Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Interesanti, ka tieši nodarbošanās ar šiem skaļajiem putniņiem galīgi atbrīvoja tankistu no viņa nerunīgā stāvokļa. Sākumā viņš kūtri un vienaldzīgi sekoja, kā Stepans Ivanovičs, vidū salīcis, balstīdamies uz kruķiem, ilgi pielaikojās apkures baterijai, lai uzkāptu uz palodzes un aizsniegtu vēdlodziņu. Bet kad nākošā dienā zvirbuļi atlaidās, tankists, viebdamies no sāpēm, pat uzcēlās gultā sēdus, lai labāk redzētu putnu trakulīgo rosmi. Trešajā dienā pusdienas laikā viņš pabāza zem spilvena pamatīgu salda pīrāga gabalu, it kā šī hospitāļa delikatese varētu sevišķi patikt skaļajiem pansionāriem. Reiz «Automātists» neieradās, un Kukuškins paziņoja, ka viņu droši vien apēdis kaķis — un tā viņam arī vajadzējis. Nerunīgais tankists pēkšņi saniknojās un nosauca Kukuškinu par «zobu trinēju». Un kad nākošajā dienā strupastis atkal čiepstēja un kāvās uz palodzes, uzvaroši grozīdams galvu un nekaunīgi zibsnīdams ačelēm, tankists iesmējās, iesmējās pirmo reizi pēc ilgiem mēnešiem.

Nepagāja ilgs laiks, un Gvozdjevs pilnīgi atžirga. Visiem par brīnumu viņš izrādījās jautrs, runīgs un lāga cilvēks. To bija panācis, protams, Komisārs, kurš tiešām bija meistars, kā teica Stepans Ivanovičs, katram cilvēkam pielāgot savu atslēdziņu. Un viņš to panāca, lūk, kā.

Visjautrākais brīdis četrdesmit otrā palātā bija, kad durvīs noslēpumainā izskatā, turēdama rokas aiz muguras, parādījās Klaudija Mihailovna un, pārlaizdama visiem mirdzošu skatienu, teica:

— Kurš no jums šodien dancos?

Tas nozīmēja — bija atnākušas vēstules. Saņēmējam bija kaut nedaudz jāpalēkā gultā, attēlojot deju. Visbiežāk tas bija jādara Komisāram, kurš daždien vienā reizē saņēma kādas desmit vēstules. Viņam rakstīja no divīzijas, no aizmugures, rakstīja kara biedri, komandieri un politdarbinieki, rakstīja kareivji, rakstīja pa paradumam komandieru sievas, prasīdamas, lai viņš «pievelk stingrāk» izlaidušos vīru, rakstīja kritušo biedru atraitnes, lūgdamas dzīvē padomu vai palīdzību lietu kārtošanā, rakstīja pat pioniere no Kazahstānas, kritušā pulka komandiera meita, kuras vārdu Komisārs nekādi nevarēja atcerēties. Visas šīs vēstules viņš lasīja ar interesi, uz visām katrā ziņā atbildēja un tūlīt rakstīja attiecīgai iestādei, lūgdams palīdzēt tāda un tāda komandiera sievai, nikni rāja «izlaidīgos» vīrus, draudēja nama pārvaldniekam, ka pats atbrauks un noraus viņam galvu, ja viņš neiemūrēs krāsni frontinieka, tāda un tāda kaujas komandiera, ģimenei, ņēma uz grauda meiteni no Kazahstānas ar grūto vārdu, kuru nevarēja atcerēties, par divnieku krievu valodā otrā ceturksnī.

Arī Stepans Ivanovičs piekopa dzīvu sarakstīšanos kā ar fronti, tā aizmuguri. Savu dēlu, arī veiklu snaiperi un savas meitas — kolhoza brigadieres — vēstules ar neskaitāmiem sveicieniem no visiem radiem un pazīstamiem, ar paziņojumiem, ka, lai gan kolhozs atkal aizsūtījis cilvēkus uz jaunceltnēm, tomēr tādus un tādus saimniecības plānus tas pārsniedzis par tik un tik procentiem, Stepans Ivanovičs nekavējoties nolasīja ar vislielāko prieku priekšā, un visa palāta, visas kopējas, māsas un pat ordinātors, sauss un žultains cilvēks, bija vienmēr viņa ģimenes lietu kursā.

Pat nelaipnais Kukuškins, kurš, likās, bija naidā ar visu pasauli, saņēma vēstules no mātes kaut kur no Barnaulas. Viņš izrāva māsai vēstuli, nogaidīja, kad cilvēki palātā aizmieg, un lasīja, klusām pie sevis čukstēdams vārdus. Šinī brīdī uz viņa mazās sejas ar asiem, nepatīkamiem vaibstiem parādījās īpaša, viņam neraksturīga, svinīga un klusa izteiksme. Viņš ļoti mīlēja savu māti, vecīti-feldšerieni, bet nez kādēļ kaunējās par šo savu mīlestību un rūpīgi to slēpa.

Vienīgi tankists šajos jautrajos brīžos, kad palātā dzīvi ap mainījās saņemtiem jaunumiem, kļuva vēl drūmāks, pagriezās pret sienu un pārvilka galvai segu: viņam nebija kam rakstīt. Jo vairāk vēstuļu saņēma palāta, jo asāk viņš sajuta savu vientulību. Bet reiz Klaudija Mihailovna atnāca tāda sevišķi priecīgi uztraukta. Pūlēdamās neskatīties Komisārā, viņa steidzīgi prasīja:

— Kurš no jums šodien dancos?

Viņa skatījās uz tankista gultu, un viņas labsirdīgā seja laistīties laistījās platā smaidā. Visi sajuta, ka noticis kaut kas neparasts. Palāta sāka ausīties.

— Leitnant Gvozdjev, dancojiet! Nu, ko jūs vēl gaidāt?

Meresjevs redzēja, kā Gvozdjevs nodrebēja, cik strauji viņš apgriezās, kā iemirdzējās no apsēju apakšas viņa acis. Viņš tūlīt apvaldījās un teica trīcošā balsī, kurai centās piešķirt vienalīdzīgu izteiksmi:

— Kļūda. Šeit būs ieradies vēl kāds Gvozdjevs, — bet viņa acis kāri, ar cerību skatījās uz trim aploksnēm, kuras māsa turēja augsti kā karogu.

— Nē. jums. Redziet: leitnantam Gvozdjevam, G. M., un pat: četrdesmit otrā palātā. Nu?

Saitēm notītā roka kāri izrāvās no segas apakšas. Tā trīsēja, kamēr leitnants, saņēmis aploksni zobos, nepacietīgiem rāvieniem to atplēsa. Viņa acis satraukti spīdēja aiz apsējiem. Tā bija jocīga lieta. Trīs meitenes - draudzenes, viena kursa, vienas universitātes studentes, dažādos rokrakstos, dažādiem vārdiem, rakstīja apmēram vienu un to pašu. Uzzinājušas, ka varonis — tankists Gvozdjevs — guļ ievainots Maskavā, viņas nolēma uzsākt ar viņu sarakstīšanos. Viņas rakstīja, ka, ja viņš, leitnants, neapvainosies par viņu uzbāzību, tad vai viņš tām neuzrakstītu, kā viņam klājas, kā ar veselību, bet viena, kas bija parakstījusies «Aņuta», rakstīja: vai viņa nevar viņam kaut kādi palīdzēt, vai viņam nevajag labu grāmatu, un ja viņam kaut ko vajag, lai viņš nekautrēdamies griežas pie viņas.

Leitnants visu dienu grozīja šīs vēstules, lasīja adreses, pētīja rokrakstus. Protams, viņš zināja par šāda veida sarakstīšanos un pats reiz bija sarakstījies ar nepazīstamu sievieti, kuras laipno zīmīti viņš atrada svētku veltē, saņemtu vilnas cimdu īkšķī. Bet šī sarakstīšanās pati par sevi novīta pēc tam, kad viņa korespondente atsūtīja viņam savu fotogrāfiju ar humoristisku uzrakstu, kur viņa, sieviete jau gados, bija nofotografēta savu četru bērnu pulciņā. Bet šeit bija cita lieta. Gvozdjevu mulsināja un pārsteidza tikai viena lieta, kā visas šīs vēstules atnāca tik pēkšņi un visas reizē, un bija arī nesaprotams, no kurienes universitātes medicīnas fakultates studentes piepeši uzzināja par viņa kara lietām. Visa palāta bija nesaprašanā un visvairāk — Komisārs. Bet Meresjevs uzķēra zīmīgos skatienus, kādiem viņš apmainījās ar Stepanu Ivanoviču un māsu, un saprata, ka tas ir viņa roku darbs.

Lai kā tas bija, bet nākošajā dienā Gvozdjevs no rīta paprasīja Komisāram papīru un, uz savu galvu attinis labās rokas plaukstu, līdz vakaram rakstīja, svītroja, plēsa, atkal rakstīja atbildes savām nepazīstamajām korespondentēm.

Divas meitenes pašas par sevi atkrita, toties gādīgā Aņuta rakstīja par trim. Gvozdjevam bija atklāta daba, un tagad visa palāta zināja, kas notiek medfaka trešajā kursā, cik aizgrābjoša zinātne ir bioloģija un cik garlaicīga organika, kāda simpātiskā balss profesoram un cik viņš jauki pasniedza materiālu, un atkal otrādi, cik garlaicīgi savas lekcijas penterē docents tāds un tāds, cik malkas ielādēts tramvajos kārtējā studentu svētdienas talkā, cik sarežģīta lieta ir reizē mācīties un strādāt evakohospitālī un cik «iedomīga» ir viena studente, neapdāvināta zubriķe un vispār maz simpātiskā persona.