Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Viņš vēlreiz apstaigāja kaujas lauku. Te viņam pēkšņi ienāca prātā doma: partizāniem jābūt kaut kur šeit tuvumā! Jo viņu kājām nomīdīts irdenais sniegs krūmos un apkārt kokiem. Varbūt viņš starp līķiem lodājošs jau ieraudzīts un kaut kur no egles virsotnes, no krūmiem, no kupenām viņu novēro partizānu izlūks. Aleksejs pielika rokas mutei un kliedza no visa spēka:

— Partizāni! Partizāni-i-i!

Viņam bija brīnums, cik vārgi un klusi skan viņa balss. Pat atbalss, kura viņam atsaucās no meža biezokņa un atsvieda viņa kliedzienus, koku stumbru sīki atbalsotos tiem atpakaļ, likās stiprāka.

— E-hei! Partizāni! Partizāni-i-i! — sauca Aleksejs, sēdēdams sniegā starp melnajiem mašīnu kvēpiem un klusajiem ienaidnieku ķermeņiem.

Sauca un sasprindza dzirdi. Viņš bija jau aizsmacis, pazaudējis balsi. Viņš jau saprata, ka partizāni, paveikuši savu darbu, savākuši trofejas un sen aizgājuši — un kādēļ viņiem arī būtu bijis jāpaliek neapdzīvotā meža biezoknī? — Bet viņš kliedza un kliedza, cerēdams brīnumu, to, ka tūlīt izlīdīs no krūmiem bārdaini cilvēki, par kuriem viņš tik daudz bija dzirdējis, pievāks viņu, aiznesīs līdz un varēs kaut dienu, kaut stundu atpūsties, padoties svešai labai gribai, ne par ko nedomājot, nekur nesteidzoties.

Tikai mežs viņam atbildēja ar skanīgu un saraustītu atbalsi.

Un piepeši — vai varbūt tas viņam no lielas saspringtības šķita — Aleksejs izdzirda cauri melodiskai dziļai skuju šalkoņai dobjus un biežus, drīz skaidri sadzirdamus, drīz pilnīgi izgaistošus rībienus. Viņš viss atdzīvojās, it kā no tāles viņš būtu uztvēris meža tuksnesī draudzīgu saucienu. Viņš neticēja savai dzirdei un ilgi sēdēja izstieptu kaklu.

Nē, viņš nekļūdījās. Drēgns vējš pūta no rītiem un atkal atnesa dobjus, bet tagad skaidri sadzirdamus kanonādes trokšņus. Un šī kanonāde nebija gurda un reta, kādu dzirdēja pēdējos mēnešos, kad karaspēks, ieracies un nostiprinājies drošā aizsardzības līnijā, laiski apmētājas lādiņiem, viens otru traucēdami. Tā skanēja bieži un spraigi, it kā kāds maisītu smagu akmeņu kaudzi, vai dūrēm bieži dauzītu ozola mucas milzu dibenu.

Skaidrs! Spraiga artilērijas divkauja. Frontes līnija, spriežot pēc skaņas, bija kilometru desmit attālumā un kaut kas tur notika, kaut kas uzbruka, un kaut kas izmisīgi atšaudījās, atgaiņājoties. Prieka asaras tecēja Aleksejam pār vaigiem.

Viņš skatījās uz austrumiem. Tiesa, ceļš šinī vietā strauji pagriezās uz pretējo pusi, un viņam priekšā gulēja sniega sega. Bet no turienes viņš dzirdēja šo aicinošo troksni. Turp veda sniegā satumsušās partizānu pēdu iegarenās dobītes, kaut kur šinī mežā viņi dzīvoja, drosmīgie meža ļaudis.

Murminādams sev zem deguna: «Nekas, nekas, biedri, viss būs labi,» — Aleksejs droši iesprauda sniegā nūju, atbalstījās pret viņu ar zodu, pārsvieda uz tās visu ķermeņa smagumu, ar pūlēm, bet noteikti pārcēla kājas kupenā. Viņš nogriezās no ceļa neskartajā sniegā.

Šinī dienā viņam neizdevās noiet pa sniegu pat pusotra simta soļu. Krēsla viņu apturēja. Viņš atkal nolūkoja vecu celmu, apklāja to ar sausiem žagariem. Izņēma loloto, no patronas pagatavoto šķiltavu, paspieda ritenīti, paspieda vēl reiz un sastinga: šķiltavās benzīns bija izbeidzies. Viņš to kratīja, pūta, cenzdamies izspiest benzīna tvaiku paliekas, bet velti. Satumsa. Dzirksteles, kas atlēca no ritenīša, kā mazi zibšņi brīdi atrāva tumsu no viņa sejas. Krams nodila, bet uguni viņam neizdevās iegūt. Vajadzēja taustoties aizlīst līdz jaunam biezam priedulājam, saritināties kamolā, pieraut zodu ceļiem, aptvert viņus rokām un tā sastingt, klausoties meža šalkās. Var jau būt, ka šai naktī Alekseju sagrābtu izmisums. Bet dusošā mežā kanonādes trokšņi skanēja skaidrāk, viņam pat šķita, ka viņš sācis atšķirt īsus šāvienu trokšņus no dobjās sprādzienu rūkoņas.

Rītā pamodies ar neapzinātu rūpju un bēdu sajūtu, Aleksejs tūlīt sāka pārlikt: «Kas īsti noticis? Slikts sapnis?» Atcerējās, šķiltavas. Tomēr, kad mīlīgi sāka sildīt saule, kad viss visapkārt sairušais putraimainais sniegs, priežu stumbri un pašas skujas — mirdzēja un laistījās, tā vairs nelikās liela nelaime. Ļaunāka bija cita lieta. Atstiepis taisnas notirpušās rokas, viņš juta, ka nevar piecelties. Nesekmīgi pamēģinājis nostāties uz kājām, viņš pārlauza savu nūju ar kāsi un kā maiss novēlās zemē. Apgriezās uz muguras, lai notirpušie locekļi atdzīvotos un sāka raudzīties caur adatainiem priežu zariem bezgalīgajās zilajās debesīs, kur steidzīgi peldēja tīri, pūkaini mākoņi, zeltītām, sprogainām malām. Ķermenis pamazām atdzīvojās, bet kaut kas bija noticis ar kājām. Viņš pavisam nevarēja stāvēt. Turēdamies pie priedītes, Aleksejs vēlreiz pamēģināja piecelties. Tas viņam beidzot izdevās, bet, tikko viņš mēģināja pievilkt kājas kociņam, — tūlīt pakrita aiz noguruma un kaut kādām briesmīgām, jaunām, tirdošām, sāpēm pēdās.

Vai tiešām viss? Vai tiešām vajadzēs aiziet bojā šeit, zem priedēm, kur, varbūt, neviens nekad neatradīs un neapglabās viņa zvēru apgrauztos kaulus? Nespēks viņu nepārvarami spieda pie zemes. Bet tālumā skanēja kanonāde. Tur notika kauja, tur bija savējie. Vai tiešām viņam nebūs spēka, lai veiktu šos pēdējos astoņus — desmit kilometrus?

Kanonāde pievilka, uzmundrināja, neatlaidīgi sauca viņu, un viņš atsaucās šim saucienam. Viņš piecēlās rāpus un kā zvērs līda uz austrumiem, līda vispirms neapzinīgi, tālās kaujas trokšņu hipnotizēts, bet tad jau apzināti, sapratis, ka tā kustēties mežā vienkāršāk, ātrāk kā ar nūjas palīdzību, ka mazāk sāp pēdas, kas tagad nenes nekādu svaru, ka lienot, kā zvēri lien, viņš varēs kustēties daudz ātrāk. Un atkal viņš sajuta, ka no prieka rodas krūtīs un kāpj kaklā kamols. Šķita, nevis sev, bet pārliecinādams kādu citu, kas zaudējis dūšu un šaubās par tādas neticamas uz priekšu virzīšanās sekmēm, viņš balsī teica:

— Nekas, godājamais, tagad atkal viss būs kārtībā!

Pēc kāda pārgājiena viņš sasildīja nosalušās delnas, iespiedis tās padusēs, un pielīda jaunai eglei, izgrieza tai četrstūrainus mizas gabalus, tad, aplauzīdams nagus, norāva bērzam dažas garas baltas tāsis. Izņēma no untēm vilnas kaklauta gabalus, aptina ar tiem rokas, delnas apakšpusēm virsū zoļveidīgi uzlika mizu, pārklāja to ar tāsi un pietina ar saitēm no individuālajām paketēm. No labās rokas iznāca ļoti ērts un plats stumbenis. Bet no kreisās, kuru vajadzēja tīt ar zobiem, neiznāca tik izdevies ražojums. Bet rokas tagad bija «apautas», un Aleksejs līda tālāk, juzdams, ka kustēties kļuvis vieglāk. Nākošajā atpūtas vietā piesēja mizu arī pie ceļiem.

Ap pusdienas laiku, kad jūtami sāka silt, Aleksejs bija nogājis daudzus «soļus» ar rokām. Kanonāde, vai nu tamdēļ, ka viņš tai tuvojās, vai kaut kādas akustiskas maldināšanas pēc skanēja stiprāk. Bija tik silti, ka viņam vajadzēja atraut kombinezona rāvējslēdzēju un attaisīt drēbes.

Kad viņš līda caur sūnu purviņu pa zaļiem sniega atkusušiem ciņiem, liktenis tam sagādāja vēl vienu balvu: uz iesirmās mīkstās sūnas viņš ieraudzīja smalkus stiebriņu diedziņus ar retām asām, spīdošām lapiņām un starp tām, tieši ciņu virspusē gulēja tumšsarkanas, nedaudz saspiestas, bet tomēr vēl sulīgas dzērveņu ogas. Aleksejs noliecās pie ciņa un tieši ar lūpām sāka noraut samtainai, siltai, pēc purva mitruma smaržojošai sūnai vienu ogu pēc otras.