Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Vai viņš brīnījās? Varbūt viņš bija atklājis šo kluso, naivo sazvērestību, un, ja bija atklājis, varbūt viņam vieglāk kļuva nest savu lielo, nedziedējamo brūci.

Pie loga, kas vērās uz rītiem, papeles zars jau izdzina bāli dzeltenas, lipīgas lapiņas, no tām izlīda pūkainas, sarkanas skariņas, līdzīgas trekniem kāpuriem. Rītos šīs lapiņas mirdzēja saulē un likās izgrieztas no komprešu papīra. Tās stipri un skāņi smaržoja rūgtu, svaigu smaržu, un to aromāts, ieplūzdams pa atvērtiem vēdlodziņiem, pārspēja hospitāļa smakas.

Zvirbuļi, Stepana Ivanoviča iebaroti, bija kļuvuši galīgi nekaunīgi. «Automātists» sakarā ar pavasari bija ticis pie jaunas astes un kļuva vēl nekaunīgāks un ķildīgāks. Rītos putni sarīkoja uz logu izciļņiem tik trokšņainu koncertu, ka kopēja, kas uzposa palātu, neizturēja un rādamās kāpa uz loga un, izliekusies pa vēdlodziņu, ar lupatu tos aizdzina prom.

Ledus Maskavas upē izgāja. Pačalojusi, upe nomierinājās, atkal iegūlās krastos, padevīgi atvēlēdama savu spēcīgo muguru kuģiem, liellaivām, upju tramvajiem, kuri šajās smagajās dienās aizstāja galvaspilsētas paputējušo transportu. Par spīti Kukuškina drūmajam pareģojumam nevienu plūdi no četrdesmit otrās neaizskaloja. Visiem, izņemot Komisāru, ar veselību gāja labi, un to vien dzirdēja runājam, kā par izrakstīšanos.

Pirmais atstāja palātu Stepans Ivanovičs. Dienu iepriekš viņš staigāja apkārt pa hospitāli satraukts, no prieka pacilātā garastāvoklī. Viņš nevarēja nosēdēt uz vietas. Izstaigājis šurpu turpu gaiteni, viņš atgriezās palātā, apsēdās pie loga, sāka kaut ko taisīt no maizes mīkstuma, bet tūdaļ nometa un atkal metās prom. Tikai pret vakaru, krēslas stundā, viņš norima, nosēdās uz loga un nogrima dziļās domās, pūzdams un stenēdams. Tas bija pārsiešanas laiks: palātā bija palikuši trīs — Komisārs, kas klusuciešot sekoja Stepanam Ivanovičam acīm, un Meresjevs, kurš centās par katru cenu iemigt.

Bija klusi. Piepeši Komisārs tik tikko dzirdami ierunājās, pagriezis galvu uz Stepana Ivanoviča pusi — viņa siluets iezīmējās vakara blāzmas apzeltītajā logā:

— … Uz laukiem tagad krēsla, visur miers. Smaržo pēc atkusušas zemes, nogulējušamies mēsliem, dūmiem. Govs kūtī mīņā pakaišus, uztraucas: viņai laiks atnesties. Pavasaris… Nez, vai sievieši paspējuši uz lauka mēslus izārdīt? Un sēklas un iejūgi — nez vai kārtībā?…

Meresjevam likās, ka Stepans Ivanovičs nevis ar izbrīnu, bet bailēm paskatījās smaidošajā Komisārā:

— Jūs laikam esat burvis, biedri pulka komisar, svešas domas spējat uzminēt. Jā-ā-ā, sievieši, viņas, protams, ir darbīgas, tas tiesa, tomēr sievieši, jupis viņu zina, kā viņas tur bez mums… Tiešām…

Brīdi iestājās klusums. Upē iesvilpās kuģis, un tā kliedziens jautri noskanēja pār ūdeni, atbalsodamies granīta krastos.

— Ko tu domā: karš drīz beigsies? — jautāja Stepans Ivanovičs gandrīz čukstus. — Ap siena laiku nebeigsies?

— Tev kāda bēda? Tavs gads nav iesaukts, tu esi brīvprātīgais, diezgan esi karojis. Prasies — atlaidīs, varēsi sieviešus komandēt, aizmugurē arī saprātīgs cilvēks vajadzīgs, ko? Kā tu domā, bārda?

Komisārs laipnu smaidu skatījās vecajā karavīrā. Tas nolēca no loga satraukts un dzīvs:

— Laidīs vaļā? Ko? Man arī tā liekas, ka vajadzētu. Pašreiz prātoju, vai nederētu iesniegt komisijai. Un taisnība, trīs karus — imperiālistisko nokaroju, pilsoņu taisīju cauri, arī no šī esmu nobaudījis. Varbūt, ka pietiks, ko? Ko tu man ieteic, biedri pulka komisar?

— Tad tikai raksti augšā ziņojumu: atlaidiet pie sieviešiem uz aizmuguri, un lai citi mani no vāciešiem sargā, — nenocieties iesaucās Meresjevs no savas gultas.

Stepans Ivanovičs vainīgs paskatījās viņā, bet Komisārs dusmīgi saviebās.

— Ko tev ieteikt, Stepan Ivanovič, pajautā savai sirdij, viņa tev ir krievu sirds, viņa tev pateiks.

Nākošajā dienā Stepans Ivanovičs izrakstījās. Pārģērbies savās kara drēbēs, viņš atnāca uz palātu atvadīties. Mazs augumā, no daudzkārtējas mazgāšanas izbalējušā vecā kara blūzē, cieši sajoztā un tā pieglaustā, ka uz tās neredzēja nevienu krociņu, viņš šķita par gadiem pieciem jaunāks. Uz krūtīm viņam laistījās ar krītu noberzta, apbrīnojami spoža Varoņa Zvaigzne, Ļeņina ordenis, medaļa «Par drošsirdību» un blakus tiem Georgija zaldāta krusts vecā, noziestā lentītē, kas bija kļuvusi jau tumša.

Virsvalku viņš bija uzsviedis uz pleciem kā telteni. Atvērdamies virsvalks neslēpa viņa kareivisko varenību. Un Stepans Ivanovičs viss, no veco kirzādas zābaku galiem līdz tievajām ūsām, kuras tas bija iesmērējis un braši kā īleniņus saskrullējis uz augšu, atgādināja drošsirdīgu Krievijas karavīru no pirmā imperiālistiskā kara, kādu to tēloja uz ziemassvētku pastkartītēm.

Kareivis piegāja katram palātas biedram un atvadījās, saukdams dienesta pakāpē un sasizdams kopā papēžus ar tādu centību, ka uz viņu bija jautri noraudzīties.

— Atļaujiet atvadīties, biedri pulka komisar, — viņš sevišķā labpatikā noskaldīja pie pēdējās gultas.

— Sveiki, Stjopa. Laimīgi, — un Komisārs, pārvarēdams sāpes, pastiepās viņam pretī.

Kareivis nokrita ceļos, apkampa viņa lielo galvu, un viņi pēc krievu paraduma sabučojās trīsreiz krustiski.

— Veseļojies, Semjon Vasiļjevič, lai dievs tev dod veselību un ilgu mūžu, tu zelta cilvēks! Tēvs mūs tā nežēloja, mūžam neaizmirsīšu, — aizkustināts murmināja kareivis.

— Ejiet, ejiet, Stepan Ivanovič, viņu nedrīkst uztraukt, — atkārtoja Klaudija Mihailovna, raustīdama kareivi pie rokas.

— Arī jums, māsiņ, paldies par laipnību un jūsu rūpēm, — svinīgi griezās pie viņas Stepans Ivanovičs un paklanījās viņai līdz pašai zemei. — Mūsu padomju eņģelis — tā jūs esat.

Pavisam nokaunējies, nezinādams, ko vēl teikt, viņš sāka atkāpties uz durvju pusi.

— Bet uz kurieni tad tev rakstīt, uz Sibīriju, vai? — ar smaidu jautāja Komisārs.

— Ko tur nu runāt, biedri pulka komisar! Vai nu nezināms, kur zaldātam karā raksta, — kautrīgi atbildēja Stepans Ivanovičs un, vēlreiz zemu paklanījies, šoreiz jau visiem, nozuda aiz durvīm.

Un palātā uzreiz kļuva klusi un tukši. Tad sāka runāt par saviem pulkiem, par saviem biedriem, par lieliem kara nodomiem, kas visus gaidīja. Visi atveseļojās, un tagad tie bija nevis sapņi, bet lietišķas sarunas. Kukuškins jau staigāja pa gaiteņiem, piesiedamies māsām, zobodamies par ievainotiem, un jau bija paspējis sanaidoties ar daudziem staigājošiem slimniekiem. Tankists arī cēlās no gultas un, apstādamies pie gaiteņa spoguļa, ilgiem laikiem aplūkoja savu seju, kaklu, plecus, jau atbrīvotus no saitēm un aizdzīstošus. Jo dzīvāka kļuva viņa sarakstīšanās ar Aņutu, jo vairāk viņš iedziļinājās viņas universitātes lietās, jo uztrauktāks viņš aplūkoja savu deguma izķēmoto seju. Krēslā vai pustumšā istabā tā bija glīta, pat, varētu teikt, skaista: smalki zīmēta, augstu pieri, mazu, mazliet kuprotu degunu, ar melnām, īsām ūsiņām, uzaudzētām hospitālī, ar stūrgalvīgu svaigo, jauneklīgo lūpu izteiksmi, bet spilgtā gaismā kļuva redzams, ka āda bija pārklāta rētām un ap muti savilkta. Kad viņš uztraucās vai atgriezās, izsautējies ūdens peldē, šīs rētas viņu izķēmoja galīgi, un, redzot sevi spogulī šādā reizē, Gvozdjevam gribējās raudāt.

— Nu ko tu skābsti? Par kinoaktieri vai gribi kļūt? Ja viņa, tavējā, ir īsta, tad viņu tas nenobaidīs, bet ja nobaidīs — tātad muļķe, lai viņa iet pie visiem kaķiem. Laimīgu ceļu, gan atradīsi īsto, — mierināja Meresjevs.