V.ŽURAVĻOVA: CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

Mēģinājumi turpinājās.

Dziļajā, mīkstajā atzveltnes krēslā, kas bija iestipri­nāts amortizatoros, nejuta kuģa šūpošanos. Vienīgi kajītes siena, gaišzilajai emaljai blāvi spīguļojot, gan lēni kāpa uz augšu, gan strauji gāzās lejup. No tā reiba galva. Larisa uzlika ķiveri ar plastmasā iestiprinātiem elastīgiem induktoriem. Cieši — kamēr deniņos sāka sā­pēt — savilka siksniņu. Vētras auri, dīzeļu klaudzoņa un balsis gaitenī izkusa, pagaisa.

Uz oscilogrāfa apaļā, zaļganā ekrāna trīsēja lauzīta, dzeltena svītra. Elektronu kontrole, ko neietekmēja ne trakojošā jūra, ne grimstošais kuģis, lietišķi konstatēja: «Cilvēks ir satraukts.» Larisa ieslēdza noskaņošanas strāvu. Līdzās dzeltenajai svītrai asi iezīmējās sarkana sinusoīda. Uz ķiveri plūda zemfrekvences alfa-ritma no­skaņošanas strāva. Parasti tā tūlīt nomierināja, palī­dzēja koncentrēties. Bet šoreiz pulsējošā dzeltenā svītra ļoti lēni, it kā negribot saplūda ar alfa-ritma sarkano noskaņošanas sinusoīdu.

Larisa aizvēra acis.

Un gandrīz tai pašā mirklī zaļā ekrāna pašā malā iznira gaišs, dzirkstošs punkts. Tas bija zet-ritms, do­māšanas pamatritms.

Daudzas biofiziku paaudzes bija meklējušas šo ritmu, kas nes cilvēka domu. Taču rupjie aparāti reģistrēja vienīgi zemfrekvences blakus ritmus — alfa, beta,

gamma … Trīsdesmit svārstību sekundē, viļņa garums desmit tūkstoši kilometru — tāds ir alfa-ritms, labi iz­pētīts jau gadsimta pirmajā pusē. Toreiz bija grūti iedomāties, ka tam nav nekā kopīga ar ašo zet-ritmu, kura viļņa garums ir viena tūkstošdaļa centimetra!

Dzirkstošais plankumiņš uz oscilogrāfa ekrāna pama­zām pletās lielāks, aizsedzot dzeltensarkanās noskaņo­šanas svītras. Sajā plankumiņā samezglojās neskaitāms daudzums acij neredzamu līniju. Neparasti sarežģīto zet-ritmu, kura sastāvā ietilpst ļoti daudz apakšritmu, vēl neprata analizēt. To spēja tikai pārraidīt.

Larisa gandrīz automātiski grozīja meklētāja kloķīti. Paklausot vienmērīgajai rokas kustībai, «Drošā» masta galā grozījās dubulta kristāliskā antena: tā raidīja naktī, vētrā zet-ritmu un mēģināja uztvert atbildes iz- starojumu. Zet-ritms, pēc savas dabas radniecīgs infra­sarkanajiem stariem, viegli spiedās cauri miglai. Un tomēr bija vajadzīgs milzīgs, gandrīz pārcilvēcīgs sa­sprindzinājums, lai uztvertu attāluma vājināto izsta- rojumu. Uzradās un pagaisa domu fragmenti, uzplaik­snīja un tūdaļ dzisa neskaidras ainas. Tad no kaut ku­rienes uzgūla biezs, pelēks auts un nobīdīja visu pie malas. ^

Pagāja vesela mūžība, iekām pelēkais auts sāka iz­klīst — sākumā lēni, tad arvien ātrāk un ātrāk. Un tad gandrīz taustāmi skaidri Larisa aptvēra, ka viņu sauc. Izsaukums bija nemiera pilns, satraukts. Ja spētu iz­teikt to vārdos, tas izklausītos kā izmisis sauciens: «Kur jūs esat? … Kas jums noticis? … Vai jūs dzirdat mani?» Larisa atbildēja: «Dzirdu.» Viņa neizteica šo vārdu, viņa tikai tā nodomāja. Tomēr no «Drošā» masta tai pašā mirklī aiztraucās zet-ritma izstarojums… cilvēks tur, krastā, saprata. Viņam pavīdēja ļpttee*' mazliet juceklīga doma, un Larisa to uztvēra. ' -Ј a >

Sis brīdis bija izšķirošais.

Izstarojumu zet-ritmi sakrita, sasaistot domāšanas procesus. Tagad darbojās , u cilvēku saites likums: izstarojumi savstarač 5 ' . atgriezeniskas indivīdu smadzenes, liekot tām tf.-Jļ noskaņoja abu Skaidri uztvertā dopļa izraisīja " r J adat vl enot a ritmā. risa : kaut arī r n igJni, Ј

kustīgi stāvēja kāda ceturtā priekšā, kurš tur, krastā, sēdēja atzveltnes krēslā.

Viņa atvēra acis — tagad tas vairs netraucēja — un pievilka klāt karti, uz kuras kapteinis bija uzzīmējis sarkanu aplīti. Smags viļņu trieciens sazvēla kuģi uz sāniem, krēsls gāzās. Larisa instinktīvi pieķērās pie meklētāja roktura. Un tajā pašā mirklī apziņā valdonīgi ielauzās svešs zet-ritms.

Tā bija neparasti spēcīga, šī nezin no kurienes radu­sies domu plūsma. Tā piesaistīja uzmanību. Taču sa­prast to Larisa nespēja. Svešajai domai bija kāda īpaša uzbūve, tā radīja pavisam juceklīgus, neiedomājami iz­kropļotus priekšstatus.

Larisa automātiski pagrieza meklētāja kloķīti. Kristā­liskā antena «Drošā» masta galā nodrebēja, pacēlās uz augšu, pretī zvaigznēm, kas neskaidri vīdēja cauri vēt­ras padebešiem. Svešais zet-ritms kļuva spriegāks. Tas ar spēku urbās viņas apziņā. Un tomēr palika nesa­prasts. Bija tā, it kā kāds runātu nepazīstamā, ārkārtīgi straujā valodā. Bez tam — Larisa to apzinājās — sve­šais zet-ritms vienlaicīgi nesa lielu daudzumu saska­nīgu, savstarpēji saistītu, tomēr dažādu domu. No cil­vēku domāšanas parastā ritma tas atšķīrās tāpat, kā liela orķestra spēle atšķiras no viena instrumenta ska- "nējuma.

Spēcīgais, neatlaidīgais zet-ritms uzstājīgi lauzās ap­ziņā. Sākumā radās vesels virpulis krāsu priekšstatu. Pēc tam visas krāsas pazuda un palika tikai viena — violeta, ārkārtīgi bagāta niansēm, no gaiši violetās līdz zilganmelnai. Nepazīstamais, no zvaigžņotajām debesīm plūstošais zet-ritms sašūpojās, un cauri sa- trūkušajam violetajam aizkaram iezīmējās miglaina aina.

Tā bija tikko jaušama, jo smadzenes ar grūtībām uz­tvēra nepierasto, svešo zet-ritmu. Aina sadrumstalojās, pārvērtās, brīžiem pavisam izzuda violetā dūmakā. Larisa drīzāk nojauta nekā redzēja dīvaina koka ap­veidu. Tā stumbrs bija savijies spirālē, augšgalā sa­šaurināts. Garās, smailās lapas bija nenosakāmā krāsā, kas ik mirkli mainījās. Brīžiem tās šķita zilas, gandrīz violetas, brīžiem rūsganas, ugunīgi sarkanas. Piepeši

no zet-ritma pulsācijas koka kontūras dubultojās, iz­plūda. Un Larisa noprata: tādu koku ir daudz. Miglainā aina kļuva skaidrāka, likās, kāds būtu noņēmis nost acīm priekšā aizliktu tumšu stiklu. Larisa saprata (un sapratusi tūlīt arī ieraudzīja), ka līdzās dīvainajiem, spirāliskajiem kokiem stāv milzīgu apmēru apa'/as cel­tnes. Violetais aizsegs aši pārklāja tās. Palika tikai spožs, zaļgandzeltens disks, kas virzījās pāri neskaid­rajām kontūrām. Bez tam, aizsteigdamies tam garām, joņoja vēl citi pavisam mazi diski — viens oranžs, divi sarkani, viens gaiši zils.

Zvaigžņu zet-ritms drudžaini pulsēja, sāpīgi, līdz rei­bonim, atbalsojās smadzenēs. Violetais plīvurs ātri iz­dzēsa spokaino ainu. Pēc tam krāsainu zibšņu haoss noslāpēja pašu zet-ritmu.

Larisa cieši sažņaudza meklētāja kloķīti. Antena dru­džaini tvarstīja no kosmosa nākušo zet-ritmu.

— Larisa Pavlovna! — kapteinis purināja viņu aiz pleca.

Viņa atvēra acis. Ieraudzīja kapteiņa seju — iekri­tušu, pelēku. Kapteinis kaut ko teica. Viņa noņēma ķiveri.

— Ņemiet glābšanās vesti. — Kapteinis nolika viņai, uz ceļiem brezenta vīstokli. — Jūs aizvedīs pie laivas.

Pirmajā brīdī viņa neaptvēra — kā pa sapņiem. Ar izbrīnu ieklausīdamās vārdos (balss likās svešāda), pateica:

— Es paziņošu uz bāzi… Mums atnāks palīdzība …

Kapteinis nepacietīgi pārtrauca:

— Nav vajadzīgs, sakari ir atjaunoti. Bet jums vaja­dzēs atnākt… tuvāk pie laivas. Drošs paliek drošs.

Viņa noraidoši atmeta ar roku:

— Nē, es nevaru. Lūdzu jūs… patlaban nedrīkst

slīkt.

Kapteinis nolieca galvu un dusmīgi noelsās. Prātā iešāvās: «Aizvilkt ar varu? …»

Larisa palūkojās iluminatorā. Aiz melnā stikla kauca un dārdēja vētra.