Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Ar komisāra parādīšanos četrdesmit otrajā notika kaut kas līdzīgs tam, kas bija rītos, kad kopēja atvēra vēdlodziņu un nospiedošajā slimnīcas klusumā līdzi priecīgam ielas troksnim spēji ieplūda svaigs un mikls agrā Maskavas pavasara gaiss. Komisāram tas neprasīja nekādas pūles. Viņš vienkārši dzīvoja. Dzīvoja kāri un pilnasinīgi, aizmirsdams, vai piespiezdams sevi aizmirst par likstām, kas viņu mocīja.

No rītiem pamodies, viņš uzcēlās sēdus, cilāja rokas uz augšu, uz sāniem, saliecās uz priekšu, izliecās taisns, ritmiski grozīja un locīja galvu — vingroja. Kad bija laiks mazgāties, viņš prasīja pēc iespējas aukstāku ūdeni, ilgi sprausloja un plunčojās bļodā un tad slaucījās dvielī ar tādu azartu, ka viņa uztūkušo miesu pārklāja sārtums un, skatoties viņā,visiem neviļus gribējās darīt to pašu. Atnesa avīzes. Viņš kāri tās izrāva māsai no rokām un balsī steidzīgi lasīja Padomju Informbiroja ziņojumus, un tad jau pamatīgi vienu pēc otras — frontes korespondences. Arī lasīt viņš prata īpaši, tā sakot, aktīvi: te pēkšņi sāka pie sevis atkārtot viņam iepatikušās vietas un vārdoja «pareizi» un kaut ko pasvītroja, te, noskaities iesaucās: «Melo, suns, lieku savu galvu pret alus pudeli, ka frontē nav bijis. Tāds maita! Bet raksta». Reiz sadusmojies uz kaut kādu melīgu korespondentu, viņš uz vietas uzrakstīja avīzes redakcijai niknu atklātni, pierādīdams tai, ka karā tādas lietas nenotiek, nevar notikt, lūgdams apsaukt lielīgo meli. Bet dažreiz, avīzi lasot, viņš kļuva domīgs, atslīga spilvenā un gulēja vaļējām acīm, vai pēkšņi sāka stāstīt interesantu stāstu par saviem jātniekiem, kuri, spriežot pēc viņa vārdiem, bija varoņi un malači visi kā viens. Un tad atkal ķērās pie lasīšanas. Un savādi, ka šīs viņa piezīmes un liriskās atkāpšanās netraucēja klausītājus un nevis novērsa uzmanību, bet gan otrādi, palīdzēja izprast izlasītā nozīmi.

Divas stundas dienā, starp pusdienu un ārstēšanās procedūrām, viņš nodarbojās ar vācu valodu, iegaumēja vārdus, sastādīja teikumus un dažreiz piepeši, iedziļinādamies svešās valodas jēgā, teica:

— Vai jūs zināt, puiši, kā vāciski sauc cāli? Küchelchen. Pamatīgi! Küchelchen — ir kaut kas tāds maziņš, pūkains, maigs. Bet zvaniņš zināt, kā? Glockling. Skanīgs vārds, pareizi?

Reiz Stepans Ivanovičs nenocietās:

— Kam jums, biedri pulka komisar, vajadzīga vācu valoda? Vai jūs tikai velti sevi nenomokāt? Spēkus jums vajadzētu pietaupīt…

Komisārs šķelmīgi paskatījās vecajā zaldātā:

— Eh, bārda, vai tad tā ir dzīve krievu cilvēkam? Un kādā tad valodā es sarunāšos ar vācietēm Berlīnē, kad būsim tur? Vai tu domā, čaldoniski, vai? Ko?

Stepans Ivanovičs, kas sēdēja Komisāra gultā, gribēja laikam prātīgi iebilst, ka frontes līnija pagaidām iet netālu no Maskavas un ka līdz vācietēm nav tik tuvu, bet Komisāra balsī izskanēja tāda jautra pārliecība, ka kareivis tikai nokrekšķējās un lietišķi piebilda:

— Tā jau nu viņš ir, ne jau čaldoniski, protams, bet pietaupīties jums, biedri Komisār, pēc šitādas kontūzijas tomēr vajadzētu.

— Taupīts zirgs pirmais arī krīt no kājām. Neesi dzirdējis? Nav labi, bārda!

Neviens no slimajiem bārdu nenēsāja. Bet Komisārs nez kādēļ visus godināja par «bārdām». Viņam tas iznāca nevis apvainojoši, bet jautri, un visiem no šī jokainā nosaukuma kļuva vieglāk ap sirdi.

Aleksejs caurām dienām pētīja komisāru, pūlēdamies izprast viņa neizsīkstošā dzīvesprieka noslēpumu. Nebija šaubu, viņš ļoti cieta. Tikko viņš aizmiga un pazaudēja paškontroli, viņš tūlīt sāka vaidēt, mētāties, griezt zobus, viņa seja krampjos pārvērtās. Viņš, jādomā, to zināja un centās dienu neaizmigt, atrazdams sev kādu nodarbību. Bet nomodā viņš bija vienmēr mierīgs un izturēts, it kā briesmīgā kaite to nemocītu, nesteigdamies runāja ar ārstiem, jokojās, kad tie viņam taustīja un izmeklēja slimās vietas, un varbūt vienīgi no tā, kā viņa roka tad burzīja palagu, un pēc sviedru pērlītēm, kas izspiedās virs deguna, varēja nojaust, cik grūti viņam nācās savaldīties. Lidotājs nesaprata, kā šis cilvēks spēj apspiest briesmīgās sāpes, kur viņš ņem tik daudz enerģijas, možuma, dzīves prieka. Aleksejam jo sevišķi gribējās viņu izprast tādēļ, ka viņš pats, neskatoties uz palielinātām narkotisko līdzekļu devām, nevarēja vairs naktīs aizmigt un dažreiz līdz rītam gulēja atvērtām acīm, zobiem iekodies segā, lai neievaidētos.

Arvien biežāk, arvien uzstājīgāk apskatēs tagad skanēja nelaimi vēstījošais vārds «amputācija». Juzdams briesmīgās dienas neatvairāmu tuvošanos, Aleksejs nolēma, ka bez kājām nav vērts dzīvot.

Un tā diena atnāca. Apstaigā Vasilijs Vasiļjevičs ilgi taustīja sazilējušās, jau pieskārieniem nejūtīgās kājas, tad strauji izslējās un teica, skatīdamies Meresjevam tieši acīs: «Griezt!» Nobālušais lidotājs nepaspēja neko atbildēt, kad profesors iekaisis piebilda: «Griezt un ne vārda, dzirdi? Citādi nobeigsies. Saprati?»

Viņš izgāja no istabas, uz savu svītu nepaskatījies. Palātā iestājās smags klusums. Meresjevs gulēja pārakmeņojušos seju, valgām acīm. Viņam kā pa miglu rēgojās invalīda pārcēlāja zilie, nejēdzīgie kāju stumbeņi, viņš atkal redzēja, kā tas izģērbies četrrāpus kā mērkaķis, balstīdamies uz rokām, līda pa mitrām smiltīm ūdenī.

— Ļoša, — klusi pasauca Komisārs.

— Ko? — atsaucās Aleksejs tālā, neesošā balsī.

— Tā vajag, Ļoša.

Šinī mirklī Meresjevam likās, ka nevis pārcēlējs, bet viņš pats lien uz stumbeņiem un ka viņa meitene, viņa Oļa, stāv smiltīs raibā, plīvojošā ģērbā, viegla, saulaina, skaista, un, kodīdama lūpas, saspringti raugās viņā. Tā būs! Un viņš sāka klusi, nevaldāmi raudāt, ieracies spilvenā, viss trīsēdams un raustīdamies. Visiem kļuva baigi. Stepans Ivanovičs krekšķinādams izkāpa no gultas, uzvilka virsvalku un, kurpēm švīkādams, turēdamies pie gultas gala, tuvojās Meresjevam. Bet Komisārs deva noliedzošu mājienu: lai tik raud, netraucē.

Un tiešām. Aleksejam kļuva vieglāk. Drīz viņš nomierinājās un sajuta pat apmierinājumu, kādu vienmēr sajūt cilvēks, kad beidzot izlēmis jautājumu, kas to ilgi mocījis. Viņš klusēja līdz pat vakaram, kad pēc viņa atnāca sanitāri, lai nestu uz operācijās zāli. Arī šinī baltajā, apžilbinoši spodrajā istabā viņš neizrunāja nevienu vārdu. Pat tad, kad viņam paziņoja, ka sirds stāvoklis neļauj viņu iemidzināt un ka operāciju vajadzēs izdarīt ar vietējo narkozi, viņš tikai pamāja galvu. Operācijās laikā viņš neizdvesa nevienu vaidu, nevienu kliedzienu. Vasilijs Vasiļjevičs, kurš pats izdarīja šo nesarežģīto amputāciju un kā parasts tādās reizēs nikni bāra māsas un palīgus, vairākkārtīgi lika asistentam paraudzīties, vai slimais nav nomiris zem naža.

Kad zāģēja kaulu, sāpes bija šausmīgas, bet viņš bija pieradis pie ciešanām un pat ne visai saprata, ko pie viņa kājām dara šie ļaudis baltos virsvalkos, ar marles maskām aizklātām sejām.

Viņš atģidās, būdams jau palātā, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija Klaudijas Mihailovnas norūpējusies seja. Jocīgi, bet viņš neko neatcerējās un pat brīnījās, kādēļ šai mīļajai, maigajai, gaišmatainajai sievietei tāda uztraukta, vaicājoša seja. Ieraudzījusi, ka viņš atver acis, viņa kļuva priecīga un klusiņām paspieda viņam zem segas roku.

— Kāds jūs dūšīgs! — un tūdaļ ķērās pie pulsa.