis savā ģimenē, kur visiem par viņu sirsnīgs prieks.

Viņu uzmanīgi nesa pāri laukam uz sudrabotu sanitāro lidmašīnu, nomaskētu kailas bērzu birzītes malā. Varēja redzēt, ka tehniķi jau iedarbina ar gumijas amortizatora palīdzību «sanitāra» atdzisušo motoru.

— Biedri major… — piepeši teica Meresjevs pulka komandierim, pūlēdamies runāt pēc iespējas stiprāk un drošāk.

Komandieris pa savam paradumam, klusi, mīklaini smaidīdams, noliecās pār viņu.

— Biedri major, atļaujiet man nelidot uz Maskavu, bet palikt šeit ar jums…

Komandieris norāva no galvas lidotāja cepuri, kas traucēja viņam klausīties.

— Nevajag uz Maskavu, es gribu šeit medsanbatā.

Majors novilka ādas cimdu, sataustīja zem segas Alekseja roku un paspieda to.

— Netaisiet jokus, jūs tak ir nepieciešams ārstēt nopietni, pa īstam.

Aleksejs purināja galvu. Viņam bija labi, mierīgi. Ne pārdzīvotais, ne sāpes kājās nelikās vairs briesmīgas…

— Ko viņš grib? — sēca štāba priekšnieks.

— Lūdz atstāt šeit, kopā ar mums, — atbildēja komandieris smaidīdams.

Viņa smaids šinī momentā nebija mīklains kā vienmēr, bet silts, skumjš.

— Muļķis! Romantika, piemērs noderīgs «Pionieru Pravdai», — sēca štāba priekšnieks. — Viņam ir parādīts gods, no Maskavas, pēc paša armijas pavēlnieka rīkojuma, atsūtīta lidmašīna, bet viņš — saki, lūdzams!…

Meresjevs gribēja atbildēt, ka viņš nav nekāds romantiķis, ka viņš vienkārši ir pārliecināts — šeit, medsanbata teltī, kurā viņš reiz pavadīja dažas dienas, dziedēdams vieglu lūzumu pēc neizdevīgas nolaišanās sašautā mašīnā, savējo vidē viņš izveseļosies ātrāk, nekā baudot visu Maskavas klīniku pasakainās ērtības. Viņš jau sameklēja vārdus, lai štāba priekšniekam atbildētu ko kodīgu, bet nepaspēja tos izrunāt.

Sērīgi iekaucās sirēna. Visu sejas uzreiz kļuva lietišķas, norūpējušās. Majors deva dažas īsas pavēles, un ļaudis sāka izklīst kā skudras: citi pie lidmašīnām, kas bija piespiedušās meža malai, citi uz komandpunkta zemnīcu, kas uzkalniņa veidā pacēlās laukuma malā, citi pie mašīnām mežiņā. Aleksejs ieraudzīja no dūmiem skaidri debesīs zīmētas un lēni izplūstošas daudzastainās raķetes sirmās pēdas. Viņš saprata: «Gaiss!» Sirds viņam sāka strauji sist, nāsis ieplētās, un viņš sajuta visā savā vājajā ķermenī uzbudinošas trīsas, kas vienmēr ar viņu notika briesmu brīdī. Ļenočka, bortmehāniķis Jura un Meteoroloģiskais seržants, kuriem nebija ko darīt saspringtā kara trauksmes rosmē, kas bija pārņēmusi lidlauku, trijatā paķēra nestuves un skriešus, cenzdamies turēties kopsolī, un, protams, aiz uztraukuma to nevarēdami, nesa tās uz tuvāko mežmalu.

Aleksejs sāka vaidēt. Viņi sāka iet lēnāk. Bet tālumā jau drudžaini rībināja automātiskā zenītartilērija. Jau izlīda uz ieskrienamā ceļa, joņoja pa to un pacēlās gaisā viens pēc otra lidmašīnu vadi un cauri pazīstamajam savējo motoru troksnim Aleksejs dzirdēja no meža peldošo vienmērīgo, šūpojošos rūkoņu, no kuras viņam muskuļi paši no sevis savilkās mezglos, saspringa un viņš, šis nevarīgais cilvēks, piesiets pie nestuvēm, sajuta sevi iznīcinātāja kabīnē, joņojošu pretim ienaidniekam, sajutās kā kurts, kurš uzodis laupījumu.

Nestuves nelīda šaurajā zemes spraugā. Kad rūpīgais Jura un meitenes gribēja nonest Alekseju lejā uz rokām, viņš protestēja un teica, lai nestuves atstāj mežmalā, liela spēcīga bērza ēnā. Gulēdams zem tā, Aleksejs kļuva aculiecinieks notikumiem, kuri strauji kā smagā sapnī risinājās nākošajās minūtēs. Lidotājam reti iznāk novērot no zemes gaisa kauju. Meresjevam, kurš lidoja kara aviācijā jau no pirmās kara dienas, nebija izdevies redzēt gaisa kauju no zemes ne reizi. Un nu viņš, pieradis pie zibensātrām gaisa kaujas sadursmēm, ar izbrīnu skatījās, cik gausa un nedraudīga izliekas gaisa kauja no šejienes, cik tūļīgas veco strupdegunīgo «išaciņu» kustības un cik miermīlīgs skan no augšas ložmetēju pērkons, kas šeit atgādina kaut ko mājīgu: kā šujmašīnas klaboņa, kā lēni plīstoša kalikona švīkoņu.

Divpadsmit vācu bumbvedēji zosu gājienā aplidoja lidlauku pienācīgā atstatumā un pazuda augsti stāvošās saules spožajos staros. No turienes, no saulē degošiem sprogainiem mākoņiem, uz kuriem bija grūti skatīties, atskanēja rupja, maijvaboļu dūkšanai līdzīga viņu motoru rūkoņa. Vēl izmisīgāk trakoja un rēja mežiņā automātiskā zenītartilērija. Šāviņu mākonīši izšķīda debesīs, līdzīgi pieneņu lidojošām sēklām. Bet nekas nebija redzams, izņemot iznīcinātāju spārnu retos zibšņus.

Milzīgo maijvaboļu dūkšana arvien tiešāk un biežāk pārtrauca īsās švirkstošās kalikona skaņas: grrr, grrr, grrr! Saules staru mirdzā norisinājās no zemes neredzama kauja, bet tā tik ļoti nelīdzinājās tam, ko redz gaisa sadursmes dalībnieks un no lejas šķita tik nenozīmīga un neinteresanta, ka Aleksejs tai sekoja gluži mierīgi.

Pat tad, kad no augšas atskanēja griezīgi urbjošs, pieaugošs kauciens un kā melnas lāses, notrauktas no otas, gāzās lejā, strauji, palielinoties apjomā, bumbu sērijas, viņš neizbijās, pat mazliet pacēla galvu, lai paskatītos, kur tās nokritīs.

Te Alekseju neizsakāmi pārsteidza Meteoroloģiskais seržants. Kad bumbu kauciens pacēlās līdz augstākai notij, meitene, kas stāvēja līdz jostas vietai spraugā un kā vienmēr paslepšus lūkojās viņā, pēkšņi izlēca, piesteidzās pie nestuvēm, nokrita, un ar visu uzbudinājumā un bailēs trīcošo ķermeni aizsedza viņu, piespiežot zemei.

Vienu mirkli līdzās, pie pašām acīm viņš ieraudzīja viņas iedegušo, gluži bērnišķīgo seju, ar apaļām lūpām un seju, strupu vēja appūstu degunu. Norībēja sprādziens — kaut kur mežā. Tai pašā mirklī tuvumā atskanēja otrs, trešais, ceturtais. Piektais norībēja tā, ka palēkdamās nodunēja zeme un ar svilpienu nogāzās šķembas nokapātā kuplā bērza galotne, zem kuras gulēja Aleksejs. Vēlreiz pazibēja acu priekšā šausmu pārvērstā meitenes seja, viņš sajuta uz sava vaiga viņas vēso vaigu, un īsajā divu bumbu kārtu rībienu starplaikā šīs meitenes lūpas izbiedētas un neapvaldīti čukstēja:

— Mīļais!… Mīļais!…

Jauna bumbu kārta satricināja zemi. Virs lidlauka dārdēdami šāvās pret debesīm sprādzienu stabi, it kā no zemes būtu izlēkusi koku virkne, viņu vainagi pēkšņi izplētušies, tad ar dārdošu troksni nobiruši zemē sasalušu zemes gabalu veidā, atstādami gaisā pelēkbrūnus, kodīgus dūmus ar ķiploku smaku.

Kad dūmi noplaka, apkārt bija jau kluss. Gaisa kaujas troksnis tik tikko bija dzirdams no meža. Meitene jau bija uzlēkusi kājās, viņas vaigi no zaļgani bāliem bija kļuvuši tumši sarkani, viņa nosarka līdz asarām un, neskatīdamās Aleksejā, atvainojās:

— Vai es jums nenodarīju sāpes? Ak es muļķe, kungs dievs, atvainojiet mani!

— Ko nu tagad vairs nožēlot? — rūca Jura, kuram bija kauns, ka nevis viņš, bet šis skuķis no meteostacijas aizsedza ar sevi viņa draugu.