V.ŽURAVĻOVA: CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

— Tātad tagad varēs sākt meklēt zvaigžņu zet- ritmu? — Smoļina vaicāja.

Sorins atgriezās pie galda. Viņš paskatījās uz Larisu un pēkšņi viņa acīs uzplaiksnīja tāda pati nebēdnīga dzirksts, kāda pirms tam bija meitenes acīs.

— Paklausieties, bet kāpēc jūs pati neiedomājāties tāpat pārbaudīt? — Sorins vaicāja un tūlīt aptvēra, ka tas nav taktiski: viņa ir biologs un doma, kas Sorinam pašam šķiet tik vienkārša, viņai nemaz nav ne vien­kārša, ne skaidra.

Viņš justos neērti, ja viņa būtu sākusi taisnoties, bet viņa neteica nekā.

— Meklēts tiks, — Sorins teica. — Un bez tam… Saprotat, Larisa Pavlovna, viss nav atkarīgs no ma­nis, bet, kā redzams, vajadzēs padomāt par mūsu sig­nālu pārraidīšanu uz turieni, uz Micaru.

— Tas nav iespējams, — Larisa steigšus sacīja. — Mūsu aparatūras jauda ir tik maza …

— Nekas, — Sorins neļāvās apmulsināties. — Kāda ļoti… kā to lai saka … ļoti drosmīga pētniece iemācīja man izdarīt korekciju par iks, izdarīt korekciju, ievēro­jot to, kas tiks atklāts, izgudrots, uzlabots, izdomāts… Sādu korekciju es ņemu vērā.

Sorins pavadīja Larisu līdz kabineta durvīm. Vēlāk, kad soļi aiz durvīm noklusa, viņš palūkojās apkārt. Ka­binets viņam šķita liels, pārlieku liels.

… Tas ir stāsts par izziņas ceļiem; starp citu, lūdzu, piedodiet man, bet kāpēc cilvēki iedomājas, ka izziņa ir kaut kas ārkārtīgi garlaicīgs?

Ķarels Capeks

Vējš nes virs okeāna pelēkus mākoņu vālus. Tie peld zemu, aizķerdami kuģa mastus, sajaucas ar vulkāna dūmiem un izzūd aiz apvāršņa.

Kaut kur sāņus ir Atlantīda. No kajītes loga to nevar redzēt. Bet laiku pa laikam dzirdami nedabiski ilgstoši pērkona grāvieni — tur trako vulkāns. Okeānā gāžas lavas straumes, un zibeņu sašvīkāts tvaika, dūmu un pelnu aizkars aizsedz Atlantīdu.

«Irķutska» divas reizes mēģināja tuvoties salai — un abas reizes nesekmīgi. Jāgaida. Beigsies izvirdums, lava sastings, un vējš izklīdinās pelnu mākoņus. Bet šobrīd jānogaida.

Es staigāju pa kajīti un pārcilāju atmiņas.

Tas notika pirms trim mēnešiem. No rīta pie apvāršņa iznira tumši sarkana, izplūdusi saule. Revzins, kas stā­vēja man blakus uz zemūdenes komandtiltiņa, teica: ««Rītos kvēlu sauli jauš — jūrniekam tā vētru pauž.» Droša pazīme. Būs viesuļvētra.»

Viesuļvētra sākās pēcpusdienā.

Dienvidos parādījās izplūkāts mākonītis, aši izauga un pārvilka pāri debess zilgmei melni sarkanu segu. Vējš saskaldīja gludo okeāna spoguli un sadzina pelēk- violetus viļņu kalnus. Dobji gaudodams un vaidēdams, virsū mācās ciklons.

«Dingo» ienira pusotra simta metru dziļumā. Seit ne­maz nebija jūtama jūras viļņošanās. Tikai tagad es sapratu, kāpēc Zavitajevs bija paredzējis galvenajiem darbiem nelielo un neērto zemūdeni, nevis laineri «Ir­kutska», ekspedīcijas galveno bāzi. Kaut gan jāsaka, ir vajadzīgi stipri nervi, lai strādātu, nepievēršot uzma­nību draudīgajam klusumam, ko pārtrauc vienīgi gaisa šņākoņa caurulēs, dzinēju nevienādā dunoņa un pa­klusās un tāpēc sevišķi sasprindzinātās komandas.

Slūžu kamerā sagatavoja ieniršanai divus vēl sagla­bājušos robotus ūdenslīdējus. Es nemaz nešaubījos, ka tie aizies bojā tāpat kā seši iepriekšējie. Tomēr manas domas neviens neprasīja.

Es iespraucos priekšgala nodalījumā, kas bija mūsu kopkajīte. Pie šaura metāla galda sēdēja Revzins. Iepriekšējā dienā mēs bijām sarunājuši, ka es viņam nolasīšu priekšā vēl dažas nodaļas no topošā romāna.

Es labi zināju, ka šis romāns nekad netiks pabeigts. Pēc sastapšanās ar Zavitajevu daudz kas bija mainī­jies. Es jau sāku šaubīties, vai tāda Atlantīda vispār ir bijusi. Zavitajevam tomēr bija izdevies mani ietekmēt ar savām idejām. Bet ne jau romāns bija galvenais. Revzins prata klausīties. Tā ir liela māksla. Vismaz no rakstnieka viedokļa raugoties.

Plecīgais, druknais, pat šķietami gausais Revzins mēdza izņemt no kombinezona ietilpīgās kabatas lielu, dzeltenu ādas portsigāru, salikt uz galda tabakas lapas (tās viņam sūtīja kaut kur no Poltavas apkārtnes), sarullēt tās un nesteigdamies griezt tabaku ar savu ūdenslīdēja nazi, asu kā bārdas nazi. To darīdams, viņš uzmanīgi klausījās manī un — es ievēroju, — kad viņam kāda vieta patika, pastūma nost sagriezto tabaku un paklusu klaudzināja ar naža spalu pa galdu. Ja tur­pretī, pēc viņa ieskata, kaut kas nebija izdevies tā, kā vajadzētu, viņš nekautrēdamies vaikstīja savu plato seju, miedza šaurās, šķelmīgās acis un reizi pa reizei pieglauda retos, īsi apcirptos, sirmos matus.

Revzins bija gandrīz divtik vecs kā es. Viņš ārkārtīgi atgādināja vecu jūras vilku — bocmani. Viņš bija gluži tāds, kādus tos mēdz rādīt filmās: masīva, smagnēja auguma, ar dūrēm kā vālēm, četrstūrainu zodu, gau­sām kustībām. Vienīgi acis tūdaļ iznīcināja šo kopie­spaidu. Šķelmīgās, pat blēdīgās acis, kas līksmi un laipni smaidīja, gudrās acis, kas prata saskatīt vārdos neizteikto, atklāja īsto Revzinu — ļoti talantīgu inže­nieri, ārkārtīgi gudru, mazliet vecmodīgu, bet izsmal­cinātas kultūras cilvēku.

Revzins mani gaidīja. Uz galda bija saliktas tabakas lapas. Jāpiebilst, ka Revzins smēķēja ļoti reti — divas, varbūt trīs reizes dienā. Bet viņam patika noņemties ar tabaku un pīpi.

— Vai Zavitajevs sagatavo robotus? — Revzins ap­vaicājās. Atbildi noklausījies, saviebās. Paņēma nazi, ilgi aplūkoja asmeni, tad sacīja: — Pagalam bus . . .

Arī es domāju, ka roboti aizies bojā. Taču mani inte­resēja speciālista domas.

— Kāpēc būs pagalam, Pavel Daņilič? — es vaicāju.

Revzins paraustīja plecus:

— Automātika!

Tas bija teikts visai neatzinīgi.

— Un kas tad ir?

— Robotus vada ar ultraskaņas staru. Kad roboti no­kāpj dziļi vulkāna krāterī. . . vai saprotat, kas tad no­tiek? Stars atduras klintī, un vadīt vairs nav iespē­jams.

— Bet robotiem ir ari patstāvīga, kibernētiska va­dības sistēma.

Revzins atmeta ar roku:

— Visa tā kibernētiskā mūzika strādā galu galā pēc programmas, ko sastādījis cilvēks. Bet cilvēks gandrīz nekā nezina par lielajiem dziļumiem. Tāpēc arī mašīna vāji orientējas. Jā, teiksim, — viņš iesmējās, — ja pa­rādās jūras pūķis .. .

— Jūs tam ticat?

— Es esmu ūdenslīdējs!

Spriežot pēc intonācijas, viņš ticēja.

Mēs brīdi klusējām.

— Labi, — Revzins teica. — Lasīsim.

Es atšķīru manuskriptu.

^ # Jfc

Sīs nodaļas bija rakstītas turpat vai pirms diviem gadiem. Tolaik risinājās diskusija par nogrimušās sa­las atrašanās vietu. Vairums zinātnieku bija tajos ieska­tos, ka Atlantīda atradusies aiz Gibraltāra šauruma, Atlantijas okeānā. Pēc citas hipotēzes Atlantīda bijusi Vidusjūras austrumu daļā. So versiju pagājušā gad­simta vidū pirmais izvirzīja krievu zinātnieks Norovs, atzīmējot, ka grieķu un romiešu autoru darbos jēdziens «Atlanta» un «Atlantija» saistās tieši ar Vidusjūras austrumdaļu.

Pētījot materiālus, kurus vienādi vai otrādi varētu attiecināt uz Atlantīdu, es pievērsu uzmanību kādai de­taļai, kura liecināja Norovam un viņa atbalstītājiem par labu. Ja paļaujamies uz Platona stāstīto teiksmu, atlanti gatavojušies iekarot Grieķiju un Ēģipti. Salai, kas atrodas Vidusjūras austrumos, abas šīs zemes ir kaimiņos, tāpēc šāds karš būtu bijis pilnīgi iespējams. Ja turpretī Atlantīda būtu atradusies aiz Gibraltāra, grūti iedomāties, ka atlanti uzsāktu karu ar Grieķiju, iepriekš neiekarojuši Spāniju, Itāliju un Āfrikas ziemeļ­austrumu piekrasti. Bet šajā gadījumā Atlantīdas bojā eja vēl nenozīmētu atlantu valsts iznīkšanu. Ja, piemē­ram, Maķedonija būtu gājusi bojā tajā laikā, kad Alek­