Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

Troksnis tuvojās. Aleksejs atcerējās, ka pamestā ceļa sniegā skaidri saredzamas viņa vientuļās pēdas. Bet aiziet prom no šējienes bija par vēlu, priekšējās mašīnas motors dūca kaut kur pavisam tuvu. Aleksejs vēl ciešāk iespiedās sniegā. Vispirms pazibēja starp zariem plakana, cirvim līdzīga bruņu mašīna, ar kaļķiem nokrāsota. Līgodamās un ķēdes žvadzinādama, viņa tuvojās vietai; kur Alekseja pēdas iegriezās mežā. Aleksejs aizturēja elpu. Bruņu mašīna neapstājās. Aiz bruņu mašīnas gāja maza, vaļēja kāpurķēžu automašīna. Viens stāvā naģenē, ierāvis degunu brūnā ādas apkaklē, sēdēja līdzās šoferim, bet aiz tiem augstā sēdeklī klanījās automatiem bruņoti kareivji, pelēki zaļos šineļos un bruņu cepurēs. Gabaliņu nopakaļus, sprauslādams un kāpurķēdes žvadzinādams, nāca vēl viens, jau liels kāpurķēžu automobilis, uz kura rindā sēdēja kādi piecpadsmit vācieši.

Aleksejs spiedās sniegā. Mašīnas bija tik tuvu, ka viņam sejā iesitās gazolīna deguma siltā smaka. Mati viņam saslējās uz kakla, muskuļi sažņaudzās cietos kamolos. Bet mašīnas bija prom, smaka izklīda un jau kaut kur no tālienes atskanēja tikko sadzirdams motoru troksnis.

Nogaidījis, kamēr viss noklust, Aleksejs izlīda uz ceļa, uz kura skaidri bija nospiedušās kāpurķēžu kāpņveidīgās sliedes, un pa šīm sliedēm turpināja ceļu. Viņš gāja tādiem pat vienmērīgiem pārgājieniem, tāpat atpūtās, tāpat paēda, noiedams dienas pusceļu. Bet tagad viņš gāja uzmanīgi, kā iet zvēri. Satrauktā dzirde uztvēra katru troksni, acis urbās visapkārt, it kā viņš zinātu, ka te līdzās zogas, slēpjas liels, bīstams plēsoņa.

Lidotājs, pieradis karot gaisā, viņš pirmo reizi sastapa uz zemes dzīvus, nesatriektus ienaidniekus. Tagad viņš gāja pa viņu pēdām, ļauni smīnēdams. Viņiem šeit neklājas vis jautri, omulīgi, nav viesmīlīga viņu okupētā zeme! Pat šeit pa pirmatnēju mežu, kur trīs dienu laikā Aleksejs nesastapa nevienu dzīvu dvēseli, viņu virsniekam jābrauc tādā pavadībā.

«Nekas, nekas, viss būs labi!» — uzmundrināja sevi Aleksejs un gāja, gāja, gāja, cenzdamies neievērot, ka kājas viņam sāp arvien skaudrāk un ka viņa paša spēki jūtami plok. Kuņģi vairs nevarēja piemānīt ne ar jaunas egļu mizas gabaliņiem, kurus tas pastāvīgi zelēja un rija, ne ar rūgtiem bērzu pumpuriņiem, ne ar maigo, lipīgo jauno liepu mizas putriņu, kas staipījās zobos.

Līdz krēslai viņš tik tikko bija veicis piecus pārgājienus. Toties naktī viņš sakūra ugunskuru, apklādams ar skujām un sausiem zariņiem milzīgu pussatrūdējušu bērza stumbru, kurš gulēja zemē… Kamēr šis stumbrs gruzdēja karsti un nespodri, viņš izstiepās sniegā, gulēja, sajuzdams dzīvinošo siltumu drīz vienā, drīz otrā sānā, instinktivi apgriezdamies un pamozdamies, lai piesviestu zarus dziestošam stumbram, kas sīca laiskā liesmā.

Nakts vidū sacēlās putenis. Sāka kustēties, trauksmaini šņākt, vaidēt, krakstēt virs galvas priedes. Asa sniega mākoņi ietina zemi. Šalcošā tumsa sagriezās dejā virs vaidošās, mirgojošās liesmas. Bet sniega putenis neuztrauca Alekseju. Viņš gulēja saldi un miega izsalcis, ugunskura svētīgā siltuma aizsargāts.

Uguns sargāja no zvēriem. Un no vāciešiem tādā naktī nebija jābaidās. Viņi neiedrošināsies parādīties putenī dziļā mežā. Un tomēr, kamēr nodzītā miesa atpūtās dūmainā siltumā, zvēra piesardzībai jau pieradusī auss uztvēra katru skaņu. Rīta agrumā, kad putenis bija norimies un tumsā virs apklusušās zemes bija nolaidusies bieza palsa migla, Aleksejam likās, ka aiz priežu galotņu šalkām, aiz krītoša sniega čaboņas viņš dzirdētu tālas kaujas troksni, sprādzienus, automatu kārtas, šauteņu zalves.

«Vai tiešām frontes līnija? Tik ātri?»

Bet kad rītā vējš izdzenāja miglu un naktī apsudrabotais mežs, sirms un jautrs, iemirdzējās saulē adatainu sarmu un kad, priecādamās šai viņa pēkšņai pārvērtībai, sāka čivināt, čalot un dziedāt putnu saime, sajuzdama tuvojošos pavasari, Aleksejs, cik uzmanīgi viņš arī klausījās, nevarēja uztvert kaujas troksni, ne šaušanu, ne pat kanonādes dunoņu.

Baltām dūmainām strūkliņām, asi mirgodams saulē, no kokiem bira sniegs. Vietvietām sniegā viegliem atsitieniem krita smagi pavasara pilieni. Pavasaris! Šinī rītā tas pirmo reizi lika sevi manīt tik noteikti un neatlaidīgi.

Nožēlojamas konservu paliekas — dažas smaržīgiem taukiem klātas cīpsliņas — Aleksejs nolēma noēst no rīta, jo juta, ka citādi nespēs piecelties. Viņš rūpīgi izkasīja ar pirkstu kārbu, pārgriezdams vairākās vietās roku pie tās asajām malām, bet viņam likās, ka tauki vēl palikuši. Viņš piepildīja kārbu ar sniegu, atrausa dziestošā ugunskura sirmos pelnus un uzlika kārbu uz gailošām oglēm un vēlāk ar baudu, maziem malkiem, izdzēra šo ūdeni ar tikko manāmo gaļas smaržu. Kārbu viņš iebāza kabatā, nolēmis tajā vārīt sev tēju. Dzert karstu tēju! Tas bija patīkams atklājums un mazliet uzmundrināja Alekseju, kad viņš atkal devās ceļā.

Bet šeit viņu sagaidīja liela vilšanās. Nakts viesulis pilnīgi bija aizputinājis ceļu. Viņš bija to aizsprostojis slīpām smailām kupenām. Acis žilbināja vienmuļais dzirkstošais zilums. Kājas grima mīkstā, vēl nesagulušā sniegā. Tās grūti bija izraut. Pat nūjas, kas pašas grima, viņam maz šai lietā palīdzēja.

Pret pusdienas laiku, kad ēnas zem kokiem kļuva melnas, bet saule pār galotnēm ielūkojās ceļa cirtumā, Aleksejs bija nogājis tikai aptuveni tūkstot piecsimt soļu un bija noguris tā, ka katra jauna kustība viņam prasīja gribas piepūli. Viņš grīļojās. Zeme zuda zem kājām. Viņš ik brīdi krita, mirkli nekustīgi gulēja kupenas virsotnē, ar pieri piespiedies gurkstošajam sniegam, tad piecēlās un spēra dažus soļus. Viņam neatturami mācās virsū miegs. Gribējās nogulties, aizmirsties, nekustināt nevienu muskuli. Lai notiek kas notikdams. Viņš apstājās, stingdams un grīļodamies šurp un turp un tad, sāpīgi iekodis lūpā, atguva samaņu un atkal spēra dažus soļus, ar pūlēm vilkdams kājas.

Beidzot viņš juta, ka vairāk nespēj, ka nekāds spēks to nenovirzīs no vietas un, ja tagad viņš apsēdīsies, viņš nekad vairs nepiecelsies. Skumji viņš raudzījās apkārt. Līdzās ceļmalā stāvēja jauna sprogaina priedīte. Pēdējiem spēkiem viņš tuvojās tai un uzkrita virsū, zods viņam ieķērās tās šķeltajā virsotnē. Smagums, kas apgrūtināja sadauzītās kājas, pamazinājās, kļuva vieglāk. Viņš gulēja spraigajos zaros, baudīdams mieru. Vēlēdamies iekārtoties ērtāk, viņš atspiedās ar zodu priedītes zara kāsī un pacēla kājas — vienu, otru un viņas, nenesdamas ķermeņa smagumu, viegli atbrīvojās no kupenas. Un šeit Aleksejam atkal iešāvās prātā doma.

Nu protams, nu protams! Jo var taču nogriezt šo mazo kociņu, pagatavot no viņa garu nūju ar kāsi augšgalā, pasviest nūju uz priekšu, atspiesties kāsī ar zodu, pārnest uz to ķermeņa smagumu, un tad tāpat kā tagad pie priedītes pārcelt kājas uz priekšu. Lēni? Nu, protams, lēni, toties tik ļoti nenogursi un varēsi turpināt ceļu nenogaidot, kamēr noplaks, nolīdzināsies kupenas.

Viņš turpat nometās ceļos, nocirta ar dunci kociņu, nogrieza zarus, aptina kāsi ar mutes lakatiņu, tad vēl saitēm un tūlīt mēģināja doties ceļā. Izsvieda nūju uz priekšu, atspiedās pret to ar zodu un rokām un veica soli, divus, atkal izsvieda nūju, atkal atspiedās un atkal solis, divi. Viņš gāja, skaitīdams soļus un nolikdams sev jaunas pārvietošanās normas.