Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

— Ēdiet, garšojiet.

— Bet kur ir vectēvs Mihaila?

— Viņš aizgāja… Darīšanās aizgāja, rajonu meklēt. Drīz nepārnāks. Jūs ēdiet, ēdiet.

Un kaut kur pie pašas savas sejas Aleksejs ieraudzīja lielu karoti, melnu no ilgā mūža, ar apgrauztu koka malu, pilnu dzintaraina buljona.

Pirmās viras karotes atmodināja viņā zvērīgu apetiti — līdz sāpēm, līdz spazmai vēderā, bet viņš atļāva sev ēst tikai desmit karotes un dažas cīpsliņas baltās, mīkstās vistas gaļas.

Lai gan vēders prasīja vēl un vēl, Aleksejs noteikti atstūma ēdienu, zinādams, ka viņa stāvoklī pārlieks ēdiens var kļūt par indi.

Vecmāmuļas virai bija brīnumdarītājas īpašība. Paēdis, Aleksejs aizmiga, neiegrima nemaņā, bet tieši aizmiga — cietā, spirdzinošā miegā. Pamodās, paēda un atkal aizmiga, un nekas — ne pavarda dūmi, ne sieviešu sarunas, ne Varjas roku pieskārieni, kura, baidīdamās, vai viņš nav miris, laiku pa laikam pieliecās paklausīties, vai sirds viņam sit, — nevarēja viņu uzmodināt.

Viņš bija dzīvs, elpoja mierīgi, dziļi. Viņš nogulēja dienas pārpalikumu, nakti un turpināja gulēt tā, ka likās, nav pasaulē spēka, kas varētu pārtraukt viņa miegu.

Bet tad agrā rītā atskanēja kaut kur tālumā pavisam, neatšķirama starp citiem trokšņiem, kas pildīja mežu, tāla vienmērīgi dūdojoša skaņa. Aleksejs uztrūkās un, viss sasprindzis, pacēla galvu no spilvena.

Mežonīga, neapvaldīta prieka sajūta pārņēma viņu. Viņš sastinga, mirdzošām acīm. Pavardā sprēgāja dziestošie akmeņi, gausi un reti čirkstēja pa nakti nokusušais circenis, bija dzirdams, ka pāri zemnīcai vienmērīgi un mierīgi šalc vecās priedes un pat ka pie ieejas rībina pilnsvarīgs pavasara atkusnis. Bet cauri tam visam bija dzirdama vienmērīga rūkoņa. Aleksejs uzminēja, ka tā ir Jidmašīnas «U2» motora rūkoņa. Skaņa gan tuvojās un pieņēmās, gan kļuva dobjāka, bet neizgaisa. Aleksejam aizrāvās elpa. Bija skaidrs, ka lidmašīna ir tepat tuvumā, ka viņa riņķo virs meža, vai nu kaut ko izlūkodama, vai meklēdama nosēšanās vietu.

— Varja, Varja, — sauca Aleksejs, cenzdamies piecelties uz elkoņiem.

Varjkas nebija. No āra atskanēja uztrauktas sieviešu balsis, steidzīgi garāmskrejoši soļi. Tur kaut kas notika.

Uz brīdi atvērās zemnīcas durvis, tajā iespraucās Fedjkas raibā seja.

— Varjas krustmāt! Varjas krustmāt! — sauca zēns, tad uztraukts piemetināja: — Laižas… Riņķo… Virs mums riņķo…

Galva pazuda ātrāk, iekāms Aleksejs paspēja kaut ko pajautāt.

Lidotājs ar pūlēm uzcēlās sēdus. Ar visu savu ķermeni viņš juta, kā puksts viņam sirds, cik satrauktas pulsē, atbalsodamās deniņos un slimajās kājās, asinis. Viņš skaitīja riņķus, ko izdarīja lidmašīna, izskaitīja vienu, otru, trešu un nokrita uz maisa, nokrita uztraukuma salauzts un atkal spēji un valdonīgi iegremdēts tai pašā visvarenajā, dziedinošajā miegā.

Viņu uzmodināja jaunas, sulīgas, zemas balss skaņa. Viņš šo balsi atšķirtu kuru katru citu balsu korī. Tāda iznīcinātāju pulkā bija tikai eskadriļas komandierim Andrejam Degtjarenko.

Aleksejs atvēra acis, bet viņam likās, ka viņš turpina gulēt un redz sapnī šo plato, izspiestiem vaigu kauliem, rupjo seju, it kā galdnieks to būtu pirmām sākumam apdrāzis, bet neapstrādājis ne ar smilšu papīru un ne ar stikla gabaliņu, labsirdīgo, stūraino drauga seju, ar tumšsarkanu rētu uz pieres, gaišām acīm, apdarinātām tādām pat gaišām bezkrāsas — kā Andreja naidnieki teica, cūkas uzacīm. Gaišzilās acis neizpratnē raudzījās dūmainā pustumsā.

— Nu, vectēv, rādi savu trofeju, — ducināja Degtjarenko.

Parādība neizgaisa. Tas tiešām bija Degtjarenko, kaut gan šķita pilnīgi neticami, ka draugs viņu varēja atrast šeit apakšzemes sādžiņā, meža biezoknī. Viņš stāvēja liels, plecīgs, pēc ieraduma atpogātu apkakli. Rokās viņš turēja pilota cepuri ar radiofona vadiem un vēl kaut kādus maisiņus un sainīšus. Skala uguntiņa apgaismoja viņu no mugurpuses. Īsi apcirpto matu zelta cekuls kā nimbs mirdzēja pār viņa galvu.

Aiz Degtjarenko bija redzams gluži izmocītais vectēva Mihailas ģīmis ar satraukti izplestām acīm, bet blakus viņiem stāvēja medmāsa Ļenočka, strupdegune un nerātne, kas raudzījās tumsā ar zvēriņa ziņkārību. Meiča turēja padusē biezu brezenta somu ar sarkanu krustu un spieda pie krūtīm kaut kādas savādas puķes.

Stāvēja klusēdami. Andrejs Degtjarenko nesapratnē atskatījās, laikam apžilbis tumsā. Reizes divas viņa skats vienaldzīgi pārslīdēja Alekseja sejai, kurš arī nekādi nevarēja aptvert drauga negaidīto ierašanos un baidījās, kad tik tas viss nav murgi, parādība.

— Tas tak ir viņš, kungs dievs, redz, kur guļ! — čukstēja Varja, noraujot Meresjevam kažoku.

Degtjarenko vēlreiz neizpratnē pārlaida skatu Alekseja sejai.

— Andrej! — teica Meresjevs, pūlēdamies piecelties uz elkoņiem.

Lidotājs neizpratnē, slikti slēptām bailēm raudzījās viņā.

— Andrej, nepazīsti? — čukstēja Meresjevs, juzdams, ka viņu visu sāk kratīt drudzis.

Vēl brīdi lidotājs raudzījās dzīvajā skeletā, apvilktu melnu kā pārogļotu ādu, cenzdamies pazīt drauga jautro seju un tikai acīs, lielās, gandrīz apaļās, viņš uzķēra pazīstamo, stūrgalvīgo un atklāto Meresjeva izteiksmi. Viņš izstiepa rokas uz priekšu. Lidotāja cepure nokrita uz zemes grīdas. Izbira saiņi un sainīši, aizripoja āboli, apelsīni, cepumi.

— Ļoška, tu? — lidotāja balss kļuva mikla, bezkrāsaina, un viņa garās skropstas salipa — Ļoška, Ļoška! — viņš paņēma no gultas vietas šo slimo, tik vieglo kā bērna ķermeni, spieda sev klāt kā maziņu un visu laiku atkārtoja: — Ļoška, draugs Ļoška!

Mirkli atrāva no sevis, kāri paskatījās viņā notālēm kā gribēdams pārliecināties, vai patiesi tas viņa draugs, un atkal spieda sev cieši klāt.

— Tiešām tu! Ļoška. Velna puika!

Varja un medmāsa Ļena pūlējās izraut no viņa stiprajām lāča ķetnām pusdzīvo ķermeni.

— Laidiet viņu vaļā, dieva dēļ, viņš ir tik tikko dzīvs! — dusmojās Varja.

— Viņam taču kaitīgi uztraukties, lieciet taču viņu gultā! — ātri bērdama un piebārstīdama savu runu bezgalīgiem «taču», uzstājās māsa.

Un lidotājs, tā īsti beidzot pārliecinājies, ka šis melnais, vecais cilvēks bez svara patiesi nav neviens cits kā Aleksejs Meresjevs, viņa cīņas biedrs, viņa draugs, kuru tie visā pulkā domās sen jau paglabājuši, saķēra galvu un, atskanot mežonīgam līksmam kliedzienam, sāka dejot apkārt galdam, dziedādams brašas ukraiņu tautas dejas motīvu, bradādams apelsīnus, ābolus, braši rībinādams ar mīkstām untēm zemes grīdu.

Tad atkal metās pie Meresjeva, saķēra viņu aiz pleciem un, dziļi lūkodamies viņa melnajās, no tumšo orbītu dziļuma priecīgi mirdzošajās acīs, kliedza:

— Dzīvs! Ak, dieva darbi! Dzīvs, velns lai par stenderi paliek! Bet kur tu biji tik ilgu laiku? Kā tu to varēji ?

Bet māsa, šī mazā smieklīgā resnīte ar uzrauto degunu, kuru visi pulkā sauca, ignorēdami viņas leitnanta pakāpi, par Ļenočku jeb medicīnisko zinātņu māsu, kā viņa vienreiz sev par pazudināšanu bija stādījusies priekšā priekšniecībai, dziedātāja un smējēja, iemīlējusies visos leitnantos vienā laikā — skarbi un noteikti atstūma nost draisko lidotāju.

— Biedri kaptein, ejiet taču nost no slimnieka!

Uzsviedusi galdā puķu pušķi, pēc kura vēl vakar speciāli lidoja uz apriņķa pilsētu, pušķi, kurš izrādījās pilnīgi nevajadzīgs, viņa atvēra brezenta somu ar sarkano krustu un lietišķi ķērās pie izmeklēšanas. Viņas īsie pirkstiņi veikli slīdēja pa Alekseja kājām un viņa vienmēr prasīja: