V.ŽURAVĻOVA - CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

* * *

Revzins ar nolūku aizveda mani uz kopkajlti. Viņš nezināja, kas notiks ar Zavitajevu, un negribēja, ka es palieku pie hidrotelefona. Mēs sēdējām kopkajltē pie velvētās sienas un spriedām par fantastiku. Revzina rīcība pienācīgi jānovērtē — viņš centīgi pūlējās novir­zīt mani no nepatīkamām domām. Pamazām mēs iesi­lām sarunā. Un tad es Revzinam teicu:

— Jums tomēr nav taisnība. Mašīnas nevar būt daiļli­teratūras objekti. Tās noder tikai kā skatuves rekvizīts, kamēr galvenais ir aktieru spēle. Zinātniskajai fantas­tikai var pieiet divējādi; es jums to ilustrēšu ar piemē­riem. Aizveriet acis . ..

Viņš paklausīgi aizmiedza acis. Tad pasmaidīja:

— Tātad?…

— Tātad iedomājieties kosmisko kuģi, kas atgriežas no tāla lidojuma. Kuģī ir vairāki cilvēki. Teiksim, četri. Viņi ilgi nav bijuši uz Zemes — kādus septiņus vai des­mit gadus. Viņi visi ir ļoti atšķirīgi. Visi noilgojušies pēc Zemes un tāpēc pēdējos mēnešus kļuvuši nepacie­tīgi, neiecietīgi, sevī noslēgušies. Varbūt pat sastrīdē­jušies kāda nieka dēļ. Katrs tagad ir viens ar savām domām. Priekšā gaidāma Zeme, kad izbeigsies ilggadē­jais ieslodzījums kosmiskā kuģa šaurajās telpās. Un, lūk, radioaparatūra — pirmo reizi visā šajā laikā — uztvērusi Zemes signālus. Runā Zeme … Un pavēsta apmēram sekojošo: «Jūsu kuģis; ir vienīgais, kas atro­das neparastas komētas tuvumā; Komēta aiztrauc kos­mosā, vēlāk to vairs neizdosies atrast. Bet tās sastāvā ir mīnusmatērija, matērija ar negatīvu masu. Zemes apstākļos mēs neesam varējuši nekā līdzīga iegūt, mēs tikai nojautām. Un nu komēta,traucas projām .. . Jūs — un tikai jūs vienīgie — varētu\to panākt. Protams, jūs esat ārkārtīgi noguruši, jūs kārojat atgriezties uz Ze­mes, jūs esat pelnījuši atpūtu; un neviens jums nepār­metīs, ja jūs nemainīsiet kursu. Komētas gūstīšanā pa­

ies vēl trīs gadi. .. Izlemiet paši! Un, ja kaut viens cil­vēks to vēlētos, atgriezieties uz Zemes!» Visi četri klu­sējot izklīst pa savām kajītēm …

— Tālāk, —* Revzins nepacietīgi iemeta starpā.

— Nesteidziniet! Četri cilvēki domā. Viņi bija pārlie­cināti, ka drīz atgriezīsies uz Zemes. Viņi skaitīja die­nas. Bet tagad atgriešanās jāatliek uz trim gadiem. Un vai vispār jāatliek? Viņiem taču ir izvēles brīvība. Cil­vēka spēkiem taču ir savas robežas. Un vai viņi tikpat nav paveikuši varoņdarbu?

— Nu, un kas tālāk?

— Nesteidzieties, Pavel Daņilič! Tas viss ir stāsta sižets. Tālāk nekā nav. Četri cilvēki domā. Kāds no viņiem izņēmis šķirstiņu ar dzimtenes zemes sauju. Kāds cits raugās dēla ģīmetnē … Bet laiks rit. Zeme gaida atbildi. Un četri cilvēki atkal sanāk pie vadības pults. Viņi aprēķina kursu — kuģis dosies pakaļ ko­mētai. Nepatika, kas pēdējā brīdi bija radusies citam pret citu, izgaist. Viņi \pavadījuši kopā septiņus vai desmit gadus. Taču tikai tagad tā īsti līdz galam iepa­zīst cits citu. Iepazīst un — nav vīlušies. Tas ir viss.

Revzins ilgi klusēja. Es, domās rēķināju, kādā dzi­ļumā patlaban varētu būt Zavitajevs.

— Labi, — Revzins pēdīgi noteica. — Un otrs stāsts?

— Tas ir pavisam vienkāršs. Viss tāpat, tikai bez psi­holoģiskām niansēm. Galvenais — dzīšanās pakaļ ko­mētai. Piedzīvojumi. Laba tiesa piedzīvojumu. Var arī visos sīkumos pastāstīt par mīnusmatēriju. Cilvēki izpilda uzdevumu un atgriežas uz Zemes.

Revzins saviebās.

— Un tas ir viss?

— Jā. Pirmajā stāstā fantastiskā situācija — zvaig­žņu kuģis, kosmiski attālumi un laika posmi, komēta, mīnusmatērija vajadzīgi tikai tāpēc, lai parādītu cilvē­kus ārkārtējos apstākļos. Turpretī otrajā — neparastā situācija kļūst par mērķi. Galvenais vairs nav cilvēks, bet fantastiski piedzīvojumi, komēta, mīnusmatērija . . . Nu, ko jūs teiksiet?

Revzins atbildēja:

— Pirms kādiem mēnešiem trim mēs te diskutē­jām . . . Jermakovs (viņš tāds klusētājs tikai jūsu klāt­

būtnē) apgalvoja, ka cilvēks nevarot iespēt visu, esot robežas, ko nekad nevarēšot pāriet, lai ari cik tālu at­tīstītos zinātne. Ņemsim, piemēram, ceļojumus pagātnē: mēs varam izstudēt aizgājušos laikus līdz pēdējam sī­kumam, bet nevaram paši pārcelties pagātnē. Tas ir principā neiespējami. Teorētiskajām zināšanām nav ro­bežu, turpretī cilvēka praktiskās iespējas nav bezgalī­gas, — apmēram tā izteicās Jermakovs. Viņš minēja arī citus piemērus. Kaut vai tas pats kosmoss. Mēs varam bez gala pilnveidot kosmiskos skafandrus, taču cilvēkam nekad nebūs iespējams doties kosmosā bez skafandra. Tā ir cilvēka iespēju robeža. Varam bez gala pētīt putnus, bez gala uzlabot lidaparātus, tomēr mums nekad neizdosies — kaut vai uz īsu brīdi — pārvērsties par putniem un izjust to, ko jūt putns, redzēt pasauli tādu, kādu to redz putns. Un tā ir vēl viena robeža. Sīs robežas ir ļoti tālas, bet tās tomēr pastāv… Zavitajevs un Gorodeckis nebija ar viņu vienis prātis. Strīdi bija karsti… Zavitajeva un Gorodecka pozīcija pirmajā mirklī šķiet optimistiskāka un pievilcīgāka. Izziņa to­mēr ne vienmēr iet taisnā virzienā: lai spertu soli uz priekšu, reizēm jāatzīst, ka šis vai tas ir principiāli neiespējams. Nu, kaut vai mūžīgais dzinējs. Mūžīgā dzinēja izgudrotāji arī bija tajās domās, ka viņu vie­doklis ir optimistiskāks… Tad nu sakiet — cilvēka ie­spēju robežas: vai tādas pastāv vai ne un kādas tās ir — vai tā ir literatūra?

— Un kā vēl! — es atbildēju.

Un Revzins klusi nosmējās:

— Redzat nu! Problēma, tā sakot, bez cilvēkiem, to­mēr tā ir literatūra.

— Un kādas jūsu domas par tām robežām? — es vaicāju Revzinam. — Vai ir tādas robežas, vai tas ir tikpat kā apvārsnis — sāc iet uz to pusi, un tas attāli­nās?

Atbildi es nesagaidīju. Revzins smēķēja un klusēja. Tad viņš teica.

— Ejiet… jums vajag atpūsties. Droši vien vajadzēs nolaisties. Es jūs pasaukšu . ..

Es devos uz savu kajīti — šauru, nemājīgu būceni, ko tikai aiz cieņas pret jūrniecības terminoloģiju varēja saukt par kajīti. Līdzās kojai, visgarām sienai, stiepās gaisa un ūdens sistēmas cauruļvadi, mans spilvens bal­stījās pret cieši aizdrīvēto iluminatoru. Es gulēju tumsā, ieklausīdamās balsīs, kas skanēja aiz durvīm. Divas reizes kāds aizstaigāja garām manai kajītei; likās, tūliņ ienāks Revzins un pavēstīs kaut ko baismīgu, nenovēr­šamu.

Spriežot pēc laika, Zavitajevam vajadzēja jau būt garām tai vietai, kur gāja bojā roboti. Es veltīgi pūlē­jos atsaukt atmiņā, kādas izskatījās tās dīvaini mir­dzošās būtnes, kas toreiz pazibēja uz televizora ekrāna. No piepūles sajutu sāpes deniņos. Kaut kur tepat blakus šalca pa cauruļvadiem pārsūknētais ūdens. Tumsā mir­guļoja spokainas uguntiņas.

Man neizgāja no prāta saruna ar Revzinu. Atcerējos frāzi, ko Revzins teica par Zavitajevu: «Piķis un zēvele, neviens taču pirms viņa nebija padomājis, ka vislielā­kais dziļums ir nevis okeāna ieplakās, bet aprimušu zemūdens vulkānu krāteros.» Revzins uzzināja tikai vienu zinātnisku ideju un — tūdaļ noticēja cilvēkam. Noticēja, viņu vēl nepazīdams, un tagad strādā, kaut gan daudzējādā ziņā nepievienojas viņam, un arī kā cilvēks ir pilnīgs pretstats Zavitajevam.

Mēs esam pieraduši, cilvēkus aprakstot, runāt par viņu ārieni, raksturu, parašām, izturēšanos, uzskatiem. Zinātnieka aprakstam tā vien ir par maz. Vēl vairāk — āriene, raksturs, parašas, vārdu sakot, kādas personas tīri cilvēciskās īpašības atvirzās otrā plānā. Zinātnieks «dzīvē» var būt svārstīgs, mīkstsirdīgs, pat konserva­tīvs un tomēr ir spējīgs nākt klajā ar drosmīgām, ārkār­tīgi revolucionārām zinātniskām idejām. Kāda gan no­zīme zinātnieka attēlojumā, vai viņš pats ir skaists vai ne, vai skops, vai devīgs, vai mīl mūziku, vai nemīl? . . . «Saki man, kādas ir tavas zinātniskās idejas, un es pa­teikšu, kas tu esi.» Vai tā ir?