LEONIDAS BARLETA: CILVĒKS, KAS BAROJA SAVU ĒNU

Lielā gultā rotaļājās divi gaišmataini puisēni, kurus ļoti ieprie­cināja vīrieša atnākšana.

— Vai tu devi viņiem pienu? — viņš pavaicāja.

— Šodien veikalnieks mums atsacīja.

Vīrietis iekoda lūpā un neko neatbildēja. Viņš noskūpstīja pui­sēnu, pēc tam piegāja pie galda un nostājās ar muguru pret bēr­niem, lai viņi neko neredzētu.

Pienākusi pie viņa, meitene klusi pavaicāja:

— Vai tu kaut ko pārnesi?

Neko neatbildējis, viņš izvilka no azotes salocītu salveti, kurā atradās cepeša gabals, ābolkīikas un divas sudraba karotītes.

— Un tas ir viss? — meitene nemitējās iztaujāt.

Vīrietis tikko manāmi pasmaidīja, un viņa smaids bija tikpat smalks kā viņa triki. Viņš izvērsa uz āru žaketes piedurkni un iz­ņēma no oderes kravates saspraudi ar lielu pērli un briljantiem rotātu brošu.

— Cik skaisti! — meitene nočukstēja, turēdama delnā mirdzo­šās dārglietas.

Pēc tam viņi paņēma no plaukta maizes klaipiņu, viegli pār­lauza to uz pusēm un paslēpa tajā brošu un saspraudi. Tēva at­nesto ēdienu viņa sadalīja līdzīgās daļās, uzlika to visu uz šķīvja un, nosēdusies gultā pie brāļiem, sāka ēst kopā ar viņiem.

— Tēt, vai tu neko negribi?

— Nē, — viņš atbildēja, nepagiiezdams galvu. — Ēdiet jūs, es esmu paēdis.

Barino vai barons Marino apsēdās ar seju pret logu un, iegri­mis savās domās, sāka vērot miegā iegrimušās pilsētas jumtus. Elektriskās spuldzes gaisma rotājās uz viņa skumjās, vājās sejas, un ēna, kas krita no viņa profila uz sienas, izskatījās pēc noslē­pumainas, vecmodīgi frizētas sievietes, kura, šķiet, maigi noliecās viņam pie pleca.