Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

— Kādēļ tu nesveicināji, vai esi aizmirsis? Tā taču ir Oļa, — un māte nosauca meitenes uzvārdu.

Aleksejs apgriezās, meitene arī apgriezās un skatījās viņiem nopakaļ. Viņu skati sastapās, un viņš juta, ka sirds spēji ietrīsas. Atstājis māti, viņš skriešus panāca meiteni, kas stāvēja uz ietves zem kailas papelītes.

— Tu? — izbrīnījies teica viņš, raudzīdamies viņā tādām acīm, it kā viņa priekšā atrastos kaut kāds aizjūras brīnums, nezin kā iekļuvis šai klusajā, vakarīgajā, pavasara dubļu pilnajā ielā.

— Aļoša? — tikpat izbrīnījusies un pat neuzticīgi jautāja viņa.

Viņi skatījās viens otrā pirmo reizi pēc sešiem vai septiņiem, šķiršanās gadiem. Alekseja priekšā stāvēja miniatūra meitene, slaida, vingra, apaļu un jauku zēna seju, tikko jaužami nobārstītu virs deguna zeltītiem vasaras raibumiņiem. Meitene raudzījās viņā ar lielām, pelēkām, mirdzošām acīm, mazliet uzrāvusi maigi iezīmētās uzacis ar otiņām galos Šajā vieglajā, svaigajā, daiļajā meitenē bija ļoti maz no tā apaļīgā, sārtā un diezgan robustā pusaudža, stingrā kā sēnīte — baraviciņa, kas lepni staigāja nošmulētos tēva darba svārkos ar uzrotītām piedurknēm, kāda viņa bija viņu pēdējās satikšanās gadā rūpnīcas skolā.

Aizmirsis māti, Aleksejs sajūsmas pilns skatījās viņā, un tam likās, ka viņš visus šos sešus vai septiņus gadus nav viņu aizmirsis un ir sapņojis par šo satikšanos.

— Lūk, kāda tu tagad esi! — viņš beidzot teica.

— Kāda? — viņa jautāja skanīgā kakla balsī, arī pavisam citādā nekā skolā.

No stūra izspruka vējiņš, pažūžoja papelītes kailajos zaros. Paraustīja meitenei svārkus, kas apņēma viņas slaidās kājas. Vienkāršu, dabisku, graciozu kustību viņa pieglauda svārkus un smiedamās pietupās.

— Lūk, kāda! — atkārtoja Aleksejs, vairs neslēpdams savu sajūsmu.

— Bet kāda tad īsti? — smējās viņa.

Noraudzījusies jauniešos, māte sēri pasmaidīja un gāja savu ceļu. Bet viņi vēl vienmēr stāvēja, apbrīnodami viens otru un neļaudami viens otram runāt, pārtraukdami sevi izsaucieniem: «bet atceries», «bet zini», «kur tagad…», «bet kas tagad…»

Viņi ilgi tā stāvēja, iekāms Oļa neparādīja uz tuvējo mājeļu logiem, aiz kuru rūtīm starp ģerānijām un eglītēm spīdēja ziņkārīgas sejas.

— Tev ir laiks? Iesim uz Volgu, — viņa teica, un, saķērušies rokās, kā viņi, pat pusaudži būdami, nedarīja, aizmirsuši visu pasauli, gāja uz krauju, augstu pauguru, kas stāvus pacēlās virs pašas upes un no kurienes atvērās klajš skats uz plaši pārplūdušo Volgu ar cēli peldošiem ledus gabaliem.

No tā laika māte maz redzēja savu mīluli. Pieticīgs līdz šim apģērbā, viņš pēkšņi sāka gludināt sev bikses, tīrīt ar krītu formas svārku pogas, izņēma no čemodānā cepuri ar baltu virsu un lidotāju parādes kokardi, divreiz dienā dzina savus cietos sarus, bet vakaros, pagrozījies pie spoguļa, devās uz rūpnīcu pretī Oļai, kas nāca no darba. Arī pa dienām viņš kaut kur pazuda, bija izklaidīgs, nevietā atbildēja uz jautājumiem. Vecītes mātes instinkts visu saprata. Saprata un neņēma ļaunā: vecais nokalst, jaunais aug un zaļo.

Jaunie ļaudis nekad nerunāja par savu mīlestību. Ikreiz, atgriezdamies no pastaigas gar vakara saulē mirdzošo, kluso Volgu vai no gājiena caur pilsētai visapkārt iekārtotām bahčām, kur uz melnās un biezās kā darva zemes jau gulēja resnas stīgas ar tumšzaļām, pleznainām lapām, skaitīdams rūkošās atvaļinājuma dienas, Aleksejs deva sev vārdu izskaidroties ar Oļu. Pienāca jauns vakars. Viņš to sastapa pie rūpnīcas, pavadīja līdz divstāvu koka namiņam, kur viņai bija maza istabiņa, tīra un gaiša kā lidmašīnas kabīne. Pacietīgi gaidīja, kamēr viņa pārģērbjas, aizslēpusies aiz drēbju skapja durvīm, un centās neskatīties uz no turienes zibošiem kailiem elkoņiem, pleciem, kājām. Tad viņa gāja mazgāties un atgriezās svaiga, ar slapjiem matiem, vienmēr vienā un tai pašā baltā zīda blūzītē, kuru tā nēsāja darbdienās.

Un viņi gāja uz kino, uz cirku vai dārzu. Kurp — Aleksejam bija vienalga. Viņš neskatījās ekrānā, arēnā, staigājošā pūlī. Viņš skatījās viņā un domāja: «Lūk, tagad katrā ziņā, noteikti, katrā ziņā izskaidrošos ar viņu ceļā uz māju.» Bet ceļš beidzās, un viņam pietrūka drosmes. Reiz svētdienā viņi nolēma braukt uz pļavām aiz Volgas. Viņš ieradās pie viņas savās labākajās biksēs un blūzē ar vaļēju kaklu, kura pēc viņa mātes izteicieniem ļoti piestāvēja viņa melnīgsnējai sejai ar enerģiskiem vaigu kauliem. Viņa jau bija gatava. Iespieda viņam rokā kaut kādu sainīti, ietītu salvetē, un viņi gāja uz upi. Vecais bezkājis pārcēlājs, pirmā pasaules kara invalīds, zēnu mīlulis, kurš savā laikā mācīja Aleksejam zvejot grunduļus, klaudzinādams ar savām koka kājām, atstūma smago, no daudzo roku pieskārieniem spīdošo laivu un īsiem vēzieniem sāka airēt. Sīkiem grūdieniem šķērsojot straumi, laiva peldēja pretī lēzenam, spilgti zaļam krastam. Meitene sēdēja laivas priekšgalā domīga, vilkdama roku pa ūdeni.

— Tēvoci Arkaša, tu mūs neatceries? — jautāja Aleksejs.

Pārcēlājs vienaldzīgi paraudzījās jaunajās sejās.

— Neatceros, — viņš teica.

— Nu kā tad ne, esmu Aļoška Meresjevs, tu mani uz strēles mācīji grunduļus ar žebērkli durt.

— Var jau būt, ka arī mācīju, daudz te man to palaidņu ir nācis, vai visus var atcerēties.

Laiva pagāja garām laipām, pie kurām stāvēja vēderains kuteris ar lepnu uzrakstu «Aurora» uz aplupušiem sāniem, un sulīgu čirkstienu iešķēlās krasta rupjajā smiltī.

— Tagad mana vieta ir te, neesmu no pilsētas komunālās saimniecības, bet pats no sevis, privātīpašnieks, tā teikt, — paskaidroja tēvocis Arkaša, iekāpdams ūdenī ar savām koka kājām un grūzdams laivu malā; koka kājas grima smiltīs, un laiva padevās grūti. — Vajadzēs jums lēkt tāpat, — flegmātiski teica pārcēlājs.

— Cik tev jāmaksā? — jautāja Aleksejs.

— Dod, cik nav žēl. Jums vairāk pienāktos, jo redz, cik jūs esat laimīgi. Tikai nevaru jūs atcerēties, nevaru atcerēties.

Lēkdami no laivas, viņi saslapēja kājas, un Oļa ieteica tās noaut. Viņi noāva apavus. No kāju pieskārieniem valganai, siltai upes smiltij viņi sajutās tik brīvi un priecīgi, ka iegribējās skriet, kūleņot, velties zālē kā kazlēniem.

— Ķer! — kliedza Oļa un, ātri ātri ņirbinādama savām nodegušajām, vingrajām kājiņām, devās pāri smilšainam sēklim lēzena līča krastā, ziedošo pļavu smaragda zaļumā.

Aleksejs skrēja cik jaudas, redzēdams sev priekšā tikai viņas vieglā, ziedainā tērpa raibo plankumu. Viņš skrēja, sajuzdams, kā puķes un skābeņu slotiņas sāpīgi pēra viņa basās kājas, kā silti un maigi grima zem viņa pēdām valganā, saules sasildītā zeme. Aleksejam likās, ka viņam ļoti svarīgi panākt Oļu, ka no tā daudz kas atkarīgs viņu nākošajā dzīvē, ka droši vien tagad šeit, šinī ziedošajā, reibinoši smaržojošajā pļavā viņš viegli pateiks viņai visu, ko līdz šim neiedrošinājās pateikt. Bet tikko viņš to gribēja panākt un izstiepa rokas, meitene spēji pagriezās un, kā kaķe izvairīdamās un bārstīdama skanīgos smieklus, skrēja citā virzienā.

Viņa bija stūrgalvīga un negribēja padoties. Viņš to tā arī nenoķēra. Viņa pati pagriezās no pļavas uz krastu un metās zeltainās, karstās smiltīs, visa sasarkusi, vaļēju muti; augsti un bieži cilājās viņas krūtis, kāri ieelpodamas gaisu; viņa smējās. Ziedošā pļavā starp baltām pīpeņu zvaigznītēm viņš to nofotografēja.