Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

— Ai, ai, ai, māšelīte… Asariņas, ko tu teiksi! Varbūt bromu ieņemsim? — kā mazai meitenei teica viņai Komisārs.

— Atkal smejaties. Nu kas jūs esat par cilvēku? Jo tas taču ir ārprāts, saprotiet, ārprāts, smieties, kad jāraud, mierināt citus, kad pašu plēš gabalos. Labais jūs mans, labais! Jūs nedrīkstiet, dzirdiet, nedrīkstiet tā izturēties pret sevi!

Viņa ilgi nedzirdami raudāja, noliekusi galvu. Bet Komisārs skatījās uz vājiņiem, zem virsvalka drebošiem pleciem ar skumju, glāstošu skatienu:

— Par vēlu, par vēlu, mīļā. Personīgās lietās es vienmēr nejauki esmu nokavējies, aiz nevaļas, aiz darba, un tagad, liekas, esmu nokavējies pavisam.

Komisārs nopūtās. Māsa izslējās taisna un asaru pilnām acīm alkstošās gaidās paskatījās viņā. Viņš pasmaidīja, vēl nopūtās un savā parastajā, labsirdīgajā un mazliet zobgalīgajā tonī turpināja:

— Klausieties, gudriniece, stāstā. Man iešāvās prātā. Tas bija sen, vēl pilsoņu kara laikā, Turkestanā. Jā. Kāda jātnieku nodaļa tā bija aizrāvusies ar basmaču vajāšanu un iekļuvusi tādā tuksnesī, ka zirgi — bet zirgi bija no Krievijas, smiltīs neieraduši — sāka nobeigties. Un mēs pēkšņi palikām par kājniekiem. Jā. Un tad komandieris nolēma: nastas pamest un, līdzņemot tikai ieročus, doties uz lielo pilsētu. Bet līdz tai bija 160 kilometru. Vai nojaušat, gudriniece? Ejam dienu, ejam otru, ejam trešo. Saule svilina — karsē. Nav ko dzert. Mutē sāka āda plaisāt, bet gaisā karstas smiltis, zobos čirkst, acīs grauž, rīklē spriežas, īsi — spēka vairāk nav. Cilvēks nokrīt uz buruna, iebāž seju zemē un guļ. Komisārs mums bija Volodins, Jakovs Pavlovičs. No izskata nevarīgs inteliģentiņš — pēc nodarbības vēsturnieks. Bet stingrs boļševiks. Šķita, viņam pirmajam vajadzēja gar zemi gāzties, bet viņš iet un visu laiku ļaudis uzmundrina: jo neesot tālu un drīz būšot galā, un draud ar pistoli tiem, kas gulstās: celies, nošaušu!

Ceturtajā dienā, kad līdz pilsētai vairs tikai piecpadsmit kilometru palika, cilvēki pilnīgi bija zaudējuši spēkus. Mēs grīļojamies, ejam kā piedzēruši, un soļu sliede aiz muguras nevienāda, kā ievainotam zvēram. Un pēkšņi mūsu komisārs uzsāk dziesmu. Balss viņam slikta, neskanīga, un dziesma, ko viņš uzsāka, tīrā blēņu ziņģe, veca zaldātu dziesma: «Čubariki, čubčiki» — atbalstīja, rāva līdzi. Es nokomandēju: «Ierindā stāt!» — noskaitīju soli, un ticiet vai ne — bija vieglāk iet.

Pēc šīs dziesmas uzrāvām otru, tad trešo. Saprotiet, māšelīt, sausām, sasprēgājušām mutēm un tādā karstumā! Visas dziesmas ceļā izdziedājām, kādas vien zinājām, bet galā nokļuvām, un neviena smiltīs neatstājām… Redziet, kā iznāk!

— Bet komisārs? — iejautājās Klaudija Mihailovna.

— Vai komisārs? Dzīvs un pie veselības vēl šobaltdien. Viņš ir profesors, arheologs. Kaut kādas tur aizvēsturiskās mītnes no zemes rok laukā. Tiesa gan: balsi viņš pēc tam pazaudēja. Vienmēr aizsmacis. Bet priekš kam viņam balss? Viņš jau nav Ļemeševs… Bet nu pietiks pasaciņu, ejiet, gudriniece, dodu jums savu jātnieka vārdu, šodien vairs nemirt.

Meresjevs aizmiga beidzot dziļā un atspirdzinošā miegā. Sapnī viņš redzēja smilšaino tuksnesi, kuru viņš nekad dzīvē nebija redzējis, asiņojošās, saplaisājušās mutes, no kurām plūst dziesmu skaņas, un šo pašu Volodinu, kurš sapnī nez kādēļ līdzinājās komisaram Vorobjovam.

Aleksejs atmodās vēlu, kad saules zaķīši jau gulēja palātas vidū, kas nozīmēja pusdienas laiku — un pamodās ar sajūtu, ka noticis kaut kas priecīgs. Sapnis? Kāds sapnis… Viņa skats apstājās pie žurnālā, ko miegā cieši bija saspiedusi viņa roka. Poručiks Karpovičs tikpat stīvi un braši smaidīja no pazīstamās lappuses. Meresjevs rūpīgi izgludināja žurnālu un pamirkšķināja viņam.

Jau nomazgāts un sasukāts, Komisārs ar smaidu sekoja Aleksejam.

— Ko tu ar viņu samirkšķinies? — viņš apmierināti jautāja.

— Lidosim, — atteica Aleksejs.

— Bet kā? Viņam taču trūka tikai vienas kājas, bet tev nav abu.

— Bet es toties esmu padomju cilvēks! — atsaucās Aleksejs.

Viņš šos divus vārdus izrunāja tā, it kā tie viņam garantētu, ka viņš noteikti pārspēs poručiku Karpoviču un lidos.

Brokastīs viņš noēda visu, ko atnesa kopēja, brīnīdamies paskatījās tukšajos šķīvjos un palūdza vēl: viņš bija uzbudinātā stāvoklī, dziedāja, mēģināja svilpot, balsī sarunājās pats ar sevi. Profesora apstaigas laikā, izmantodams Vasilija Vasiļjeviča labvēlību, viņš no tā neatlaidās ar jautājumiem, kas jādara, lai ātrāk izveseļotos. Uzzinājis, ka vajadzīgs vairāk ēst un gulēt, viņš paprasīja pusdienā divus otros ēdienus un ar pūlēm noēda ceturto kotleti, kas tam spriedās rīklē. Dienā tomēr gulēt viņš nevarēja, kaut arī nogulēja aizvērtām acīm pusotras stundas.

Laime vienmēr ir egoiste. Mocīdams profesoru ar jautājumiem, Aleksejs neievēroja to, ko bija ievērojusi visa palāta. Vasilijs Vasiļjevičs akurāti ieradās vizītē kā vienmēr, kad saules stars, kas dienas laikā pārstaigāja grīdu pāri visai palātai, pieskārās noberztam parketa dēlītim. Viņš ārīgi bija tikpat uzmanīgs, bet visi ievēroja kaut kādu iekšēju, viņam pilnīgi nepiedienīgu izklaidību. Viņš nebārās, nešņāca savus parastos sālītos vārdiņus, un viņa sarkano, iekaisušo acu kaktiņos nepārtraukti trīsēja dzīsliņas. Vakarā viņš atnāca sakrities, manāmi novecojis. Klusā balsī sarāja kopēju, kas bija aizmirsusi lupatu uz durvju roktura, paskatījās Komisāra temperatūras tabulā, deva attiecībā uz viņu citu rīkojumu un klusēdams gāja prom, savas arī apjukušās, klusējošās svītas pavadīts, — gāja, paklupa uz sliekšņa un būtu nokritis, ja viņu nesatvertu zem rokām. Šim smagajam, piesmakušajam, trokšņainajam, mutīgajam vīram galīgi nepiestāvēja pieklājība un klusēšana. Četrdesmit otrās palātas iemītnieki to pavadīja pārsteigtiem skatieniem. Visiem, kuri bija paspējuši iemīļot šo lielo un labsirdīgo cilvēku, kļuva tā savādi ap sirdi.

Nākošajā rītā viss noskaidrojās: rietumu frontē bija kritis Vasilija Vasiļjeviča vienīgais dēls, arī Vasilijs Vasiļjevičs, arī ārsts, jauns, daudzsološs zinātnieks, tēva lepnums un prieks. Noteiktās stundās viss hospitālis, elpu aizturēdams, gaidīja, ieradīsies vai neieradīsies profesors savā tradicionalajā apstaigā. Četrdesmit otrajā saspringti sekoja lēnai, gandrīz nemanāmai saules staru kustībai uz grīdas. Beidzot saules stars pieskārās noberztajam parketa dēlītim. Visi saskatījās: — neatnāks. Bet tieši šinī brīdī atskanēja gaitenī pazīstamie smagie soļi un lielās svītas kāju troksnis. Profesors izskatījās pat mazliet labāk nekā vakar. Tiesa, viņa acis bija sarkanas, plaksti un deguns uztūkuši, kā tas ir pie stiprām iesnām, viņa pilnīgās, raupjās rokas redzami trīcēja, kad viņš ņēma no Komisāra galda viņa temperatūras tabulu. Bet viņš kā senāk bija enerģijas pilns, lietišķs, pazudusi bija tikai viņa trokšņainā rāšanās.

It kā sarunājuši, ievainotie un slimie, viens par otru centās viņu iepriecināt. Visi šinī dienā jutās labāk. Pat vissmagākie ne par ko nesūdzējās un atrada, ka viņu stāvoklis uzlabojies. Un visi, varbūt pat ar pārlieku centību, cildināja hospitāļa kārtību un dažādo ārstēšanas paņēmienu taisni brīnišķīgo iedarbību. Tā bija draudzīga saime, kopēju lielu bēdu vienota.

Vasilijs Vasiļjevičs, apstaigādams palātas, brīnījās, kādēļ šodien viņam no rīta tādi panākumi ārstēšanā.