V.ŽURAVĻOVA - CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

Manas pārdomas iztraucēja Jermakovs. Viņš stāvēja šaurajā gaitenltī un neatlaidīgi klaudzināja pie atvēr­tām durvīm. Es uzrāvos augšā, ieslēdzu gaismu. Likās, pagājis labs laiks: notikumi šķita attālinājušies, zaudē­juši savu asumu.

— Vai viss kārtībā, Pjotr Nikolajevič? — es vaicāju.

Jermakovs cieši paraudzījās manī, sakārtoja brilles

un īsi atbildēja:

— Jā, viss.

Slūžu kamerā pieci cilvēki patlaban ietērpās ska­fandros. Sis skats mani uzreiz atgrieza īstenībā.

— Mēs laidīsimies lejā, — sacīja Revzins, skatīda­mies kaut kur man garām.

— Jūs varēsiet noskatīties pa televizoru, — aši pie­bilda Gorodeckis.

Revzins īgni pavīpsnāja. Es sapratu, ka pirms manas ierašanās viņi bija strīdējušies.

— Ekspedīcijas vadītājs man atļāva doties kopā ar jums, — es teicu.

Tas bija teikts stingri un pārliecinoši, kaut gan es vēl arvien nesaprotu, kas man lika tā uzstāt — sākumā es Zavitajeva ierosinājumu nemaz neņēmu nopietni.

— Bīstami, saprotat… — Gorodeckis iesāka.

— Uzvelciet kombinezonu! — Revzins, pievērsdamies man, viņu pārtrauca. — Nekas nenotiks. Ja visi iet… — Viņš drošinādams uzsmaidīja. — Vai atceraties, kā jārī­kojas ar skafandru? Es jums paskaidrošu vēlreiz.

* * *

Mīlestībai un atklājumu alkām ir kaut kas kopējs. Abas tās dažkārt paņem cilvēku savā varā pēkšņi un tūdaļ visu pārējo nobīda pie malas. Abas jūtas valdo­nīgi trauc pretī šķietami nepārvaramām grūtībām, spārno cilvēku, dod spēku un drosmi.

Patlaban diezin vai spēšu aprakstīt tās dīvainās jū­tas, kas pārņēma mani, kad atvērās slūžu lūka un, at- grūdusies no «Dingo» borta, es paliku karājoties ūdenī. Pirmajā mirklī likās, ka šis brīdis neizdzēšami paliks atmiņā. Taču pēc neilga laiciņa jauni, daudzkārt spēcī­gāki iespaidi izdzēsa savdabīgo sajūtu, kas radās pir-

mājās ieniršanas minūtēs. Atceros vienīgi, ka toreiz mani pārsteidza vieglums, ar kādu varēju kustināt ro­kas. Milzīgais spiediens (to es sapratu tikai vēlāk) gan­drīz nepalielināja ūdens blīvumu, un peldēt varēja tik­pat viegli kā virs līmeņa, kaut gan skafandra apvalks kļuva ciets: kombinezons locījās tikai elkoņu un ceļu locītavās. Pirmajā laikā radīja neērtības dūraiņi: ar pū­lēm varēju savilkt un atlaist pirkstus, — tomēr ļoti ātri es pieradu un vairs nedomāju par to.

Es aizmirsu visu — pārdzīvoju tikai vārdos neizsa­kāmu lidojuma sajūtu. Kaut gan «lidojums» te nebūtu īstais vārds: atrodoties lidmašīnā, slēgtā kabīnē, mēs fiziski neizjūtam ātrumu. Seit turpretī ātrums bija pil­nīgi skaidri sajūtams: dzinējs saudzīgi, bet strauji grūda uz priekšu, skafandrs vibrēja ūdens plūsmā. Reiba galva — no ātruma, no līksmās apziņas, ka varu vadīt skafandru, no skurbinošās domas, ka aiz jostas man

aizbāztas pistoles, bet priekšā — viss jauns, neizpētīts.

* * *

Mēs bijām seši: Revzins, Samarins, Gorodeckis, divi jūrnieki no «Dingo» un es. Skafandra vadīšana tiešām nesagādāja nekādu pūļu: vajadzēja tikai uzmanīt dzi­nēja darbību, pārējais viss bija automātisko ierīču ziņā. Skafandra svars, kaut arī krietni liels, ūdenī nemaz nebija jūtams.

Prožektoru stari apgaismoja dzelmi divdesmit met­rus uz priekšu. Tie izurba šauru, dzeltenu tuneli, aiz kura robežām bija necaurredzams tumsas slānis. Sī aklā tumsa tikai retumis atdzīvojās, kad drāzāmies cauri planktona mākoņiem. Tad melnajā fonā uzplaik- snījās tūkstoši un tūkstoši mirguļojošu uguntiņu, kas atgādināja zvaigžņotās debesis. Šķita, mēs traucamies cauri kosmosam, lidojam tik ātri un tik ilgi, ka telpas un laika izpratne zaudējusi savu jēgu …

Okeāna dzīļu iemītniekus es nemanīju, un tikai vienu reizi dzeltenajā staru kūlī patrāpījās liela, spirālē sa­griezta medūza. Uz mirkli tā sastinga un tūdaļ cirtās sānis, tumsā.

Vēlāk, kad uzsākām laisties lejup krāterī, es iztālēm

redzēju veselu baru šauru, mirdzošu lenšu. Krātera sie­nas strauji sašaurinājās, uz tām trīsēja gari ūdensaugi, kas līdzinājās fantastisku dzīvnieku taustekļiem. Mani ceļabiedri sanāca tuvāk, ielenca mani, sagatavoja pis­toles …

Dziļumu mērītājs, kas bija uzvilkts uz rokas, rādija pieci tūkstoši metru. Prieks pagaisa, radās neskaidras, trauksmainas izjūtas, kas ātri pieauga un pārvērtās baiļu sajūtā. Es nožēloju, ka nebiju palikusi uz «Dingo». Šaurā, nemājīgā, līdz kaklam apnikusī zemūdene tagad šķita visjaukākā vieta pasaulē…

Bailes, no kurām nespēju atkratīties un kuras arvien pieauga, lika man atcerēties hidrotelefonu. Es ieslēdzu aparātu, bet mani ceļabiedri klusēja. Mēs tuvojāmies tam dziļumam, kurā bija gājuši bojā roboti, un es sa­pratu, ka tagad nav laiks sarunām… Man ļoti gribējās dzirdēt Revzina balsi, bet es klusēju, es piespiedu sevi klusēt.

Nolaišanās vilkās bezgalīgi ilgi. Pamazām baiļu sa­jūta apslāpa, pēc tam pavisam izzuda. Es palūkojos pulkstenī: pagājusi vairāk nekā stunda, kopš atstājām «Dingo». Vēl jāveic pēdējie kilometri. Mēs bijām izni- ruši cauri vulkāna krāterim un tagad laidāmies lejup pa šauro, automāta izurbto šahtu. Prožektoru staros šahtas sienas blāvi atstaroja nespodru, lāsumainu gaismu …

— Kāda oma? — Revzina balss atskanēja gluži bla­kus. — Vai nenožēlojat, ka nācāt mums līdzi?

— Vai bija bail? — tūdaļ ievaicājās Gorodeckis.

— Ļoti, — es atzinos. — Bet nu jau pārgāja…

— Nebēdājieties, tūlīt atkal būs baigi! — Gorodeckis jautri pasolīja, un visi sāka smieties.

— Lejā ir gaisma, — viens no jūrniekiem ieteicās. — Liekas, priekšnieks.

Jā, no lejas mums tuvojās Zavitajevs. Jau pa lielu gabalu, kādu simt metru attālumā, viņš pa telefonu iz­rīkoja:

—• Divi lai paliek šeit. Briesmu gadījumā nekavējo­ties brīdiniet! Pārējie — lejā, ar mani…

Mēs palikām divatā — Revzins un es. Lejā (līdz šah­tai bija ap pusotra simta metru) kustējās uguntiņas —

tur sagatavoja sprādzienu. Es pavaicāju Revzinam, kāpēc mūs neizsauc no «Dingo».

— Jau izsauca, — Revzins atbildēja. — Lai sazinā­tos ar zemūdeni, antena jāpagriež uz augšu un ultra­skaņas ģenerators jāieslēdz uz pilnu jaudu. Tomēr la­bāk pietaupiet enerģiju!

Viņš brīdi klusēja, tad piebilda (es uztvēru bažas viņa balsī):

— Skafandrs paredzēts sešām stundām. Mēs laidā­mies lejā pusotras stundas, tikpat daudz vajadzēs iz- niršanai. Turklāt Zavitajevs gandrīz divas stundas agrāk atstāja zemūdeni. Citiem vārdiem, pēc minūtēm

trīsdesmit jādodas augšā …

Atzīšos, no manis nebija nekāds labais sargs. Es ieslēdzu ārējo akustisko uztvērēju un klausījos okeānu. Seit, kolosālajā gandrīz divdesmit kilometru dziļumā, arī pulsēja dzīvība! Es dzirdēju visdažādākās skaņas: dūkoņu, aprautus pīkstienus un kaut ko līdzīgu bungu dārdiem — skaļus, trauksmainus sitienus.

Tad es paskatījos augšup — un vienā mirklī aiz­mirsu visu pārējo. Virs galvas bija zvaigžņotas debe­sis! Neskaitāmas mirguļojošas uguntiņas radīja pilnīgu ilūziju par zvaigžņu nosētām debesīm. Sīs debesis bija krāšņākas par Zemes debesīm: zvaigznes kustējās, iz­nira, dzisa, laistījās visās varavīksnes krāsās…

Es iedomājos, ka cilvēce ar lielu nokavēšanos sāk iekarot dzelmes. Kāpēc tā? Peldpleznas, masku, elpo­šanas caurulīti varēja izgudrot jau faraonu laikā. Akva- langs parādījies vismaz piecdesmit gadu par vēlu. Cietie skafandri simt gadu laikā nav nemaz uzlaboti. Batisfēru un batiskafu varēja konstruēt jau pagājušā gadsimta vidū …