Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Viņa rakstīja, ka rūpju viņai līdz kaklam, ka tagad pat gulēt viņa neiet mājā, lai nezaudētu laiku, bet guļ tepat kantorī, ka tagad savu rūpnīcu Aleksejs droši vien vairs nepazītu un kā viņš būtu pārsteigts un paliktu traks no priekiem, ja varētu iedomāties, ko viņi tagad ražo. Starp citu viņa rakstīja, ka retajās brīvdienās, kuras gadoties ne biežāk kā reizi mēnesī, viņa aizejot pie viņa mātes, ka vecenīte jūtoties ne visai labi, jo no vecākiem brāļiem neesot nekādu ziņu, ka māte dzīvojot diezgan trūcīgi un pēdējā laikā sākusi slimot. Meitene lūdza biežāk un vairāk rakstīt mātei un neuztraukt viņu ar sliktām ziņām, jo viņš tagad viņai ir viss, pat varbūt vienīgais prieks.

Lasot un pārlasot Oļas vēstules, Aleksejs atklāja mātes viltību ar sapni. Viņš saprata, cik ļoti viņu māte gaida, cik lielas cerības viņa uz to liek, un saprata arī, cik šausmīgu sitienu viņš abām sagādās, paziņodams par savu katastrofu. Ilgi viņš domāja, ko viņam iesākt, un viņam pietrūka dūšas aizrakstīt uz mājām taisnību. Viņš nolēma nogaidīt un uzrakstīja abām, ka viņam iet labi, ka viņš pārcelts mierīgākā vietā, un, lai attaisnotu adreses maiņu, paziņoja lielākai ticamībai, ka tagad kalpo aizmugures daļā un pilda speciālus uzdevumus un ka, pēc visa spriežot, viņš šeit paliks ilgāku laiku.

Un nu tagad, kad ārstu sarunās arvien biežāk un biežāk skanēja vārds «amputācija», viņam kļuva baigi. Kā viņš, būdams kroplis, varēs braukt uz Kamišinu! Kā viņš varēs Oļai parādīt savus stumbeņus! Kādu šausmīgu sitienu viņš sagādās savai mātei, kas pazaudējusi frontēs visus savus dēlus un gaida mājās viņu, pēdējo! Lūk, par ko viņš domāja palātas nogurdinoši sērīgajā klusumā, klausīdamies, cik nikni vaid matraču atsperes zem nemierīgā Kukuškina, kā klusi ciezdams nopūšas tankists, kā grabina pirkstiem stiklu trīs līkumos saliektais Stepans Ivanovičs, kurš visu laiku pavada pie loga.

— Amputācija! Nē, tikai to ne! Labāk nāvi… Kāds salts, ass vārds! Amputācija! Bet nē, tas nedrīkst notikt! — domāja Aleksejs. Briesmīgais vārds viņam pat sapnī rādījās tāda kā tērauda, nenoteikta izskata zirnekļa veida, kas viņu plosīja ar asām, daudzposmainām kājām.

Vienu nedēļu četrdesmit otrās palātas iedzīvotāji dzīvoja četratā. Bet reiz atnāca norūpējusies Klaudija Mihailovna ar diviem sanitāriem un paziņoja, ka viņiem būs jāsaspiežas. Stepana Ivanoviča gultu, viņam par lielu prieku, novietoja pie paša loga. Kukuškinu pārnesa uz kaktu, līdzās Stepanam Ivanovičam, bet brīvajā vietā ielika ērtu, zemu gultu ar mīkstu atsperu matraci. Tas saniknoja Kukuškinu. Viņš kļuva bāls, sāka dauzīt dūrēm galdiņu un spiedzošā balsī lamāja gan māsu, gan hospitāli, gan pašu Vasiliju Vasiļjeviču, draudēja nez kam sūdzēties, nez kur rakstīt un bija tā uzbudinājies, ka gandrīz iesvieda Klaudijai Mihailovnai ar krūzīti un varbūt tiešām arī iesviestu, ja Aleksejs, nikni zibsnīdams savām čigāna acīm, viņu neiegrožotu.

Tieši šinī momentā ienesa piekto. Viņš, domājams, bija ļoti smags, jo nestuves brīkšķēja, zemu līgodamās sanitāru soļu taktī. Uz spilvena bezspēcīgi šūpojās ļoti liela, kaili nodzīta galva. Platā, dzeltenā, kā vasku pielietā, pietūkuši seja bija nedzīva. Uz apaļajām, bālajām lūpām bija sastingušas ciešanas.

Jaunievestais, šķita, atradās nesamaņā. Bet tikko nestuves nolika uz grīdas, slimnieks tūlīt atvēra acis, piecēlās uz elkoņa, ziņkārīgi apskatīja palātu, nez kādēļ pamirkšķināja Stepanam Ivanovičam — tā sakot, kā klājas, nekas? — basā nokāsējās. Viņa lielais un svarīgais ķermenis, domājams, bija smagi kontuzēts, un tas sagādāja viņam asas sāpes. Meresjevs, kuram šis lielais, uztūkušais cilvēks pirmajā acu uzmetienā nez kādēļ nelikās simpātisks, ar nepatiku sekoja, kā daži sanitāri, divas kopējas un māsa kopējiem spēkiem ar pūlēm cēla viņu gultā. Viņš redzēja, ka jaunievestā seja pēkšņi nobāla un pārklājās sviedriem, kad neveikli pagrieza viņa lielo, satūkušo, bluķim līdzīgo kāju, ka sāpīga grimasa sašķobīja viņa nobālušās lūpas. Bet viņš tikai sakoda zobus.

Atrazdamies gultā viņš tūlīt gludi noklāja gar segas malu palaga atloku, salika kaudzītēs uz galdiņa viņam līdzi atnestās grāmatas un bloknotus, rūpīgi novietoja apakšējā plauktiņā odekolonu, skujamos rīkus, ziepju trauku un tad ar saimnieka aci rezumēja visas savas pūles, un, uzreiz it kā sajuzdamies mājās, dziļā, dārdošā basā norūca:

— Nu, tagad iepazīsimies. Pulka komisārs Semjons Vorobjovs. Klusas dabas cilvēks, nesmēķētājs. Lūdzu uzņemt sabiedrībā.

Viņš mierīgi, ar ziņkāri apskatīja palātas biedrus, un Meresjevs paspēja uztvert viņa šauro, zeltaino, ļoti aso acu uzmanīgi, rūpīgi pētījošo skatienu.

— Es pie jums ilgi neuzkavēšos. Nezinu, kā citiem, bet man šeit nav ilgi laika gulēt. Mani gaida mani jātnieki. Kad ledus izies, ceļi nožūs — tad aidā, «mēs, sarkanā kavalērija, un par mums — …» Ko? — viņš nobēra, visu istabu piepildīdams sulīgu, jautru basu.

— Mēs visi šeit ilgi neuzkāvēsimies. Ledus sāks iet — un aidā — kājām pa priekšu uz piecdesmito palātu, — atsaucās Kukuškins, strauji pagriezdamies pret sienu.

Piecdesmitās palātas hospitālī nebija. Tā slimnieki savā starpā sauca līķu kambari. Nav domājams, ka komisārs to jau būtu uzzinājis, bet viņš tūdaļ uztvēra joka drūmo saturu, neapvainojās, tikai, izbrīnā paskatījies Kukuškinā, jautāja:

— Cik vecs jūs, dārgais draugs, esat? Eh, bārda, bārda! Ātri jūs tomēr esat novecojušies.

No tā brīža, kad četrdesmit otrā palātā ieradās jaunais slimnieks, kuru visi savā starpā sāka saukt par Komisāru, visa palātas dzīve uzreiz pārvērtās. Šis smagais un nevarīgais cilvēks otrā dienā ar visiem bija iepazinies un, kā vēlāk par viņu izteicās Stepans Ivanovičs, prata tūdaļ «katram pielāgot savu īpašu atslēdziņu».

Ar Stepanu Ivanoviču viņš pēc patikas iztriecās par zirgiem, par medībām, ko tie abi, būdami lieli lietpratēji, ļoti mīlēja. Ar Meresjevu, kuram patika iedziļināties kara būtībā, dedzīgi strīdējās par moderniem aviācijas, tanku, kavalērijas pielietošanas paņēmieniem, pie tam diezgan kaislīgi pierādīja, ka aviācija un tanki — protams, tīri jauka lieta, bet ka arī zirgs sevi, nav pārdzīvojis un vēl parādīs, un ja tagad labi saremontēs kavalērijas daļas un tās pastiprinās ar tehniku un veciem kaujiniekiem — komandieriem, izaudzinās palīgā jaunatni ar plašu skatu un drošu prātu — mūsu jātnieku daļas vēl pārsteigs pasauli. Pat ar kluso tankistu viņš atrada kopēju valodu. Izrādījās, ka divīzija, kuras komisārs viņš bija, cīnījās pie Jarcevas un pēc tam Duhovščinā, piedalīdamās slavenajā jātnieku kontruzbrukumā tanī vietā, kur tankists ar savu grupu izkļuva no ielenkuma. Un komisārs ar aizrautību minēja viņiem abiem zināmus sādžu nosaukumus un stāstīja, kā un tieši kur vāciešiem klājies plāni. Tankists vēl arvienu klusēja, bet nenovērsās, kā tas bija agrāk. Viņa seju pārsēju dēļ nevarēja redzēt, bet, būdams vienisprātis, viņš pamāja ar galvu. Kukuškins turpretim kļuva tūdaļ no ienaidnieka par draugu, tiklīdz komisārs viņam piedāvāja uzspēlēt šahu. Šaha galdiņš atradās pie Kukuškina gultā, bet komisārs spēlēja «akli», gulēdams ar aizvērtām acīm. Viņš sakāva ķildīgo leitnantu driskās un tādējādi pilnīgi samierināja ar sevi.