Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

«Kādēļ viņa tā?» — Aleksejs juta, ka kājas viņam sāp kaut kur augstāk nekā agrāk un nevis ar tām iepriekšējām karstām, tirdošām, drudžainām sāpēm, bet kaut kā truli un gurdi, it kā tās būtu savilktas augšup ceļgaliem ar auklām. Un piepeši ieraudzīja pēc segas krokojuma, ka viņa ķermenis kļuvis īsāks. Acumirklī iešāvās prātā: baltās zāles spodrība, Vasilija Vasilieviča niknā rūkšana, truls atsitiens emaljētā spainī. «Jau?!» — viņš gurdi pabrīnījās un, pūlēdamies pasmaidīt, teica māsai:

— Esmu laikam kļuvis īsāks.

Smaids iznāca nelabs, līdzīgs grimasei. Klaudija Mihailovna rūpīgi sakārtoja viņam matus.

— Nekas, nekas, balodīt, tagad būs vieglāk.

— Pareizi, ka vieglāk. Par cik kilogramiem?

— Tā nevajag, mīļais, tā nevajag. Bet jūs esat malacis, citi kliedz, citus siksnām piesien un vēl tur, bet jūs neiepīkstējāties… Eh, karš, karš!

Šai brīdī no vakarīgās palātas puskrēslas atskanēja Komisāra dusmīgā balss:

— Kam jūs to aizlūgšanu turat? Pasniedziet, māsiņ, viņam labāk vēstules. Cilvēkam tiešām laime, pat man skaudība: tik daudz vēstuļu uz reizes!

Komisārs nodeva Meresjevam vēstuļu paciņu. Tās bija vēstules no viņa pulka. Datētas tās bija dažādās dienās, bet nez kādēļ atnākušas visas reizē, un, lūk, tagad, gulēdams ar nogrieztām kājām, Aleksejs vienu pēc otras lasīja šos draudzīgos vēstījumus, kas stāstīja par tālo, darba, neērtību un briesmu pilno, neatvairāmi pievilcīgo dzīvi, kura viņam tagad bija neatgriežami zudusi. Viņš baudīja gan lielos jaunumus, gan dārgos sīkumus, par kuriem viņam rakstīja no pulka. Viņam bija vienlīdz interesanti gan tas, ka korpusa politdarbinieks izpļāpājis, it kā pulks stādīts apbalvošanai ar Sarkanā karoga ordeni, ka Ivančuks saņēmis uzreiz divus apbalvojumus, gan tas, ka Jašins medībās nošāvis lapsu, kura nezin kādēļ izrādījusies bez astes, ka Stjopam Rostovam zobu augoņa dēļ izjucis romāns ar māsu Ļenočku. Brīdi domās viņš bija tur, mežu un ezeru vidū paslēptā lidlaukā, kuru lidotāji bieži lamāja viltīgā zemes apakšslāņa dēļ un kurš viņam tagad likās par labāko vietu pasaulē.

Viņš tā aizrāvās ar vēstulēm, ka neievēroja starpību datumos un neievēroja, ka Komisārs pamirkšķināja māsai, ar smaidu pamādams uz viņa pusi un klusi iečukstēdams viņai: «Manas zāles ir daudz labākas nekā visi jūsu lumināli un veronāli.» Aleksejs nekad nedabūja zināt, ka, paredzēdams notikumus, Komisārs slēpa daļu viņa vēstuļu, lai Meresjeva briesmīgajā dienā, pasniedzot lidotājam draudzīgos sveicienus un jaunumus no viņa lidlauka, mīkstinātu smago sitienu. Komisārs bija vecs karavīrs. Viņš pazina šo ātrumā un steigā uzrakstīto papīra lapiņu lielo spēku, kuras frontē dažbrīd ir svarīgākas par zālēm un sausiņiem.

Andreja Degtjarenko vēstulē, parupjā un vienkāršā kā viņš pats, atradās maza zīmīte, klāta sīkiem, cirtainiem burtiņiem un pārplūdināta izsaucamām zīmēm:

«Biedri vecāko leitnanti Nav labi, ka jūs neturat savu vārdu!!! Pulkā jūs ļoti bieži atceras un, es nemeloju, par jums vien tikai runā. Necik ilgi atpakaļ biedrs pulka komandieris ēdnīcā teica, ka Meresjevs Aleksejs, tas tik esot puisis. Jūs tak zināt, ka to viņš runā tikai par pašiem labākajiem. Atgriezieties ātrāk, jūs šeit gaida!!! Lielā Ļoļa no ēdnīcas lūdz jums paziņot, ka tagad viņa bez kaulēšanās došot jums trīs otros, kaut vai arī voentorgs viņu par to atlaistu. Tikai slikti, ka jūs neturat vārdu!!! Citiem jūs tomēr atrakstījāt, bet man nekā neatrakstījāt. Man tas ļoti ķērās pie sirds, tādēļ — nerakstu jums atsevišķu vēstuli, bet jūs atrakstiet, lūdzami, man atsevišķi — kā jums klājas un kā jūtaties!…»

Zem šīs jocīgās zīmītes atradās paraksts Meteoroloģiskais Seržants. Meresjevs pasmaidīja, bet viņa skatiens apstājās pie vārdiem: «Atgriezieties ātrāk, jūs šeit gaida» — kas vēstulē bija pasvītroti. Aleksejs piecēlās sēdus un ar izteiksmi, kāda ir, pārmeklējot kabatas pēc tam, kad noskaidrojies, ka pazudis svarīgs dokuments, drudžaini pārlaida roku tai vietai, kur bija kājas. Roka sataustīja tukšumu. Tikai šai brīdī Aleksejs sajuta visu zaudējuma smagumu. Viņš nekad vairs neatgriezīsies pulkā, aviācijā, vispār frontē. Viņš nekad vairs nepacels gaisā lidmašīnu un nemetīsies gaisa kaujā, nekad! Tagad viņš ir invalīds, kuram atņemts mīļotais darbs, piekalts vienai vietai, slogs mājniekiem, dzīvē lieks. To nevar izlabot, tas ir līdz pat nāvei.

Pēc operācijās ar Alekseju Meresjevu notika pats ļaunākais, kas vien var notikt līdzīgos apstākļos. Viņš noslēdzās pats sevī. Viņš nesūdzējās, neraudāja, nenervozēja. Viņš klusēja.

Veselām dienām viņš nekustīgi gulēja uz muguras, skatījās vienā un tai pašā līkumotā plaisā griestos. Kad biedri ar viņu uzsāka sarunas, viņš atbildēja — un bieži nevietā — «jā» - «nē» un atkal apklusa, vērdamies apsituma tumšajā plaisā, it kā tas būtu kāds tāds hieroglifs, kura atšifrēšanā slēptos viņa glābiņš. Viņš padevīgi izpildīja visus ārstu priekšrakstus, dzēra visu, ko tie parakstīja, gurdi, bez ēstgribas noēda pusdienas un atkal likās guļus uz muguras.

— Ei, bārda, par ko domā? — sauca viņam Komisārs.

Aleksejs pagrieza uz viņa pusi galvu ar tādu izteiksmi, it kā neredzētu viņu.

— Es tev prasu, ko domā.

— Neko.

Palātā gadījās ienākt Vasilijam Vasiļjevičam:

— Nu, rāpotāj, vai dzīvs? Kā klājas? Varonis, varonis, neiepīkstējās. Tagad ticu, ka tu vienpadsmit dienas no vāciešiem rāpus līdi. Es savā mūžā jūsējos esmu tik daudz redzējis, cik tu kartupeļu neesi apēdis, bet tādus kā tu nav gadījies operēt, — profesors saberzēja savas asās, sarkanās rokas ar sublimata saēstiem nagiem. — Ko tu rādi tik nelaipnu seju? Viņu liela, bet viņš nelaipns. Es esmu medicīniskā dienesta ģenerālleitnants. Un pavēlu smaidīt!

Ar pūlēm savilcis lūpas tukšā gumijas smaidā. Meresjevs. domāja: «Ja zinātu, kā viss tas beigsies, vai vērts bija līst? Pistolē taču palika trīs patronas.»

Komisārs izlasīja avīzē korespondenci par interesantu gaisa kauju. Seši mūsu iznīcinātāji, kas uzsākuši cīņu ar divdesmit diviem vāciešiem — nogāzuši astoņus un zaudējuši tikai vienu. Komisārs lasīja šo korespondenci ar tādu aizrautību, it kā panākumus būtu guvuši nevis viņam nepazīstamie lidotāji, bet viņa kavalēristi. Pat Kukuškins iekarsa, kad sākās strīds par to, kā viss tas noticis. Bet Aleksejs klausījās un domāja: «Laimīgie! Lido, cīnās, bet es nekad vairs nevarēšu pacelties gaisā!»

Padomju Informbiroja ziņojumi kļuva arvien lakoniskāki. Pēc visa bija redzams, ka kaut kur Sarkanās Armijas aizmugurē savelkas spēcīga dūre jaunam triecienam. Komisārs un Stepans Ivanovičs rosīgi pārsprieda, kur šo triecienu dos un ko tas nozīmēs vāciešiem. Vēl nesen Aleksejs bija pirmais šādās sarunās. Tagad viņš centās tās nedzirdēt. Arī viņš sajuta, ka briest uzbrukums, viņš juta milzīgu, varbūt izšķirīgu cīņu tuvošanos. Bet doma par to, ka viņa biedri, droši vien arī Kukuškins, kurš ātri atveseļojās, piedalīsies tajos, bet viņa liktenis ir nīkt aizmugurē un ka to nekādi nav iespējams labot, bija viņam tik rūgta, ka tagad, kad Komisārs lasīja avīzes vai uzsāka sarunu par karu, Aleksejs ierakās ar galvu segā un trina vaigu gar spilvenu, lai neko neredzētu un nedzirdētu. Bet galvā nez kādēļ maisījās doma: «Kas dzimis rāpot, tas lidot nevar.»