Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Pavadīt savu nejaušo viesi bija salasījušies visi uz vietas esošie Plavņu sādžas iedzīvotāji. Lidmašīna stāvēja aiz meža uz malās atkusušā, bet vēl līdzenā un stiprā iegarenā meža ezeriņa ledus. Ceļa uz turieni nebija. Pa irdeno, putraimaino sniegu, tieši pa sērsnu, gāja pēdu taciņa, kuru bija ieminuši stundu atpakaļ vectēvs Mihaila, Degtjarenko un Ļenočka. Tagad pa šo taciņu devās uz ezeru vesels pūlis ar puikām priekšgalā, bet paši pirmie soļoja prātīgais Serjoņka un jūsmīgais Fedjka. Ar veca drauga tiesībām, jo atradis lidotāju mežā, Serjoņka cienīgi soļoja nestuvēm priekšgalā, pūlēdamies, lai sniegā neiestigtu pēc tēva nāves mantotie milzīgie velteņi, un valdonīgi uzkliedza nosmulētajiem baltzobainajiem, pasakaini noplīsušajiem bērniem. Degtjarenko un vectēvs, iedami kopsolī, nesa nestuves, bet blakus pa sniegu skrēja Ļenočka, gan aizbāzdama segu, gan aizklādama Alekseja seju ar savu kaklautu. No mugurpuses spiedās sievietes, meitenes, vecenes. Pūlis dobji čaloja.

Sākumā spilgtā sniega izstrāvotā gaisma apžilbināja Alekseju. Jaunā pavasara diena tā viņam iesitās acīs, ka viņš aizmiedza tās un gandrīz zaudēja samaņu. Viegli pavērdams plakstus, viņš tās pieradināja pie gaismas un tad paraudzījās apkārt. Viņa priekšā atklājās apakšzemes sādžas kopaina.

Vecais mežs stāvēja kā mūris visapkārt, kurp vien raugies. Koku galotnes gandrīz sasniedzās kopā virs galvām. Viņu zari, skopi izlaizdami cauri saules starus, radīja lejā puskrēslu. Mežs bija jaukts. Baltas vēl kailo bērzu kolonas, kuru galotnes līdzinājās zilpelēkiem, gaisā sastingušiem dūmiem, atradās kaimiņos priežu zeltotiem stumbriem, un starp viņiem vietumis rēgojās egļu tumšie trīsstūri.

Zem kokiem, kas sargāja no ienaidnieka acīm, kā no zemes, tā gaisa, zemē, virs kuras sniegs sen bija simtiem kāju nomīdīts, tad arī bija ieraktas zemnīcas. Uz simtgadīgu egļu zariem žāvējās bērnu autiņi, un uz priedīšu žuburiem vēdinājās uzvāztie māla podi un krūzes, bet zem vecas egles, no kuras stumbra nokarājās sirmu sūnu bārdas, pie pašas tās milzīgās pakājes zemē starp stiegrainām saknēm, kur pēc visiem likuma pantiem pienāktos gulēt meža zvēram, sēdēja veca, nospeķota lupatu lelle, ar plakanu labsirdīgu, ķimisko zīmuli zīmētu seju.

Pūlis, kas gāja nestuvēm pa priekšu, lēni virzījās pa sūnā iemīto «ielu».

Atrazdamies laukā, Aleksejs izjuta vispirms kūsājoša, neapjēgta dzīvnieciska prieka paisumu, tad viņa vietā stājās saldas un klusas skumjas.

Ar mazu lakatiņu Ļenočka noslaucīja viņš sejai asaras un, izskaidrodama tās pa savai vīzei, pavēlēja nesējiem iet lēnāk.

— Nē, nē, ātrāk, vēl ātrāk, nu! — steidzināja Meresjevs.

Viņam jau tāpat likās, ka viņu nes par daudz lēni. Viņš sāka baiļoties, ka tādēļ var neaizlidot, ka piepeši lidmašīna, kas atsūtīta pēc viņa no Maskavas, aizlaidīsies viņus nesagaidījusi un ka viņam šodien neizdosies nokļūt klīnikā — glābējā. Viņš dobji vaidēja no sāpēm, kuras tam sagādāja nesēju steidzīgā gaita un visu laiku prasīja: «Ātrāk, lūdzu, ātrāk!» Viņš steidzināja, kaut dzirdēja, ka vectēvs aizelšas un reizi pakaļ reizei klūp un jauc soli. Divas sievietes nomainīja veco. Mihaila tecēja blakus nestuvēm otrā pusē Ļenočkai. Noslaucījis ar savu virsnieka cepuri nosvīdušo pliko galvas virsu, sasarkušo seju, krunkaino kaklu, viņš laimīgi nomurmināja:

— Paskat tik, kā dzen, ko? Steidzas!… Pareizi, Ljoša, tava taisnība, steidzies! Ja cilvēks steidzas, dzīvība viņā turas stipri, mūsu vismīļo atradenīt, ko, vai teiksi, ka nē?… Tu mums atraksti no hospitāļa! Adresi atceries: Kaļiņinas apagabals, Bologojas rajons, nākotnes sādžā Plavņi, ko? Nākotnē, ko? Nekas, atnāks, neaizmirsti tik, adresīte ir pareiza!

Kad nestuves cēla lidmašīnā un Aleksejs ieelpoja pazīstamo aso aviācijas benzīna smaku, viņš atkal sajuta kūsājoša prieka uzplūdus. Virs viņa aizvēra celuloīda vāku. Viņš neredzēja, kā pavadītāji māja rokām, kā maza vecenīte ar lielu degunu, kura savā pelēkajā apģērbā izskatījās pēc sirdīgas vārnas, pārvarēdama bailes un propellera sacelto vēju, piesteidzās jau kabīnē sēdošam Degtjarenko un iespieda viņam sainīti ar vārītu vistas gaļu, ka vectēvs Mihaila rosījās gar mašīnu, uzkliegdams sievietēm dzīdams prom bērnus, ka vējš norāva vectēvam naģeni un dzina pa ledu un ka viņš stāvēja kailu galvu un kā spīdēja viņa plikais galvas virsus un viņa retie sudrabotie mati, kurus vējš plivināja, līdzīgs lauku meisteru naivi zīmētam svētam Nikolajam. Stāvēja, ar roku vicinādams aizejošai lidmašīnai, vienīgais vīrietis šinī raibajā sieviešu pūlī.

Atrāvis lidmašīnu no ledus sērsnas, Degtjarenko pārlidoja pavadītāju galvām un uzmanīgi, gandrīz skardams ar slēpēm ledu, lidoja gar ezeru augstā stāvā krasta aizsegā un nozuda aiz mežainās apaugušās salas. Šo reizi pulka delveris, kuram kauju analīzēs komandieris bieži mazgāja galvu par nevajadzīgu pārgalvību gaisā, lidoja uzmanīgi, pat ne lidoja, bet zagās, spiedās pie zemes, līda pa strautu gultnēm, aizsegdamies ezeru krastiem. Bet Aleksejs no tā visa nekā ne dzirdēja, ne redzēja. Pazīstamā benzīna smaka, priecīgā lidošanas sajūta piespieda viņu zaudēt samaņu, un viņš atģidās tikai lidlaukā, kad viņa nestuves cēla ārā no lidmašīnas, lai pārnestu uz otru sanitāro mašīnu, kas bija jau atlidojusi no Maskavas.

Viņš nokļuva savā lidlaukā lidotāju dienas pašā darba karstumā, aizņemtā līdz pēdējai iespējai, kā visas toreizējā kaujas pavasara dienas.

Motoru dunoņa neapklusa ne vienu brīdi. Katrai eskadriļai, kas nosēdās degvielu uzņemšanai, sekoja gaisā jau otra, trešā. Visi, no lidotāja līdz benzīncisternas šoferim un noliktavas pārzinim, kas izsniedza degvielu, bija šai dienā bez elpas. Štāba priekšnieks bija pazaudējis balsi un tagad izdvesa kaut kādus pīkstošus sīcienus.

Neskatoties uz vispārējo aizņemtību un ļoti lielo saspringtību, visi šai dienā dzīvoja Meresjeva pārrašanās gaidās.

— Nav vēl atvests? — sauca piloti mehāniķiem caur motora rūkoņu, vēl nepiestūmušies savam kaponieram.

— Vai par viņu neko nedzird? — interesējās «benzīna karaļi», kad kārtējais benzīna vedējs piebrauca zemē ieraktām cisternām.

Un visi klausījās, vai nerūc kaut kur virs mežiņa pulka pazīstamā sanitārā lidmašīna.

Kad Aleksejs atmodās uz elastīgi līganām nestuvēm, viņš ieraudzīja pazīstamu seju ciešu drūzmu. Viņš atvēra acis. Pūlis sāka trokšņot, kāds nokliedza «urā». Pie pašām nestuvēm viņš ieraudzīja jauneklīgo, nekustīgo, atturīgi smaidošo pulka komandiera seju, līdzās tai plato, sarkano un nosvīdušo štāba priekšnieka fizionomiju un pat apaļo, pilnīgo, balto AAB — lidlauka apkalpes bataljona priekšnieka seju, — kuru Aleksejs nevarēja ciest viņa formālisma un skopuma dēļ. Cik daudz pazīstamu seju! Nestuves nes garais Jura. Viņš visu laiku nesekmīgi cenšas atskatīties, palūkoties Aleksejā un tādēļ klūp uz katra soļa. Blakus skrien sarkanmataina meitene — meteodienesta seržants. Aleksejam senāk likās, ka viņa nez kādēļ nemīl viņu, cenšas no viņa izvairīties un vienmēr paslepšus seko viņam ar tādu savādu skatu. Viņš to pa jokam sauca par «Meteoroloģisko seržantu». Līdzās tipina lidotājs Kukuškins, maza auguma cilvēciņš, ar nepatīkamu žultainu seju, kuru eskadriļā necieš viņa ķildīgā rakstura pēc. Viņš arī smaida un cenšas ieturēt tādu pašu milzīgu soli kā Jura. Meresjevs atcerējās, ka pirms izlidošanas viņš lielā kompānijā izjokoja Kukuškinu par nenomaksātu kāršu parādu un bija pārliecināts, ka šis atriebīgais cilvēks nekad viņam nepiedos apvainojuma. Bet tagad viņš skrien blakus viņa nestuvēm, saudzīgi tās pietur un nikni atstumj ar elkoņiem pūli, lai pasargātu tās no satricinājuma.