Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Visiem Komisārs prata «pielāgot atslēdziņu», bet Aleksejs Meresjevs viņam nepakļāvās. Pašā pirmajā dienā pēc Meresjeva operācijās palātā parādījās grāmata «Kā rūdījās tērauds». To lasīja priekšā. Aleksejs saprata, kam adresēta šī lasīšana, bet tā viņam bija visai mazs mierinājums. Pāvelu Korčaginu viņš cienīja no pat bērnības. Tas bija viens no viņa mīļākajiem varoņiem. «Bet Korčagins jau nebija lidotājs, — domāja tagad Aleksejs, — vai tad viņš zināja, ko nozīmē «saslimt ar gaisa slimību»? Ostrovskis savas grāmatas rakstīja gultā un nevis tādā laikā, kad visi vīrieši un daudzas dzimtenes sievietes karo, kad pat puņķaini puikas, stāvēdami uz kastēm, jo ir augumā par maziem darbam pie mašīnu galda, ražo lādiņus.»

Īsi sakot, grāmatai šinī gadījumā nebija panākumu. Tad Komisārs uzsāka aplinkus gājienu. Kā neviļus viņš izstāstīja par citu cilvēku, kurš ar paralizētām kājām varēja izpildīt lielu sabiedrisku darbu. Stepans Ivanovičs, kas interesējās par visu pasaulē, brīnīdamies nopūtās un pats atcerējās, ka viņu pusē esot bezrocis ārsts, vislabākais dakteris visā rajonā, un uz zirga jājot un medībās ejot, un turklāt tik labi ar vienu roku ar bisi rīkojoties, ka vāveri nošaujot ar skrots trāpījumu acī. Te Komisārs ieminējās par nelaiķi profesoru Viljamsu, kuru personīgi pazinis vēl no MTS darba. Šis cilvēks, pa pusei paralizēts, kuram darbojās tikai viena roka, turpināja vadīt institūtu un vadīja liela mēroga darbus. Meresjevs klausījās un smīnēja: domāt, runāt, rakstīt, komandēt, ārstēt var arī pilnīgi bez kājām, bet viņš taču ir lidotājs, lidotājs pēc nodarbošanās, lidotājs no pašas bērnības, no tās pirmās dienas, kad viņš, sargādams bahču, kur starp apvītušām lapām uz sausās saplaisājušās zemes gulēja milzīgas, strīpotas visā Volgas apkaimē slaveno arbūzu bumbas, izdzirda un tad ieraudzīja mazu sudraba spāri saulē mirdzošiem dubultspārniem, kas lēni aizpeldēja augstu virs putekļainās stepes kaut kur Staļingradas virzienā.

— Viņš jau nav lidotājs, šis jūsu cilvēks, — teica Aleksejs un pagriezās pret sienu.

Bet Komisārs nemeta pie malas savus mēģinājumus viņu «atmūķēt». Reiz, atrazdamies parastajā vienaldzīga sastinguma stāvoklī, Aleksejs izdzirda Komisāra basu:

— Ļoša, paskaties: te par tevi rakstīts. — Stepans Ivanovičs jau nesa Meresjevam žurnālu. Nelielais raksts bija ar zīmuli apvilkts. Aleksejs ātri pārlaida acis atzīmētam, bet savu uzvārdu neatrada. Tas bija neliels raksts par krievu lidotājiem pirmā kara laikā. No žurnālā lappuses Aleksejā raudzījās nepazīstama jauna virsnieka seja ar mazām ūsiņām, īlenveidīgi saskrullētām, ar baltu kokardi uz pilota cepures, uzmauktas uz pašas auss.

— Lasi, lasi, taisni tev, — uzstājās Komisārs.

Meresjevs izlasīja. Rakstā gāja runa par krievu kara lidotāju poručiku Valerijanu Arkadjeviču Karpoviču. Lidojumā virs ienaidnieka pozīcijām poručiku Karpoviču ievainoja kājā ar vācu sprāgstošo dum-dum lodi. Ar sašķaidītu kāju viņam ar savu «Farmani» izdevās pārkļūt frontes līnijai un nolaisties pie savējiem. Pēdu viņam nogrieza, bet jaunais virsniekis negribēja aiziet no armijas. Viņš pats izgudroja protēzes konstrukciju, viņš ilgi un neatlaidīgi nodarbojās ar vingrošanu, trenējās un, pateicoties tam, kara beigās atgriezās armijā Viņš strādāja kā inspektors kara pilotu skolā un pat, kā rakstā bija teikts, «dažreiz riskēja pacelties gaisā savā aeroplānā». Viņu apbalvoja ar virsnieku Georgija ordeni, un viņš ar panākamiem dienēja krievu kara aviācijā, līdz beidzot kādā katastrofā gāja bojā.

Meresjevs šo piezīmi izlasīja vienu, otru, trešu reizi. No uzņēmuma raudzījās mazliet saspringti, bet visumā braši jauns, kalsnējs poručiks nogurušu, enerģisku seju. Visa palāta klusēdama vēroja Alekseju. Viņš pabraucīja matus un, nenovērsdams no raksta acis, ar roku sataustīja uz galdiņa zīmuli un rakstu rūpīgi un akurāti apvilka.

— Izlasīji? — viltīgi jautāja Komisārs; Aleksejs klusēja, vēl vienmēr acīm lasīdams rindas. — Ko nu tu teiksi?

— Bet viņam trūka tikai vienas pēdas.

— Toties tu esi padomju cilvēks.

— Viņš lidoja uz «Farmaņa». Vai tad tā ir lidmašīna? Tas ir grāmatplaukts. Kas tad ar tādu ko nelidot? Tur ir tāda vadība, ka nevajag ne izveicības, ne ātruma.

— Toties tu esi padomju cilvēks! — uzstājās Komisārs.

— Padomju cilvēks, — automātiski atkārtoja Aleksejs, arvien vēl nenovērsdams acis no nelielā raksta. Tad viņa bālajā sejā atplaiksnījās tāds kā iekšējs sārtums, un viņš visiem pārlaida apbrīnojami priecīgu skatienu.

Naktī Aleksejs pabāza žurnālu zem spilvena, kā bērnībā, uztrausies naktsguļai uz lāvas pie griestiem, kur viņš gulēja kopā ar brāļiem, tāpat tika bāzis zem spilvena ķēmīgu strupausi lāci, ko māte tam bija uzšuvusi no vecas plīša jakas. Un, to atcerēdamies, viņš iesmējās, iesmējās tik skaļi, ka noskanēja visa palāta.

Nakti viņš neaizvēra acis. Palāta gulēja smagā miegā. Čīkstinādams atsperes, savā gultā grozījās Gvozdjevs. Svilpdams tā, ka, likās, viņam satrūks visas iekšas, krāca Stepans Ivanovičs. Dažreiz grozīdamies, klusi, caur zobiem ievaidējās Komisārs. Bet Aleksejs neko nedzirdēja. Viņš lāgu lāgiem vilka ārā žurnālu un naktslampas gaismā skatījās poručika smaidošajā sejā. «Tev bija grūti, bet tu tomēr spēji, — viņš domāja. — Man ir desmit reižu grūtāk, bet tu redzēsi, es arī neatpalikšu.»

Nakts vidū Komisārs piepeši apklusa. Aleksejs piecēlās sēdus un ieraudzīja, ka viņš guļ bāls, mierīgs un, šķita, vairs neelpo. Lidotājs paķēra zvaniņu un izmisīgi to purināja. Atskrēja Klaudija Mihailovna kailu galvu, sagulētu seju un izirušu matu pīni. Pēc dažām minūtēm izsauca ordinātoru. Taustīja pulsu, šļircināja kamparu, bāza mutē skābekļa cauruli. Šī rosīšanās turpinājās kādu stundu un dažbrīd likās bez panākumiem. Beidzot Komisārs atvēra acis, nespēcīgi, tik tikko manāmi pasmaidīja Klaudijai Mihailovnai un klusi teica:

— Piedodiet — es jūs uztraucu, bet nevajadzīgi. Līdz ellei tikpat netiku un ziedi vasaras raibumiem nedabūju. Tā kā jums, mīļā, vajadzēs lepoties tāpat ar visiem vasaras raibumiem, neko nevar darīt.

No šī joka visiem kļuva vieglāk ap sirdi. Stiprs tomēr ir šis ozols, varbūt pārlaidīs arī šo vētru. Ordinators aizgāja, viņa kurpju troksnis lēnām izdzisa koridora galā, izklīda kopējas, un tikai Klaudija Mihailovna palika, sāniski piesēdusi uz Komisāra gultas malas. Slimnieki iemiga, bet Meresjevs gulēja aizvērtām acīm, domādams par protēzēm, kuras varētu piestiprināt lidmašīnas kāju pedāļiem kaut vai ar siksnām. Viņš atcerējās, ka reiz, vēl aeroklubā, viņš dzirdēja no instruktora, veca lidotāja vēl no pilsoņu kara laikiem, ka viens īskājis pilots sējis koka zoles pie pedāļiem.

— Es, brālīt, no tevis neatpalikšu, — viņš pārliecināja Karpoviču. — «Tomēr lidošu un lidošu!» — skanēja un dziedāja Aleksejam smadzenēs, aizdzenot miegu. Viņš gulēja klusi, aizvēris acis. Raugoties no sāniem, varēja domāt, ka viņš cieši guļ, sapnī smaidīdams.

Un te viņš izdzirda sarunu, kuru pēc tam ne reizi vien atcerējās grūtos dzīves brīžos.

— Kādēļ, kādēļ jūs tā? Tas tak ir šausmīgi — smieties, jokoties, kad tādas sāpes. Man sirds sastingst, kad es domāju, cik ļoti jums sāp. Kādēļ jūs atsacījāties no atsevišķas palātas?

Likās, ka to nerunā vis palātas māsa Klaudija Mihailovna, glīta, mīļa, bet kaut kāda par daudz garīga. Runāja sieviete, kaisla, protestējoša. Viņas balsī skanēja sāpes, varbūt kaut kas vairāk. Meresjevs atvēra acis. Ar drāniņu aizēnotās naktslampiņas gaismā viņš redzēja uz spilvena bālo, uztūkušo Komisāra seju ar klusi un glāstoši mirdzošām acīm un māsas maigo, sievišķīgo profilu. Gaisma, kas krita no muguras, padarīja viņas gaišos matus kā starojošus, un Meresjevs, apzinādamies, ka dara slikti, nevarēja novērst no viņas acis.