Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Klaudija Mihailovna atnesa dažus pūpolu zarus, nezin no kurienes iekļuvušus drūmā, kareivīgā, barikāžu aizsprostotā Maskavā. Katram uz galdiņa viņa ielika glāzē pa zariņam. No sarkanajiem zariņiem ar baltiem, pūkainiem kamoliņiem plūda tāds svaigums, it kā pats pavasaris būtu ienācis četrdesmit otrajā palātā. Visi šai dienā bija priecīgi pacilāti. Pat klusais tankists norūca dažus vārdus caur saviem apsējiem.

Aleksejs gulēja un domāja: «Kamišinā duļķaini strauti skrien gar dubļainām ietvēm pa tīri noskalotiem ielu oļiem, ož pēc atsilušas zemes, svaigas valgmes, zirgu mēsliem. Tieši tādā dienā viņi ar Oļu stāvēja Volgas kraujā, un garām viņiem nepārredzamos upes plašumos svinīgā, cīrulīšu sudraba zvaniņiem skanošajā klusumā cēli, bez trokšņa gāja ledus. Un likās, ka nevis ledus gabali virzās pa straumi, bet viņi ar Oļu bez trokšņa peld pretim mutuļojošai, straujajai upei. Viņi stāvēja klusēdami, un tik daudz laimes tiem šķita priekšā, ka šeit, Volgas plašumos, brīvajā pavasara vējā, viņiem trūka gaisa. Nekā tamlīdzīga tagad nebūs. Oļa novērsīsies no viņa, un ja nenovērsīsies, vai viņš drīkst pieņemt šo upuri, vai viņam tiesības pieļaut, lai viņa, tāda gaiša, skaista, stalta, soļotu viņam blakām, klibiķim uz stumbeņiem!…» Un viņš palūdza māsu novākt no galda pavasara naivo atceri.

Pūpolus aiznesa, bet smagās domas aizdzīt bija grūti: ko teiks Oļa, uzzinājusi, ka viņš palicis bez kājām? Atstās, aizmirsīs, izsvītros no savas dzīves? Visa Alekseja būtne protestēja: nē, viņa nav tāda, viņa neatstās, nenovērsīsies! Un tas pat ir ļaunāk. Viņš iedomājās, kā viņa aiz augstsirdības apprecēsies ar viņu, ar bezkāji, kā viņa tādēļ atmetīs domu par augstāko tehnisko izglītību, iejūgsies darba jūga, lai uzturētu sevi, vīru invalīdu un, kas zina, varbūt arī bērnus.

Vai viņam ir tiesības pieņemt šo upuri? Jo viņa vēl nekādi nav saistījusies, jo viņa ir līgava, nevis sieva. Viņš to mīlēja, mīlēja labi un tādēļ nolēma, ka viņam nav tādu tiesību un ka viņam pašam ir jāpārcērt visi viņus saistošie mezgli, jāpārcērt ar vienu cirtienu, uzreiz, lai viņu atbrīvotu ne tikai no smagās nākotnes, bet arī no svārstīšanās mokām.

Bet tad atnāca vēstules ar zīmogu «Kamišina» un uzreiz pārvilka svītru visiem šiem lēmumiem. Oļas vēstule bija pilna apslēptu rūpju. It kā sajuzdama nelaimi, viņa rakstīja, ka paliks pie viņa vienmēr, lai kas ar viņu notiktu, ka viņas dzīve ir viņā, ka viņa par to domā katru brīvu brīdi un ka šīs domas palīdz viņai pārciest kara dzīves grūtības, bezmiega naktis rūpnīcā, tranšeju un prettanku grāvju rakšanu brīvajās dienās un naktīs un, nav jau ko slēpt, dzīvi pusbadā.

«Tava pēdējā mazā bildīte, kur tu sēdi uz celma ar suni un smaidi, vienmēr atrodas pie manis. Es to ieliku mātes medaljonā un nēsāju uz krūtīm. Kad man ir smagi, atveru un skatos… Un zini, es ticu: kamēr mēs viens otru mīlam, mums ne no kā nav jābaidās.» Viņa vēl rakstīja, ka viņa māte pēdējā laikā esot ļoti norūpējusies par viņu, un atkal prasīja, lai viņš raksta vecītei biežāk un lai neuztrauc ar sliktām ziņām.

Pirmo reizi vēstules no dzimtās pilsētas, no kurām katra viņam agrāk bija laimīgs notikums un ilgi sildīja sirdi grūtajās frontes dienās, neiepriecināja Alekseju. Tās ienesa jaunu sajukumu viņa dvēselē, un šeit tad viņš arī pielaida kļūdu, kura viņam sagādāja vēlāk tik daudz moku: viņš neuzdrošinājās rakstīt uz Kamišinu par to, ka viņam nogrieztas kājas.

Vienīgā, kam viņš pamatīgi uzrakstīja par savu nelaimi un par savām drūmajām domām, bija meitene no meteostacijas. Viņi gandrīz nebija pazīstami, un tādēļ ar viņu viegli bija runāt. Nezinādams pat viņas vārdu, viņš tāpat vien arī adresēja: Lauku pasts, tāda un tāda meteostacija, Meteoroloģiskam Seržantam. Viņš zināja, kā frontē glabā vēstuli, un viņš cerēja, ka agri vai vēlu pat ar šādu jocīgu adresi tā atradīs savu adresātu. Bet tas viņam nebija arī svarīgi. Viņam vienkārši gribējās ar kādu izrunāties.

Bēdīgās pārdomās ritēja Alekseja Meresjeva vienmuļās hospitāļa dienas. Un kaut arī viņa dzelzs organisms viegli pārcieta meistarīgi izdarīto amputāciju un rētas ātri dzija, viņš acīm redzami zaudēja spēkus un, neskatoties uz visiem līdzekļiem, dienu no dienas noliesēja un izkalta visu acu priekšā.

Tai laikā ārā trokšņoja pavasaris. Tas iedrāzās arī šeit, čertdesmit otrā palātā, šinī jodoforma smakas piesātinātajā istabā. Tas iespiedās logos kā vēsa un drēgna kūstošā sniega elpa, kā zvirbuļu satrauktā čivināšana, kā tramvaju jautrie un skaļie brāzieni pagriezienos, kā skanīgs soļu troksnis uz asfalta, bet vakaros kā vienmuļa un maiga harmonikas čīgāšana, dievs zina no kurienes radusies šeit, granītā tērptajā krastā Maskavas centrā. Tas ieskatījās sāņu logā no saules apspīdētā papeles zariņa, uz kura brieda iegareni pumpuri, pārlieti iedzeltenu sveķu. Tas ienāca palātā ar vasaras raibumu zeltītiem plankumiem Klaudijas Mihailovnas bālajā, labsirdīgajā sejā, kas spraucās pasaulē cauri kurai katrai pūderu šķirnei un sagādāja māsiņai ne mazums rūpju. Tas neatlaidīgi atgādināja par sevi priecīgiem un ņirbošiem lielu lāšu atsitieniem uz logu skārda izciļņiem.

Kā vienmēr, pavasaris atkausēja sirdis, modināja ilgas.

— Eh, tagad ar bisi un kaut kur izcirtumā! Kā jums šķiet, Stepan Ivanovič, ko?… Zaru būdā gaismiņā patupēt slēptuvē… Traki jauki!… Rīts, saproti, sārts stingrs un piesalst, bet tu sēdi — ausi piešķiebis — un uzreiz: gl, gl, gl, un spārni fju, fju, fju… un nosēžas virs tevis — aste kā vēdeklis — un otrs, un trešais…

Stepans Ivanovičs ar troksni ievelk gaisu, it kā viņam tiešām siekalas sāktu tecēt, bet Komisārs nemitas:

— Un pēc tam pie ugunskura izklāj telteni, dzer tēju, kas ož pēc dūmiem, un krietnu čarkiņu, lai katrs muskulis siltumu sajustu, ko? Pēc pelnīta darba…

— Ak, nerunājiet, biedri pulka komisār… Bet mūsu pusē šinī laikā, ziniet, ko medī? Jūs neticēsiet — līdakas, dieva vārds, neesat dzirdējuši? Pievilcīga lieta; niekošanās, protams, bet savs labums tāpat. Līdaka, tikko ezeros ledus saplaisā un upītes pārplūst, lien tuvu pie krastiem, viņa nārstojas. Un šīs vajadzības dēļ lien gandrīz vai krastā — zālē, sūnā, kad tikai atkušņa ūdens virsū. Ielien tur, beržas, met ikrus. Tu ej pa krastu, un taisni kā apaļas pagalītes iegrimušas. Bet tā ir viņa — un gāz no bises virsū! Dažkārt pat maisā visu lomu nevar sabāzt! Dieva vārds!… Bet gadās vēl…

Un sākās mednieku atmiņas. Sarunas lēni novirzījās uz frontes lietām, sāka zīlēt, ko pašreiz dara armijā, rotā, vai nav sākušas «raudāt» ziemā celtās zemnīcas un vai nocietinājumi nav sākuši «pludot», un kā pavasarī jūtas vācietis, kas Vakareiropā pieradis staigāt pa asfaltu.

Pēcpusdienas stundā sākās zvirbuļu ēdināšana. Stepans Ivanovičs, kurš vispār neprata sēdēt bez darba un kaut ko vienmēr taisīja savām kalsnajām, nemierīgajām rokām, bija sagudrojis savākt visas no pusdienas palikušās druskas un izmest tās pa vēdlodziņu putniem. Tas kļuva par paradumu. Nesvieda vis vairs druskas, bet atstāja veselus gabalus un tīšām tos drupināja. Tādā kārtā pēc Stepana Ivanoviča izteiciena veselam zvirbuļu baram bija nodrošināta pārtikas apgāde. Visai palātai bija milzīgs prieks skatīties, kā mazie un trokšņainie putni rosīgi strādā ap kādu lielu garozu, spiedz, plēšas un tad, notīrījuši palodzi, atpūšas, sabož spalvas, sēdēdami papeles zarā, un pēkšņi draudzīgi saceļas spārnos un aizlaižas kaut kur savās zvirbuļu darīšanās. Zvirbuļu barošana bija kļuvusi par mīļāko izpriecu. Atsevišķus putnus sāka pazīt, bet dažiem ielika pat vārdus. Sevišķas simpātijās palātā bija ieguvis bezastains, nekaunīgs un manīgs zvirbulis, kurš droši vien bija pazaudējis savu asti sliktās un ķildīgās dabas dēļ. Stepans Ivanovičs viņu nosauca par «Automātistu».