V.ŽURAVĻOVA - CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

— Televīzijas raidītāju es līdzi neņemšu, — viņš tur­pināja, no jauna pievērsdamies kapteinim, — bet mēs sazināsimies hidrotelefoniski.

— Es nolaidu dzelmē televīzijas kameru, — Samarins teica. — Mēs varēsim jūs novērot… līdz krāterim.

— Labi, — Zavitajevs pamāja. — Nu, tad būtu viss… Dodiet šurp to jūsu skafandru, Pavel Daņilovič!

Revzins un Jermakovs atnesa skafandru. Es skatījos, kā Zavitajevs uzģērbj melno kombinezonu. Bez šau­bām, Zavitajevs riskēja daudz — robotu bojā eja ne­bija nejaušība. Taču ne Zavitajevs pats, ne tie, kas viņam palīdzēja uzvilkt skafandru, ne ar vārdu neiemi­nējās par briesmām. Es nodomāju, ka, divus gadus strā­dādami okeānā, viņi droši vien pieredzējuši daudz grū­tību un viņiem izveidojies savs kritērijs par to, kas ir bīstami un kas nav bīstami. Nekāds labais izskaidro­jums tas nebija, bet tomēr izskaidrojums. Neskaidrā doma, kas manī bija pamodusies, redzot, kā Zavitajevs vēro robotu nolaišanos, uzpeldēja no jauna. Es nodo­māju, ka Revzinam taisnība: galvenais Zavitajevā ir pilnīga pārliecība, ka notikumus var virzīt pēc sava prāta, valdīt pār tiem. Bet no kurienes radusies tāda pārliecība, kas tai ir pamatā? Atbilde uz šiem jautā­jumiem neradās…

Jermakovs bez steigas (cik es zināju, viņš visu darīja metodiski) nostiprināja Zavitajevam uz krūtīm elpoša­nas aparātu. Revzins pasniedza mugursomu ar izvirzīto

metāla peldspuru. No Revzina paskaidrojumiem es jau zināju, ka šajā mugursomā atrodas aparāti, elektrosta- tiskais ģenerators un akumulatori. Ietilpīgais elpošanas aparāts un soma, kuras lejasdaļā rēgojās smieklīgā peldspura, piešķīra Zavitajevam diezgan komisku iz­skatu. Man par izbrīnu, klāt nāca vēl viena man nepa­zīstama skafandra detaļa. Tas bija neliels, oranžs ba­lons, ko Jermakovs piekarināja pie elpošanas aparāta. Balonam bija pievienotas divas lokanas metāla šļūte­nes ar… pistolēm. Jā, ar pistolēm, kuras turklāt izska­tījās ļoti vecmodīgas, es teiktu, kā no operetes: garie pistoļu stobri galā bija paplašināti.

Revzins pasniedza Zavitajevam bruņu cepuri.

— Pagaidiet, — Zavitajevs teica un pagriezās pret mani. — Tad nu tā. Kad būšu nolaidies krātera dibenā, nāks otra grupa. Man nav iebildumu, ka reizē ar to grupu nākat arī jūs. — Viņš brīdi kaut ko apdomāja un atkārtoja: — Jā, kā ekspedīcijas vadītājs es neiebilstu. Protams, ja jums ir vēlēšanās …

Tas bija tik negaidīti, ka es nekā neattapu atbildēt.

— Es neesmu speciālists literatūras jautājumos, — Zavitajevs turpināja, — un jūsu diskusijās ar Paveļu Daņiloviču neiejaucos. Taču man liekas — kaut ko prā­tīgu uzrakstīt var tikai tad, ja esi redzējis pats savām acīm . . .

Revzins palīdzēja viņam uzlikt bruņu cepuri.

Zemūdenes centrālajā postenī bija tumšs un maz vietas. Gaismu vajadzēja nodzēst, citādi mēs uz tele­vizora blāvā ekrāna nekā nevarētu saskatīt. Tumsā spī­guļoja aparātu ciparnīcas. Samarins reizi pa reizei pus­balsī deva rīkojumus stūrmanim. Vienmērīgi tikšķēja hronometrs, izceldams iestājušos sasprindzināto klu­sumu. Viss, ko mēs redzējām uz televizora ekrāna, nori­tēja bez mazākās skaņas. Tas radīja īpatnēju, diezgan drūmu kontrastu.

Zavitajevs laidās lejup gandrīz vertikāli. Uz krūtīm piestiprinātā prožektora stars un tievie gaismas kūlīši,

ko izstaroja televīzijas raidītāja lukturi, ar pūlēm spie­dās cauri biezajai, zilgani melnajai tumsai. Nolaišanās ātrums bija tik liels, ka trosēs iekarinātais televīzijas raidītājs ar savu manevru dzinēju tikko spēja turēties līdzi Zavitajevam. Kad raidītāja kamera tuvojās Zavi­tajevam, es redzēju, kādā negantā ātrumā metāla peld- spura šķēla ūdeni. . .

Salaužot saspringto klusumu, iedūcās skaļrunis, un atskanēja Zavitajeva skaidrā, rāmā balss:

— Dziļums divi kilometri. Skafandrs darbojas tei­cami. Kā dzirdat mani?

Gorodeckis (viņš stāvēja iesāņus, pie hidrotelefona) steigšus atbildēja:

— Dzirdam labi. Tikai redzam pavāji. Televīzijas ka­mera niķojas. Vai neesat sastapis kaut ko interesantu?

Zavitajevs tūlīt vēl neatbildēja. Pēc tam mēs izdzir­dām smieklus:

— Nē, par laimi, pagaidām interesantu sastapšanos nav bijis — ne kalmaru, ne haizivju …

— Skaņa jau manāmi novēlojas, — Revzins ieminē­jās. — Sakiet Zavitajevam, ka briesmu gadījumā mēs signalizēsim ar televīzijas kameras lukturiem!

Atkal iestājās klusums, ko iztraucēja (pareizāk būtu sacīt — netraucēja) Samarina retās komandas un hro­nometra vienmuļie tikšķi. Tā pagāja divas trīs minūtes. Pēkšņi Revzins noliecās pie televizora ekrāna un aiz­smacis teica:

— Kā tad, klāt kā sauktas … Haizivis! Ieslēdziet ka­meras sānu lukturus!

Uz ekrāna atplaiksnījās divi plati gaismas kūli, un es ieraudzīju haizivis, pavisam piecas. Viņas riņķoja ap televīzijas kameru, pamazām sašaurinot lokus.

— Brīdiniet Zavitajevu! — Revzins izrīkoja.

Televīzijas kameras lukturi sāka trauksmaini mirk­šķināt. Pēc dažām sekundēm (man tās šķita ļoti garas) skaļrunī atskanēja Zavitajeva balss:

— Paldies. Redzu. Šimbrīžam viņas, šķiet, interesē kamera.

Es vaicāju Revzinam, vai nevar kaut ko darīt. Viņš noraidoši pakratīja galvu:

— Tas nav bīstami. Vajadzēja tikai brīdināt.

Viena no haizivīm ļoti tuvu pienāca klāt televīzijas raidītājam. Ekrānā ieslīdēja plata, plakana galva ar lielām, izvelbtām acīm, kas prožektoru staros spīdēja.

— Dziļūdens haizivis, — Jermakovs sacīja. — Tās atklāja Guo un Vilms, pirmoreiz ienirstot ar batiskafu.

— «Atklāja»! … — Revzins noburkšķēja. — Aizklāt vajadzēja, par to tad derētu pieminekli uzcelt.

Haizivs ilgi pētīja televīzijas raidītāja kameru. Pēc tam aizpeldēja sānis, un tūlīt arī viss bars šāvās lejā uz Zavitajevu. Tagad es varēju saskaitīt haizivis: pavi­sam bija deviņas — vairāk, nekā es domāju. Viņas drīz vien panāca Zavitajevu.

Man par brīnumu, Zavitajevs pat nemēģināja bēgt no haizivīm. Viņš palēnināja gaitu, tad pavisam pārtrauca nolaišanos un pavērsās pretī saviem uzbrucējiem. Plē­soņas viņu ielenca lokā no visām pusēm. Divās vietās gaismas kūļi šķēla šo loku; haizivis gan iznira, gan atkal izzuda melnumā.

Es redzēju: Zavitajevs tur rokās pistoles. Šoreiz hai­zivis sakļāva loku ļoti strauji. Piepeši (tas notika tik negaidīti, ka es atsprāgu no ekrāna) tumsu pāršķēla spoži zibšņi. Prožektoru gaisma tūdaļ kļuva bālāka. Pa ekrānu sāka šaudīties melnas ēnas. Vēl un vēlreiz noplaiksnījās uguns uzliesmojumi.

Kad acis no jauna aprada ar pustumsu, es redzēju, ka viss ir galā. Zavitajevs turpināja nolaišanos. Haizi­vis bija nozudušas.

— Pamatīga ierīce, — Samarins negaidot ieteicās. — Kas tas tāds bija?

— Vai iepatikās? — Revzins jautāja. — Tās ir pisto­les, kas izmanto elektrohidraulisko efektu. Tās izšļāc šķidruma strūklu ar tūkstoš atmosfēru lielu spiedienu. Sit cauri tērauda plāksnei. Turklāt šķidrums ūdenī pats no sevis uzliesmo .. . To, lūk, Pjotrs Nikolajevičs izgud­roja. — Viņš pamāja uz Jermakova pusi.

Jermakovs cītīgi slaucīja briļļu stiklus un klusēdams norādīja uz ekrānu.

Jā, uz ekrāna jau bija redzama Plutona robotā vir­sotne. Zavitajevs, gandrīz nesamazinot ātrumu, apmeta loku virs krātera melnā bezdibeņa un devās lejup.

— Cauri, — Revzins teica. — Var izcelt kameru.

Viņš pievērsās man.

— Iesim! Nolaišanās turpināsies ilgi, vairāk nekā stundu…