Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Viņš gribēja jau aiziet, savas apklusušās svitas pavadīts, bet piepeši atgriezās, noliecās pār Meresjeva gultu un uzlika lidotāja plecam savu apaļo, bezgalīgo dezinfekciju saēsto, aso roku un jautāja:

— Vai taisnība, ka tu divas nedēļas līdi no vācu aizmugures?

— Vai tiešām man ir gangrēna? — bēdīgā balsī izdvesa Meresjevs.

Profesors apsvilināja dusmīgu skatu durvīs apstājušos svītu, ieskatījās lidotājam taisni viņa melnajos, lielajos redzokļos, kuros bija skumjas un uztraukums, un piepeši teica:

— Tādus kā tu, grēks mānīt. Gangrēna. Bet degunu nenokārt! Nedziedināmu slimību pasaulē nav, tāpat kā nav bezizejas stāvokļu. Ievēroji? Nu redz nu.

Un viņš aizgāja, liels, trokšņains, un jau kaut kur no tālienes, no gaiteņa stikla durvju puses bija dzirdama pērkonīga rūkšana.

— Jocīgs vīrs, — teica Meresjevs, smagi lūkodamies viņam nopakaļ.

— Āksts. Redzēji? Mums pielāgojas. Mēs tādus vientiesīšus pazīstam, — atsaucās no savas gultas Kukuškins, greizi smīnēdams. — Tātad mums ir tas gods iekļūt «pulkvežu» palātā.

— Gangrēna, — klusu teica Meresjevs un ar skumjām atkārtoja: — Gangrēna.

Tā saucamā «pulkvežu palāta» atradās otrā stāva koridora galā. Tās logi izgāja uz dienvidiem un rītiem, un tādēļ saule klejoja pa to cauru dienu, pakāpeniski pārvietodamās no vienām gultām uz citām. Tā salīdzinot bija neliela istaba. Spriežot pēc tumšiem, parketā uzglabājušamies plankumiem, šeit līdz karam bija stāvējušas divas gultas, divi galdiņi un apaļš galds vidū. Tagad te bija ievietotas četras gultas. Vienā gulēja ievainotais, viss saitēs, līdzīgs savīstītam jaunpiedzimušam bērnam. Viņš vienmēr gulēja uz muguras un no savu saišu apakšas raudzījās griestos tukšu, sastingušu skatu. Otrā, kurai līdzās gulēja Aleksejs, atradās kustīgs, mazs cilvēks ar krunkotu, bakurētainu zaldāta ģīmi, palsām, tievām ūsiņām, pakalpīgs un runīgs.

Cilvēki hospitālī ātri iepazīstas. Vakarā Aleksejs jau zināja, ka bakurētainais ir sibīrietis, kolhoza priekšsēdētājs, mednieks, bet pēc kara profesijas snaiperis un snaiperis ar lieliem panākumiem. Sākot ar ievērojamo cīņas dienu pie Jeļnas, kad tas Sibīrijas divīzijas sastāvā, kur kopā ar viņu kalpoja viņa divi dēli un znots, uzsāka savas kara gaitas, viņš paspēja, kā pats izteicās, «nokniebt» septiņdesmit vāciešus. Viņš bija Padomju Savienības Varonis, un, kad Aleksejs dzirdēja viņa vārdu, viņš ar interesi aplūkoja snaipera neizskatīgo stāvu. Šis vārds tai laikā bija armijā plaši pazīstams. Lielās avīzes veltīja snaiperim pat ievadrakstus. Visi hospitālī — gan māsas, gan ārsts ordinātors, gan arī pats Vasilijs Vasiļjevičs sauca viņu pagodinoši: Stepans Ivanovičs.

Ceturtais palātas iemītnieks, kas gulēja saitēs, visā dienā neko par sevi nepateica. Viņš vispār neizrunāja neviena vārda, bet Stepans Ivanovičs, kas zināja visu pasaulē, paklusām izstāstīja Aleksejam viņa stāstu. Viņu sauca Grigorijs Gvozdjevs. Viņš bija tanku karaspēka daļu leitenants un arī Padomju Savienības Varonis. Armijā viņš iestājās no tankistu skolas un karoja no pat pirmajām karadienām, piedalīdamies pirmajā kaujā uz robežas kaut kur Brest-Ļitovskas cietokšņa apkaimē. Pazīstamajā tanku kaujā pie Belostokas viņš pazaudēja savu mašīnu. Uz vietas viņš pārsēdās citā tankā, kura komandieris bija kritis, un ar tanku divīzijas paliekām sāka segt karaspēku, kas atkāpās uz Minsku. Kaujā pie Bugas viņš pazaudēja otru mašīnu, tika ievainots, pārsēdās trešajā un, aizvietodams kritušo komandieri, uzņēmās rotas vadību. Tad, atrazdamies vācu aizmugurē, viņš noorganizēja ceļojošu tanku grupu no trim mašīnām un kādu mēnesi klīda pa dziļu vācu aizmuguri, uzbrukdams vezumniekiem un kolonām. Viņš iegādājās degvielas, munīciju un rezerves daļas neseno kauju laukos. Šeit zaļās ieplakās pie lielceļiem, mežos un purvos lielā vairumā bez kādas uzraudzības stāvēja sasistas visādu marku mašīnas.

Viņš bija dzimis Dorogobužas apkaimē. Kad pēc Padomju Informbiroja ziņojumiem, kurus rūpīgi uztvēra tankisti ar komandiera mašīnas radio, Gvozdjevs uzzināja, ka frontes līnija pievirzījusies dzimtajām vietām, viņš neizturēja un kopā ar kareivjiem, kuru tur bija palikuši astoņi cilvēki, sāka caur mežiem doties mājup.

Īsi pirms kara viņam izdevās paciemoties mājās, mazā sādžiņā uz pļavainas līčloču upītes krasta. Viņa māte, lauku skolotāja, bija smagi saslimusi, un tēvs, vecs agronoms, apgabala darba ļaužu deputātu padomes loceklis, izsauca dēlu no armijas.

Gvozdjevs atcerējās zemu koka mājiņu pie skolas, māti, mazu noliesējušu, nevarīgu, uz vecā dīvāna, tēvu veclaicīgos česunčā svārkos, kurš norūpējies kāsēja un plūkāja sirmo bārdiņu, sēdēdams pie slimās galvgaļa, un trīs māsas pusaudzes, mazas, melnīgsnējas, ļoti līdzīgas mātei. Atcerējās lauku feldšeriem Žeņu — slaidu, zilacainu, kas viņu pavadīja ratos līdz pašai stacijai un kurai tas katru dienu solījās rakstīt vēstules. Kā zvērs līzdams pa Baltkrievijas izmīdītiem laukiem, caur nodedzinātām, tukšām sādžām, apiedams pilsētas un vairīdamies no braucamiem ceļiem, viņš bēdīgs prātoja, ko ieraudzīs savā mazajā dzimtajā mājā, vai piederīgiem izdevies aiziet un kas ar tiem noticis, ja viņi nav aizgājuši.

Tas, ko Gvozdjevs ieraudzīja dzimtenē, bija briesmīgāks par visdrūmākajiem paredzējumiem. Viņš neatrada ne mājiņu, ne savējos, ne Žeņu, ne pašu sādžu. No pusjukušas vecenes, kas dziedādama un murminādama kaut ko vārīja krāsnī, vientuļi stāvošā melnas pelnaines vidū, viņš uzzināja, ka tad, kad nākuši iekšā vācieši, skolotājai bijis ļoti slikti un ka agronoms ar meitenēm nedrīkstējis nedz viņu vest, nedz pamest. Vācieši uzzinājuši, ka sādžā atrodas apgabala darba ļaužu deputātu padomes locekļa ģimene. Viņus saķēruši un tai pašā nakti pakāruši bērzā pie mājas, bet māju nodedzinājuši. Žeņu, kura aizsteigusies pie paša galvenā vācu virsnieka lūgt par Gvozdjevu ģimeni, esot ilgi mocījuši, it kā virsniekis viņai uzmācies, un kas tur tad noticis, vecene nezināja, bet tikai meiteni iznesuši no tās mājas, kur dzīvojis virsniekis, otrā dienā beigtu, un divas dienas viņas līķis gulējis pie upes. Bet sādža nodegusi tikai priekš piecām dienām, un vācieši to nodedzinājuši par to, ka kāds naktī pielaidis uguni viņu benzīna tvertnēm, kuras atradās kolhoza zirgu stallī. Vecene aizveda tankistu uz viņa mājas pelnaini un parādīja veco bērzu. Pie resnā zara bērnībā viņam karājās šūpoles. Tagad bērzs bija nokaltis, un svelmes nonāvētajā zarā vējš šūpoja piecus striķa galus. Lūgsnu pie sevis murminādama, vecene aizveda Gvozdjevu uz upi un parādīja to vietu, kur gulēja beigtā meitene, kurai tas apsolījās rakstīt katru dienu, bet vēlāk tomēr ne reizes neatrakstīja. Viņš brīdi pakavējās šalcošos grīšļos, tad apgriezās un gāja uz mežu, kur viņu gaidīja kareivji. Viņš neteica ne vārda, nenobirdināja nevienu asaru.

Jūnija beigās, ģeneraļa Koņeva armijas uzbrukuma laikā Rietumu frontē, Grigorijs Gvozdjevs kopā ar saviem kareivjiem pārgāja vācu fronti. Augustā viņš dabūja jaunu mašīnu, slaveno «T-34», un līdz ziemai paspēja bataljonā iegūt cilvēka slavu, kuram «nav robežu». Par viņu stāstīja, par viņu avīzēs rakstīja lietas, kuras likās neticamas, bet notika patiesībā. Reiz sūtīts izlūkos, viņš savā mašīnā nakti ar pilnu gāzi izrāvās cauri vācu nocietinājumiem, laimīgi šķērsoja mīnu lauku, šaudīdams un sēdams paniku, ielauzās vācu ieņemtajā, no Sarkanās armijas puslokā ielenktajā pilsētiņā un izlauzās pie savējiem pretējā pusē, saceldams vāciešos ne mazumu apjukuma. Citā reizē, darbodamies kustīgā grupā vācu aizmugurē, viņš, izrāvies no aizsargpozīcijas, metās virsū vācu vezumniekiem, šķaidīdams ar kāpurķēdēm zirgus, ratus, vāciešus.