Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Tad viņi peldējās, un viņš padevīgi gāja krasta krūmos un aizgriezās prom, kad viņa pārģērbās un izgrieza slapjo peldkostīmu.

Kad viņa to pasauca, viņš to ieraudzīja sēdošu smiltīs ar apakšā parautām nodegušām kājām, vienā pašā plānā un vieglā tērpā, spurainu dvieli aptītu galvu. Izklājusi zālē tīru galdautiņu, nostiprinājusi tā stūrus ar akmentiņiem, viņa sakārtoja uz tā sainīša saturu. Viņi ēda pusdienās salātus, aukstu zivi, rūpīgi iesaiņotu sviesta papīrā; bija pat pašas gatavoti cepumi. Oļa pat sāli nebija aizmirsusi, arī sinepes, kas atradās uz galdauta mazos krēma trauciņos. Bija kaut kas ļoti mīļš un aizkustinošs šīs vieglās un skaidrās meitenes nopietnajā un prasmīgajā rosmē gar galdautu. Aleksejs nolēma: nav vairs ko gaidīt. Pietiks. Šodien vakarā viņš ar to izskaidrosies. Viņš viņu pārliecinās, viņš tai pierādīs, ka viņai katrā ziņā jākļūst par viņa sievu.

Pavalstījuši es krastmalā, vēlreiz izpeldējušies un nolēmuši vakarā satikties pie viņas, viņi noguruši un laimīgi lēnām gāja uz pārceltuvi. Nez kādēļ nebija ne kutera, ne laivas. Viņš ilgi, līdz aizsmakumam sauca tēvoci Arkašu. Saule jau grima stepē. Tumšsārtie staru kūļi, slīdēdami pāri klinšu kraujas smailēm pretējā krastā, zeltīja pilsētiņas namu jumtus, putekļiem klātos, apklusušos kokus, asiņaini mirdzēja logu rūtis. Vasaras vakars bija tveicīgs un kluss. Kaut kas pilsētā bija noticis. Ielās, parasti klusās ap šo laiku, redzēja daudz cilvēku, aizbrauca divas smagās mašīnas, pieblīvētas ļaudīm, aizsoļoja ierindā neliela grupa.

— Vai tēvocis Arkaša tik tiešām būtu piedzēries? — sprieda Aleksejs. — Bet ja nu vajadzēs pārnakšņot šeit?

— Ar tevi man ne no kā nav bail, — viņa teica, raudzīdamās viņā savām lielajām, mirdzošajām acīm.

Viņš to ieskāva rokās un noskūpstīja pirmo un vienīgo reizi. Uz upes jau dobji klaudzēja duļļi. No pretējā krasta nāca ļaudīm pārpildīta laiva. Tagad viņi nelaipni skatījās šai laivā, kas viņiem tuvojās, bet nez kādēļ padevīgi gāja tai pretī, it kā paredzēdami, ko tā tiem ved.

Cilvēki klusēdami lēca no laivas krastā. Visi bija svētdienas drēbēs, bet sejas tiem bija norūpējušās un apmākušās. Klusu ciezdami pa laipām gāja pārītim garām nopietni, steidzīgi vīrieši un uztrauktas, noraudājušās sievietes. Neko nesaprazdami, jaunieši ielēca laivā, un tēvocis Arkaša, neskatīdamies viņu laimīgajās sejās, teica:

— Karš… Šodien bija radio, biedrs Molotovs runāja.

— Karš? Ar ko? — Aleksejs pat palēcās uz soliņa.

— Atkal ar viņu, nolādēto vācieti, ar ko tad citu, — dusmīgi cilādams irkļus un strauji cirzdams ar tiem ūdeni, atbildēja tēvocis Arkaša. — : Jau ļaudis kara komisariātos ierodas… Mobilizācijā.

Tieši no pastaigas, neiegriezies mājā, Aleksejs iegriezās kara komisariatā. Ar nakts vilcienu, kas gāja 12.40, viņš brauca pēc piederības uz savu lidotāju nodaļu, tik tikko paspējis ieskriet mājā pēc čemodānā un pat neatvadījies no Oļas.

Viņi sarakstījās reti, bet ne tādēļ, ka viņu simpātijās būtu kļuvušas vēsākas un viņi sāktu aizmirst viens otru. Nē, viņas vēstules, kas bija rakstītas apaļā, skolnieciskā rokrakstā, viņš gaidīja nepacietīgi, nēsāja tās kabatā un, palikdams viens, pārlasīja tās atkal un atkal. Tās viņš spieda pie krūtīm un tajās raudzījās sava meža ceļojuma baigajās dienās. Bet jauniešu attiecības pārtrūka tik spēji un tādā nenoteiktā stadijā, ka šinīs vēstulēs viņi viens otru uzrunāja kā veci, labi paziņas, kā draugi, baiļodamies piejaukt tur kaut ko lielāku, kas tā arī palika neizteikts.

Un, lūk, tagad Aleksejs, nokļuvis hospitālī, neizpratnē, kas auga no dienas dienā, ievēroja, ka Oļa pati gāja viņam pretī, ka nekautrēdamās viņa tagad vēstulēs runāja par savām ilgām, nožēloja, ka toreiz tēvocis Arkaša atbraucis pēc viņiem nelaikā, lūdza, kas ar viņu arī gadītos, lai viņš zina, ka ir viens cilvēks, kuram viņš var uzticēties, lai, atrazdamies svešās zemēs, viņš zinātu, ka viņam ir vieta, kur viņš var kā savējais atgriezties no kara. Likās, ka rakstīja kāda jauna, cita Oļa. Kad viņš raudzījās viņas uzņēmumā, viņam vienmēr bija licies: tikko uzpūtīs vējš, viņa aizlaidīsies ar savu ziedaino tērpu, kā aizlido ienākušos pieneņu sēklu izpletnīši. Bet šīs vēstules rakstīja sieviete — laba, mīloša, kas ilgojas un gaida savu mīļoto. Tas viņu iepriecināja, bet arī skumdināja, iepriecināja pret paša gribu, bet skumdināja tādēļ, ka Aleksejs domāja — ka viņam nav tiesību uz tādu mīlestību, ka viņš nav pelnījis tādu vaļsirdību. Jo viņam taču nebija spēka viņai uzrakstīt īstā laikā, ka viņš nav tas čiganmelnais, spēcīgais jauneklis, bet invalīds bez kājām, līdzīgs tēvocim Arkašam. Neiedrošinādamies uzrakstīt tai taisnību, baidīdamies apbēdināt slimo māti, viņš tagad bija spiests mānīt vēstulēs Oļu, ar katru dienu vairāk un vairāk sapīdamies šais melos.

Lūk, kādēļ vēstules no Kamišinas izsauca viņā vispretrunīgākās jūtas: prieku un bēdas, cerību un bažas, tās viņu reizē iedvesmoja un mocīja. Reiz samelojies, viņš bija spiests liekuļot tālāk, bet melot viņš nemācēja, un tādēļ viņa atbildes Oļai bija īsas un sausas.

Vieglāk bija rakstīt Meteoroloģiskam seržantam. Tā bija maz sarežģīta, bet pašaizliedzīga, godīga dvēsele. Izmisuma brīdī, pēc operācijās, juzdams nepieciešamību izliet kādam savas bēdas, Aleksejs uzrakstīja viņai garu un drūmu vēstuli. Viņš saņēma drīzu atbildi burtnīcas apmēros, rakstītu skaistinātiem burtiem un kā kliņģeri ķimenēm nobērtu izsaucējiem un izdaiļotu asaru traipiem. Meitene rakstīja, ka, ja nebūtu kara disciplinas, viņa tūlīt visu pamestu un brauktu pie viņa, lai koptu viņu un dalītos bēdās. Viņa lūdza biežāk rakstīt. Un juceklīgajā vēstulē bija tik daudz naivitates un bērnišķīgu jūtu, ka Aleksejs kļuva bēdīgs un lamāja sevi par to, ka tad, kad šī meitene pasniedza viņam Oļas vēstules, viņš, atbildot uz viņas jautājumu, nosauca Oļu par savu precēto māsu. Tādu cilvēku nedrīkstēja mānīt. Viņš godīgi aizrakstīja viņai par Kamišinā dzīvojošo līgavu un par to, ka neiedrošinājās ziņot mātei un Oļai par savu nelaimi.

Meteoroloģiskā seržanta atbilde, ņemot vērā toreizējos laikus, pienāca neticami ātri. Meitene rakstīja, ka sūta vēstuli ar kādu viņu pulkā iegriezušos majoru, kara korespondentu, kurš amizējies ar viņu un kuram viņa, protams, nepiegriezusi nekādu vērību, kaut viņš arī esot jautrs un interesants. Pēc vēstules varēja spriest, ka viņa ir noskumusi un apvainota, grib savaldīties, grib, bet nevar. Pārmezdama Aleksejam, ka viņš toreiz neteicis viņai taisnību, viņa lūdza Alekseju uzskatīt to par savu draugu. Vēstules beigās nevis ar tinti, bet ar zīmuli bija pierakstīts, lai viņš, «biedrs vecākais leitnants», zina, ka viņa ir drošs draugs, un ja tā no Kamišinas viņam kļūst neuzticīga (jo viņa zina, kā sievietes uzvedas tur, «aizmugurē») vai vairāk neraksta, vai nobaidīsies viņa kroplības, lai viņš tad neaizmirst Meteoroloģisko seržantu, bet tikai lai raksta viņai tīru taisnību. Kopā ar vēstuli Aleksejam pasniedza rūpīgi iešūtu sainīti. Tajā bija vairāki no izpletņu zīda izšūti mutes lakatiņi ar viņa iniciāļiem, tabakas maks, uz kura bija attēlots lidojošs aeroplāns. suka, odekolons «Magnolija» un gabals tualetes ziepju. Aleksejs zināja, cik dārgas bija meitenēm-kareivjiem visas šīs lietiņas tajos grūtajos laikos. Zināja, ka ziepes vai odekolonu, nokļuvušus pie viņām kādā svētku sūtījumā, viņas glabā parasti kā svētus amuletus, kas atgādina senāko civilo dzīvi. Viņš zināja vērtību šīm balvām, un viņam bija priecīgi un neveikli, kad viņš tās izvietoja uz sava galdiņa.