Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

— Ak meitieši, meitieši, jūsu vērtība, meitieši, nav vārdos izsakāma! Vai dzirdi, Aļoha? es saku — krievu sievas vērtība, vai dzirdi, nav vārdos izsakāma. Viņai vajag tikai sirdi aizkustināt, beidzamo viņa atdos, galviņu viņa noliks, mūsu sieva. Ko? Vai nav tā? — runāja vectēvs Mihaila, pieņemdams Aleksejam visas šīs veltes un ķerdamies atkal pie kāda sava mūžīgā darbā — pie zirgu lietu labošanas, saku šūšanas, cauro velteņu lāpīšanas. — Un darbā, brālīt, Aļoha, viņa, šitā pati sieva, mums iepakaļ nepaliek, bet gadās arī, tju, tju! — tā vien skaties, iebāž puisieti pie darba maisā! Tikai tā sievu mēle, ai, mēle! Galvu viņas man ir sajaukušas, Aļoha, šīs pašas velna mātītes, galīgi sajaukušas. Kad mana Aņisja nomira, es, grēka gabals, nodomāju: «Paldies dievam, tagad varēšu dzīvot klusībā un mierā.» Bet dievs mani ir sodījis. Visi mūsu vīrieši, kas bija palikuši armijā neiesaukti, visi vāciešu laikā aizgāja partizānos un man par saviem lieliem grēkiem bija jāpaliek par sievu komandieri, kā āzim aitu barā… Oh-ho-ho!

Daudz tāda, kas dziļi pārsteidza, Aleksejs ieraudzīja šinī meža ciemā. Vācieši iznīcināja Plavņu iedzīvotāju mājas, mantu, inventāru, lopus, mājsaimniecības lietas, drēbes, visu, kas bija iegādāts ar daudzu paaudžu pūliņiem; ļaudis tagad dzīvoja mežā, pārcieta lielu postu, pastāvīgu baiļu briesmas, ka vācieši viņus atradīs, cieta badu, mira, — bet kolhozs, kuru trīsdesmitā gadā pēc ilgiem strīdiņiem un ķildām tik tikko izdevās organizēt, nesabruka. Gluži otrādi, lielā kara grūtības vēl vairāk saliedēja cilvēkus. Pat zemnīcas raka kolektivi un iekārtojās viņās nevis pa vecam kur kuram pagadījās, bet pēc brigādēm. Priekšsēdētāja pienākumus nošautā znota vietā uzņēmās vectēvs Mihaila. Viņš mežā svēti turējās pie kolhoza paražām un lūk, pašreiz viņa vadītā alu sādža, iedzīta sila biezoknī, pēc brigādēm un posmiem gatavojās pavasarim.

Baducietējas zemnieces sanesa un sabēra kopējā zemnīcā visu līdz pēdējam graudiņam, kas vien kādam bija paglabājies pēc bēgšanas. Teļus, ko nošķīra no govīm, jau laikus paslēptām no vāciešiem mežā, turēja visrūpīgākā, kopšanā. Cilvēki badojās, bet nekāva sabiedriskos lopus. Riskēdami ar dzīvību, puikas gāja uz vecām pelnainēm un krāšņatām, oglēs izraka svelmes nozilinātus arklus. Tiem, kas bija labāk saglabājušies, pierīkoja koka rokturus. No maisa drēbes iztaisīja iejūgus, lai no pavasara sāktu art ar govīm. Sieviešu brigādes pēc norīkojumiem zvejoja ezeros zivis, un ar tām visu ziemu pārtika sādža.

Kaut arī vectēvs Mihaila rūca uz saviem meitiešiem un spieda ciet ausis, kad viņas uzsāka viņa zemnīcā niknus un garus strīdiņus, kaut kādu, Aleksejam maz saprotamu, saimniecisku lietu dēļ, kaut arī dažbrīd viņš bļāva uz tām, no pacietības izvests, savā falsetā, viņš prata tās novērtēt un, izmantodams sava klusā klausītāja miermīlību, ne vienu vien reizi cēla vai debesīs «sieviešu dzimumu».

— Tu tikai paskaties, Aļoha, mans mīļais draugs, kas iznāk. Meitietis, — viņš no laika gala turas pie maizes rieciena abām rokām. Ko? Vai nē? Bet kādēļ? Skopa? Nē. Bet tādēļ ka viņai tas maizes rieciens dārgs, jo bērnus tak viņa baro, ģimeni, ko tu arī neteiktu, viņa meitietis, vada. Tagad paskaties, kāda ir tā lieta. Pats redzi, kā mēs dzīvojam: drupatas skaitām. Aha, bads! Bet tad, tas tā teikt, bija janvarī, pie mums ieradās partizāni — un ne mūsu sādžnieki, nē, mūsējie kaut kur pie Oļeņinas karo, bet sveši, no dzelzceļa kaut kur. Labi. Ieradās: «Mirstam badā». Un ko tu domā, nākošajā dienā meitieši viņiem pilnas somas piebāza. Bet pašām bērni uzpampuši, kājās neturas? Ko? Nav tā?… Te nu tu redzi! Ja es būtu tāds komandieris, es, kad vācieši būs aizdzīti, sasauktu labākos savus karapulkus, izvestu priekšā meitieti un pavēlētu visiem maniem karapulkiem, kā saka, viņas priekšā, krievu meitieša priekšā, maršēt un atdot godu šim meitietim!…

Aleksejs saldi snauda, vecajam pļāpājot. Dažreiz, klausoties veco vīru, viņam gribējās izņemt no blūzes kabatas vēstules, meitenes fotogrāfiju un parādīt viņam tās, bet rokas necēlās, tik bezspēcīgs viņš bija. Bet, kad vectēvs Mihaila ņēmās lielīt savus meitiešus, Aleksejam likās, ka viņš sajūt šo vēstuļu siltumu cauri blūzes vadmalai.

Turpat pie galda, arī vienmēr kādā darbā aizņemta veikla un klusa, pa vakariem strādāja vectēva Mihailas vedekla. Sākumā Aleksejs viņu noturēja par veceni, vectēva sievu, bet tad ieskatījās, ka viņai nav vairāk kā divdesmit, divdesmit divi gadi, ka viņa ir viegla, slaida, jauku seju un ka skatoties uz Alekseju kā baiļodamās un kā satraukta, viņa spēji nopūšas, it kā norīdama kādu kaklā iestrēgušu kamolu. Dažreiz naktīs, kad skals dzisa un dūmainā zemnīcas tumsā domīgi sāka zāģēt circenis, kuru vectēvs Mihaila nejauši bija atradis vecā pelnainē un atnesis šurp piedurknē «dzīvības garam» kopā ar apdegušajiem traukiem, Aleksejam likās, ka viņš dzird kādu uz nārām klusi raudam un sakožam zobos spilvenu.

Trešajā Alekseja sēršanas dienā pie vectēva Mihailas, vecais no rīta viņam apņēmīgi teica:

— Tu esi ar utīm apaudzis, Aļoha, tīrais negals, kā mēslu vabole. Bet kasīties tev grūti. Lūk ko, pirti es tev sagatavošu. Ko? Au… pirti. Nomazgāšu tevi, kauliņus izsautēšu. Tā pēc taviem pūliņiem tev ļoti noderēs, tāda pirtiņa. Ko? Vai nav tā?

Un viņš sāka gatavot pirti. Pavardu kaktā nokurināja tā, ka akmeņi skanēdami plīsa. Kaut kur ārā arī kūrās sārts un uz tā, kā Aleksejam stāstīja, kaitējās liels laukakmens. Varja sanesa ūdeni vecā toverī. Grīdu noklāja zeltainiem salmiem. Tad vectēvs Mihaila noģērbās līdz pusei, palika vienās apakšbiksēs, ātri sataisīja koka toverī sārmu, noplēsa lūkiem svaigus, pēc vasaras smaržojošus grebzdus. Kad zemnīcā kļuva tik karsti, ka no griestiem sāka birt smagas, vēsas lāses, vecais izmetās ārā, uz dzelzs plates atnesa no turienes sarkani nokaitētu akmeni un ievēla to toverī. Vesels tvaiku mākonis iesitās griestos, apklāja tos, pārvēršoties baltos, sprogainos mutuļos. Neko nevarēja saredzēt, un Aleksejs juta, ka viņu izģērbj veiklās vecā vīra rokas.

Varja palīdzēja vīratēvam. Aiz karstuma viņa bija nosviedusi savu vatēto vamzi un galvas lakatu. Smagas pīnes, kuru esamību zem sadriskātā lakata bija grūti pat iedomāties, izraisījās un noslīdēja uz pleciem. Un viņa visa kalsna, platacaina, viegla, negaidīti pārvērtās no svētceļotājas vecenes jaunā meitenē. Šī pārvērtība bija tik negaidīta, ka Aleksejs, pirmāk nepiegriezdams viņai vērību, tagad kaunējās sava kailuma.

— Turies, Aļoha! Au, turies, draugs! Tā mums abiem, kā teikt, pašreiz klājas! Dzirdēju, ka Somijā, gruntīgi kopā, kā stāsta, puisieši ar meitiešiem vienā pirtī skalojoties. Ko, vai nav taisnība? Var jau būt, ka arī melo. Un viņa, Varjka, tagad tikpat kā medicīnas māsa pie ievainota karavīra. Jā, un no viņas nedrīkst kaunēties. Pieturi vien, es novilkšu kreklu, paskaties, kā sasutis krekls, čum un mudž!

Un tad Aleksejs ieraudzīja šausmu izteiksmi lielajās, tumšajās jaunās sievietes acīs. Caur kustīgo tvaika šķidrautu viņš pirmo reizi pēc katastrofas ieraudzīja savu ķermeni. Uz zeltītiem vasarāja salmiem gulēja melnīgsnēju ādu pārvilkts cilvēka ģindenis, stipri izspiedušamies ceļgaliem, apaļiem un izspīlētiem bļodas kauliem, pilnīgi iekritušu vēderu, asiem ribu puslokiem.

Vecais darbojās ap sārma toveri. Bet, kad viņš, iemērcis vīšķi pelēkā taukainā šķīdumā, pacēla to virs Alekseja un ieraudzīja viņa miesu karstā miglā, roka ar vīšķi sastinga gaisā.