V.ŽURAVĻOVA: CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

sandrs sasniedza Indijas robežas, vai tāpēc viņa impē­rijai būtu pienācis gals? Protams, ne. Tāpat arī neva­rēja bez pēdām izzust atlantu valsts, ja tās karavīri no Gibraltāra būtu nogājuši līdz Grieķijai. Tāpēc loģiskāk ir pieņemt, ka Atlantīda bijusi samērā neliela sala ne­tālu no Grieķijas un Ēģiptes. Iespējams, ka mūsu laiku Krēta ir kādreiz nogrimušās Atlantīdas daļa/

Sāds pieņēmums bija likts romāna pamatā. Rakstīt vedās viegli, un es sen būtu pabeigusi grāmatu, ja ne­būtu satikusi Zavitajevu. Es atnācu pie viņa konsultēties par kādu tīri tehnisku jautājumu. Un aizgāju ar skaidru apziņu, ka grāmata nav vajadzīga.

Zavitajevs neticēja Atlantīdas pastāvēšanai, un es nekā nevarēju viņam pierādīt. Zavitajevs diskutēja ne­iedomājami meistariski. Viņš pretstatīja abas hipotēzes un iznīcināja tās vienu ar otras pierādījumiem. Vesela kaskāde paradoksālu argumentu, vesels birums ārēji ļoti pārliecinošu pierādījumu — un no maniem priekšstatiem nekas nepalika pāri. «Padomājiet,» Zavitajevs teica, «atlantiskās hipotēzes piekritēji atsaucas uz to, ka Pla­tona aprakstītā Atlantīdas galvaspilsēta līdzīga acteku kādreizējai pilsētai Tenočtitlānai. No šejienes secina, ka acteki kopējuši atlantus. Jūs turpretī atsaucaties uz to, ka Atlantīda kā divas ūdens lāses līdzīga Knosai, Krētas valdnieka Minoja galvaspilsētai, ko arheologi atrakuši. Kuram tad ir taisnība? Ir jums, ir jūsu preti­niekiem. Tas ir pats galvenais. Platona aprakstītā At­lantīda līdzinās kurai katrai tā laikmeta pilsētai. Tas ir gaišs pierādījums, ka Atlantīdai ir mītiska izcelšanās. Ikvienai reālai pilsētai ir savas īpatnējas, neatkārtoja­mas iezīmes. Bet Atlantīdai tādu nav .. . Meklēt šo mī­tisko pilsētu ir pilnīgi veltīgi. Bet to var radīt.»

Atceros, pirmajā brīdī mani ļoti izbrīnīja vārds «ra­dīt». Man pat likās, ka Zavitajevs ir pārteicies. Tomēr viņš visā nopietnībā bija domājis par Atlantīdas radī­šanu!

Tagad Zavitajeva doma man šķiet pilnīgi likumsaka­rīga. Toreiz es biju pārsteigta. Es pat centos ko iebilst. Bet Zavitajevs smaidīja. Es nezināju, ka viņa projekts jau ir pieņemts . . .

Zavitajevam ir jauneklīga seja un veca cilvēka piere.

Apbrīnojams kontrasts. Pieri vago dziļas, horizontālas rievas — droša pazīme, ka cilvēks dzīvo sasprindzinātu garīgu dzīvi. Vēlāk Zavitajevs man atzinās: «Es vairs neprotu tā vienkārši atpūsties. Nevaru atkratīties no domām. Vienīgais, ko esmu iemācījies, — pārslēgt do­mas. Domāju par kaut ko, un tad — vienā rāvienā it kā svira pagriežas … Nočirkst, nočīkst — un domas tek jaunā gultnē.» Es pārvaicāju: «Nočirkst un nočīkst?» Zavitajevs pamāja: «Un kā vēl! Doma, ja tā ir vērtīga, necieš, ka to pārslēdz. Tai patīk, lai to domātu. Bet pār­slēgties ir nepieciešami. Tas ir tikpat kā atpūta.» Pēc mana ieskata — nemaz nav kā atpūta. Tieši tāpēc Zavi- tajevam ir jauneklīga seja, bet veca cilvēka piere. Un grumbas ievelkas dziļākas, kad Zavitajevs smaida.

«Negaidīju vis, ka fantasts varētu būt tāds skeptiķis,» Zavitajevs smējās. «Zināt, tas tāpēc, ka jūs esat sie­viete. Savos sirds dziļumos sievietes ir konservatīvas. Pat tad, kad viņas fantazē… Nē, nopietni, kāpēc jūs neticat?»

Kāpēc es neticēju? Grūti pasakāms. Pat mūsu nepa­rastajā laikmetā Zavitajeva ideja bija pārāk neparasta un pārāk pārdroša. Zavitajevs ierosināja radīt mākslī­gas salas, šim nolūkam izraisot vadāmus vulkānu iz­virdumus.

Zemūdens Vulkānu dabiski izvirdumi reizēm tiešām rada nelielas saliņas. To es zināju. Zavitajevs gāja daudz tālāk. Viņš izteica domas par principiālām iespē­jām jebkurā okeāna vietā radīt magmas izplūdumus. Viņš nāca klajā ar aprēķinu metodi, kura, pēc viņa do­mām, ļaus iepriekš noteikt izvirduma apmērus un rezul­tātus. Zavitajevs runāja par jaunām ostām okeānā, par mākslīgu zemes šaurumu radīšanu (piemēram, Beringa šaurumā, starp Āziju un Ameriku). Vēl vairāk — viņš plānoja mainīt klimatu, radot aizsargbarjeras, kas aiz­turētu aukstās straumes. Beidzot, viņš paredzēja, ka nākotnē varēs radīt jaunas teritorijas iepriekš izraudzī­tos labvēlīgos klimatiskos apstākļos. «Jūs taču esat pie­raduši pie mākslīgām jūrām un ezeriem,» viņš man to­vakar teica. «Cik fantastisks kādreiz likās projekts pa­griezt Sibīrijas upes un radīt jūru Sibīrijā! Tagad tā jau ir realitāte… Nākošais solis — mākslīgu salu

radīšana. Cilvēks pārveidos okeāna izskatu tāpat, kā ir pārveidojis kontinenta seju …»

«Vai atceraties, kā Brjusovs apraksta Atlantīdas bojā eju?» Zavitajevs tovakar man vaicāja. «Viņam ir vār­smas … tās beidzas tā:

Drosmīgie jauniešu prāti Tālāk nz priekšu tiecās Aizliegto mērķi sev gūt.. . Stihijas lauzās no krātiem, Vētras un zibeņi triecās, Liekot pasaules kārtībai grūt. Liesmas, dūmi un putu slienas Saslējās viesulī kārā, Dunoņā trīcēja gaiss; Sagāzās torņi un sienas, Odeņu pilsētai pāri Okeāns pārvēlās baiss! [1]

Es atcerējos šos dzejoļus. Atlanti «tālāk uz priekšu tiecās aizliegto mērķi sev gūt», un notika katastrofa.

«Nūja, nūja,» Zavitajevs piebalsoja. «Pārāk daudz zināja — tāpēc gāja bojā. To uzsvēris ari Aleksejs Tolstojs «Aelitā». Tas, lūk, ja vēlaties zināt, ir īstais filozofiskais cēlonis šajā mītā par Atlantīdu. Bet mani tāda filozofija neapmierina. Es atbalstu citādu principu: daudz zināja — un tāpēc radīja jaunu kontinentu, radīja Atlantīdu.»

Tovakar mēs šķīrāmies, ne pie kāda gala slēdziena nenonākuši. Tomēr romānu atsākt es vairs nespēju. Mī­tiskās Atlantīdas meklēšanas problēmas nobāla Zavita- jeva drosmīgo ideju priekšā. Starp citu, Zavitajevs jau toreiz ieminējās, ka pirmo mākslīgo salu nosaukšot par Atlantīdu …

Atteikties no romāna, kas gandrīz jau bija uzrakstīts, nenācās viegli.

Es mēģināju sižetu pagriezt citā plāksnē — nekas neiznāca. Mēģināju iesaistīt romānā jaunus va­roņus, pirmām kārtām pašu Zavitajevu, un atkal nevei­cās. Tad es rokrakstu noliku pie malas gandrīz uz

diviem gadiem. Vēlāk mani uzmeklēja Zavitajevs. Šo­reiz mēs runājām ļoti maz. Zavitajevam nevajadzēja mani pārliecināt. Tajā pašā dienā mēs izlidojām uz Vla- divostoku. Un vēl pēc vienas diennakts atradāmies

uz «Dingo». Rokrakstu es tomēr biju paņēmusi līdzi . ..

* * *

— Tā-a, — Revzins noteica, noklausījies nodaļu līdz beigām. — Tā.

Viņš rūpīgi iepildīja portsigārā sagriezto tabaku.

— Kā jums tur ir teikts par Zavitajevu? . .. Izlasiet, lūdzu, vēlreiz.

Es izlasīju.

«Iedomājieties d'Artanjanu, taču nevis to jauno, no «Trim musketieriem», bet četrdesmit gadu vecu, no lu­gas «Pēc divdesmit gadiem», tikpat godkārīgu, bet jau iemācījušos saskaņot vēlamo ar iespējamo. Noņemiet bārdiņu, bet atstājiet aso, vērīgo acu skatienu, atstājiet kalseno, enerģisko, asi iezīmēto seju un liekto ērgļa degunu. Apmainiet musketiera kamzoli pret ādas jaku un zobenu pret logaritmu lineālu . . .»

Revzins sāka smieties.

— Zināt, lineāls pavisam neder. Kaut gan tas arī nav galvenais. Tas viss ir tikai ārējs apraksts.

Es mēģināju iebilst.

Revzins pieklājīgi smaidīja, laiku pa laikam iekāsē­jās, šūpoja galvu. Tad sacīja:

— Zavitajevs tiešām necieš kavēkļus. Tādā pašā garā kā d'Artanjans. Taču aiz jūsu Zavitajeva stāv nevis musketieru rota, bet divdesmitā gadsimta zinātne un tehnika. Vai saprotat, kas tas ir par kolosālu spēku? D'Artanjans vēlējās iegūt varu, slavu, bagātību. Bet ko vēlas Zavitajevs? Izpildīt ekspedīcijas plānu? Par maz! Nodrošināt laimi nākamajām paaudzēm? Liekas, par daudz! īstais Zavitajevs ir kaut kur vidū. Tas ir kompli­cēts sakausējums no daudzām, pat pretrunīgām kom­ponentēm. Un pāri visam — pārliecība, velnišķīga pār­liecība! Vai esat ievērojusi — Zavitajevs nekad nešau­bās. Te ir ko padomāt… Starp citu, kādos skafandros ģērbušies jūsu varoņi, kas meklē Atlantīdu?