Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Gvozdjevs ne tikai sāka runāt. Viņš viss it kā atplauka. Viņš sāka ātri atveseļoties.

Kukuškinam noņēma šinas. Stepans Ivanovičs mācījās staigāt bez kruķiem un varēja iet diezgan taisni. Viņš augas dienas tagad pavadīja pie palodzes, vērodams, kas notiek «plašajā pasaulē». Un tikai Komisāram un Meresjevam kļuva ar katru dienu ļaunāk. Sevišķi ātri gāja uz leju ar Komisāru, Viņš vairs nevarēja rītos vingrot. Viņa ķermeni arvien vairāk pārņēma ļaunu vēstījošs dzelteni caurspīdīgs pampums, rokas varēja kustināt tikai ar pūlēm, un tās pat nevarēja noturēt ne zīmuli, ne arī karoti, pusdienas ēdot.

Kopēja rītos nomazgāja un slaucīja viņam seju, baroja no karotes, un varēja just, ka nevis smagās sāpes, bet šī nevarība viņu nospiež un liek zaudēt pašsavaldīšanos. Tomēr arī tā viņš nenokāra galvu. Tikpat dzīves priecīgi rūca dienu viņa bass, tikpat kāri viņš lasīja avīzēs jaunumus un pat turpināja nodarboties ar vācu valodu. Tikai grāmatas viņam vajadzēja novietot uz speciāli konstruētas stiepļu pults, un vecais kareivis, sēdēdams līdzās, pāršķīra viņam lappuses. Rītos, iekams vēl nebija svaigu avīžu, viņš nepacietīgi izjautāja māsu, kādas ir ziņas, ko jaunu vēstījis radio, kāds ir laiks un ko dzird Maskavā. Viņš izlūdzās no Vasilija Vasiļjeviča ievilkt pie viņa gultas radiotranslāciju.

Likās, ka jo nespēcīgāka un nevarīgāka kļūst viņa miesa, jo stūrgalvīgāks un spēcīgāks ir viņa gars. Viņš ar tādu pašu interesi lasīja daudzās vēstules un atbildēja uz tām, diktēdams pēc kārtas gan Kukuškinam, gan Gvozdjevam. Reiz Meresjevu, kas pēc pārsiešanas bija aizmidzis, uzmodināja viņa pērkonīgais bass:

— Ierēdneļi! — viņš dusmīgi dimdēja. Uz stiepļu pultes atradās pelēka divīzijas avīzes lapiņa, kuru, neskatoties uz pavēli «neizplatīt ārpus daļas», kāds no draugiem tam regulāri piesūtīja. — Viņi ir traki palikuši, aizsardzībā sēdēdami. Kravcovs — birokrāts?! Labākais veterinārārsts armijā — birokrāts?!… Griša, raksti, tūlīt uz vietas raksti!

Un viņš nodiktēja Gvozdjevam dusmīgu raportu uz armijas Kara padomes locekļa vārda, lūgdams saukt pie kārtības «skribentus», kuri nepelnīti nolamājuši lādzīgu, centīgu cilvēku. Aizsūtījis ar māsu vēstules, viņš ilgi un sulīgi rāja «pļāpas», un bija savādi klausīties šajos lietišķās kaislības pilnajos vārdos no cilvēka mutes, kurš pat nespēja galvu uz spilvena pagrozīt.

Tās pašas dienas vakarā notika vēl ievērojamāks gadījums. Krēslas stundā, kad uguni vēl nededzināja un palātas kaktos mīksti sāka sabiezēt ēnas, Stepans Ivanovičs sēdēja uz palodzes un domīgs raudzījās uz krastmalu. Upē cirta ledu. Vairākas sievas brezenta priekšautos cirta to ar vergām šaurās strēmelēs gar āliņģa tumšo kvadrātu, tad ar vienu diviem cirtieniem saskaldīja strēmeles iegarenos gabalos, ķērās pie ķekšiem un pa laipām vilka šos gabalus no ūdens laukā. Ledus gabali gulēja rindās: no apakšas zaļi caurspīdīgi, no augšas — dzeltenīgi irdeni. Pa ceļu gar krastmalu uz ledus ciršanas vietu stiepās viens otram piesietu iejūgu virkne. Vecs vīrelis zaķenē, vatētās biksēs un ar jostu savilktā vamzī, aiz kuras rēgojās cirvis, pie apaušiem veda āliņģim klāt zirgus, un sievietes ķekšiem vēla ledus gabalus ragavās.

Saimnieciskais Stepans Ivanovičs nolēma, ka tie ir kolhoznieki, kas strādā, bet lieta organizēta nemākulīgi. Par daudz cilvēku tur drūzmējās, viens otru traucēdami. Viņa saimnieciskajā galvā jau bija nobriedis plāns. Domās viņš tos visus sadalīja grupās, pa trīs katrā, tieši tik daudz, lai visi kopējiem spēkiem varētu izvilkt bez pūlēm uz ledus šos nošķeltos gabalus. Katrai grupai domās viņš nodalīja sevišķu vietu, un viņš tiem nemaksātu vis kopā, bet katrai grupai par iegūto ledus gabalu skaitu. Bet tur tam apaļiem vaigiem meitietim viņš ieteiktu uzsākt sacensību starp trijniekiem. — Viņš tā bija aizrāvies ar šiem saviem saimnieciskajiem prātojumiem, ka uzreiz neievēroja, ka viens no zirgiem piegājis āliņģim tik tuvu, ka viņa pakaļējās kājas pēkšņi slīdēja un viņš atradās ūdenī. Ragavas turēja zirgu virspusē, bet straume to vilka zem ledus. Vīrelis ar cirvi nesaprašanā skraidelēja apkārt gan ķerdamies pie ragavu balzieniem, gan raustīdams zirgu aiz apaušiem.

— Zirgs slīkst, — pilnā balsī iesaucās Stepans Ivanovičs.

Komisārs ar neticamu piepūli, viss zaļš no sāpēm, piecēlās uz elkoņa un, piespiedies ar krūtīm palodzei, pieplaka stiklam.

— Malkas gabals!… — viņš čukstēja. — Kā viņš nesaprot? Dzeņaukšas… Vajag pārcirst dzeņaukšas, zirgs pats izrāpsies… Ak, nobendēs lopiņu!

Stepans Ivanovičs smagi kāpa uz palodzes. Zirgs slīka. Duļķains vilnis tam dažbrīd jau vēlās pāri, bet viņš vēl izmisīgi cīnījās, izlēca no ūdens un sāka skrāpēt ledu ar priekškāju pakaviem.

— Cērt pušu dzeņaukšas! — pilnā balsī ierēcās Komisārs, it kā vecais tur uz upes varētu viņu dzirdēt.

— Ei, dārgais, cērt dzeņaukšas! Cirvis aiz jostas, cērt dzeņaukšas, cērt! — salicis rokas ruporā, raidīja laukā pa logu Stepans Ivanovičs.

Večuks izdzirda šo kā no debesīm nākošo padomu. Viņš izrāva cirvi un diviem vēzieniem pārcirta dzeņaukšas. No iejūga atbrīvotais zirgs tūlīt izlēca uz ledus un, apstājies pie āliņģa, smagi elsoja spīdīgiem sāniem un skurinājās kā suns.

— Ko tas nozīmē? — šinī momentā atskanēja palātā.

Vasilijs Vasiļjevičs neaizpogātā virsvalkā un bez parastās savas baltās cepurītes stāvēja durvīs. Viņš sāka nikni ārdīties, piespert kājām, negribēdams klausīties nekādas ierunas. Viņš «draudēja aiztriekt pie velna neprātīgo palātu» un aizgāja lamādamies un smagi elsodams, šķita, tā arī nesapratis notikuma jēgu. Pēc minūtes palātā ieskrēja Klaudija Mihailovna, sanervozējusies, saraudātām acīm. Vasilijs Vasiļjevičs viņu nupat bija briesmīgi izbāris, bet viņa ieraudzīja uz spilvena zaļo, nedzīvo Komisāra seju ar aizvērtām acīm un metās pie viņa.

Vakarā viņam kļuva slikti. Šļircināja kamparu, deva skābekli. Viņš ilgi nenāca pie samaņas. Atžilbis, Komisārs tūlīt mēģināja uzsmaidīt pie viņa stāvošai Klaudijai Mihailovnai ar skābekļa spilvenu rokās un pajokot:

— Neuztraucieties, māsiņ. Es pat no pekles atgriezīšos, lai jums atnestu līdzekli, ar kuru velni nodzen vasaras raibumus.

Bija neizsakāmi sāpīgi vērot, kā, nikni, smagā cīņā pretodamies slimībai, dienu no dienas aizvien vairāk zaudē spēkus šis lielais, spēcīgais cilvēks.

Ar katru dienu kļuva sliktāks arī Aleksejs. Savā kārtējā vēstulē Meteoroloģiskam seržantam, vienīgam, kam viņš uzticēja šīs savas bēdas, ka viņš laikam gan no šejienes neaizies, ka tas pat ir labāk, jo lidotājs bez kājām — tikpat kā putns bez spārniem, kurš dzirdēt un knābāt vēl var, bet lidot — nekad, ka viņš negrib palikt par putnu bez spārniem un ka ir sagatavojies mierīgi saņemt vissliktākās beigas, lai tikai ātrāk tās nāktu. Tā rakstīt, protams, bija cietsirdīgi: sarakstīšanās gaitā meitene atzinās, ka sen jau nav vienaldzīga pret biedru vecāko leitnantu, bet ka neparko nebūtu viņam atzinusies, ja viņam nebūtu notikusi šī nelaime.

— Grib precēties, vīrieši tagad cenā. Kas viņai kājas, kad tikai lielāks atestats, — dzēlīgi komentēja sev uzticamais Kukuškins.

Bet Aleksejs atcerējās viņam piespiedušos bālo meitenes seju brīdī, kad nāve karājās virs viņu galvām. Viņš zināja, ka tas nav tā. Zināja arī, ka meitenei smagi lasīt viņa skumjās atzīšanās. Neuzzinājis pat, kā Meteoroloģisko seržantu sauc, viņš turpināja tai uzticēt savas bēdīgās domas.