V.ŽURAVĻOVA - CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

— Superizturigos.

— Super.. . kādos?

— Superizturigos skafandros, — es atkārtoju.

Revzins pasmējās:

— Te jau ir tas āķis! Jums šķiet, ka vajag tikai pie­vienot vārdu «super» — un viss ir skaidrs … Cik daudz tādu «superu» ir mūsdienu fantastikā! Superātrie, super- jaudas, superizturlgie . . .

— Piedodiet, vai es neiztraucēju?

Es nebiju pamanījusi, ka ienācis Zavitajevs. Viņš stā­vēja durvis, rokas sabāzis dzi|i bikšu kabatās, un zob­galīgi vēroja mūs.

— Roboti tuvojas vulkāna krāterim, — Zavitajevs paklusu teica. — Ja tas netraucēs mūžveco problēmu apspriešanu …

— Netraucēs, — Revzins atbildēja.

Mēs iegājām blakus nodalījumā; šeit atradās aparāti, kas vadīja robotus ūdenslīdējus. Uz šaura, it kā saplaci­nāta ekrāna mirdzēja gaišs stars, kas vienmērīgi šūpo­jās. Bija ieslēgts viena robota televīzijas raidītājs. Ieniršanas ātrums bija liels, un es nevarēju saskatīt stara gaismā iekļuvušās dziļūdens zivis. Tās pavīdēja uz ekrāna kā sudrabotas svītras un acumirklī izzuda.

— Līdz krāterim trīssimt metru, — teica operators, kas sēdēja pie vadības pults.

Tas bija jauns zēns, astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecs. Viņš runāja pārspīlēti nopietni, bet ik pa brīdim neapzināti aplaizīja lūpas. Viņš bija uztraucies. Kaut gan jāsaka, mēs visi bijām uztraukušies. Zavitajeva rū­pīgi izstrādātais plāns draudēja sabrukt.

Seit būtu vietā pateikt dažus vārdus par radušos situ­āciju.

Zemes garoza ir ievērojami plānāka zem okeāna ūde­ņiem. Tāpēc pilnīgi saprotams, ka pirmajam mākslīgi radītajam izvirdumam izvēlējās okeāna dibenu. Bet Za­vitajevs gāja vēl soli tālāk: viņš nolēma darbus sākt iz­dzisuša zemūdens vulkāna krāterī. Ceļš līdz magmai kļuva vēl īsāks.

Klusajā okeānā ir daudz vecu zemūdens vulkānu. Pēc ilgiem pētījumiem Zavitajevs izvēlējās vienu, ko viņš nosauca par Plutonu. Okeāna dziļums tajā vietā sasnie­dza piecus kilometrus. Plutons bija divus kilometrus augsts. Krātera kanāls, ko piepildīja ūdens, sniedzās astoņu kilometru dziļumā, tas ir, atradās sešus kilomet­rus zemāk par okeāna dibenu. Pusotra gada laikā auto­mātiskās urbšanas ierīces, ko samontēja roboti ūdens­līdēji, ieurbās vēl septiņus kilometrus dziļāk. Pārējais bija veicams ar virzītu sprādzienu. Sagatavošanās darbi sprādzienam jau tuvojās noslēgumam, kad atgadījās nelaime ar pirmo robotu pāri. Nolaida vēl divus robo­tus — arī tie gāja bojā. Pēc tam vēl divi… Pašlaik ceļā uz Plutona krāteri bija divi pēdējie roboti. Zemūdenē un arī bāzē vairāk robotu nebija.

Stars uz televizora ekrāna atdūrās pret plakano, tum­šo Plutona virsotni. Tikai tagad es ekrāna stūrī pama­nīju otrā robota izplūdušās kontūras. Tas jau laidās lejā vulkāna krāterī. Robota ārējais izskats atgādināja astoņkāji: sfērisks ķermenis, četras acis — lēcas, pieci lokani metāla taustekļi.

Taustekļi ūdens plūsmā vibrēja …

— Es palielināju nolaišanās ātrumu, — operators teica.

Zavitajevs klusēdams paplikšķināja viņam pa plecu.

— Roboti ir krāterī, bet vadības sistēma darbojas. Kāpēc tā? — Revzins vaicāja.

— Sakari notiek pa vadiem, — Zavitajevs īsi atbil­dēja. — Šoreiz mēs redzēsim, kas ar viņiem notiek.

Roboti milzīgā ātrumā laidās lejup krātera dziļumā. Nekā nevarēja saskatīt — prožektoru staros krātera sienas saplūda vienā vienīgā miglainā svītrā.

Es vēroju Zavitajevu. Pēc sarunas ar Revzinu jutu, ka ir pilnīgi nepieciešami saprast, pa īstam saprast Za­vitajevu. Man bija kauns par ārēji efektīvo, bet paviršo «musketierisko» raksturojumu. Kas tad ir šis cilvēks, kas gatavojas radīt Atlantīdu? Es vaicāju sev un ne­radu atbildi. Manī brieda kāda ļoti miglaina doma, bet, kāda īsti, to es vēl nevarēju aptvert. Tā mēdz būt pa sapņiem: cilvēks izstiepj pēc kaut kā roku, nupat, nupat satvers — un nesasniedz . ..

Zavitajevs, pieri saraucis, skatījās uz televizora ek­rānu. Pāri viņa kalsenajai sejai skraidīja ekrāna atsta­rotie gaismas atspulgi. Gaismas mirgošanā bija jau­šams kaut kas trauksmains, draudošs. Tomēr Zavitajevs palika mierīgs. Un tas nebija tāds miers, kad prasmīgi slēpj satraukumu. Nē, Zavitajevs no tiesas neuztraucās. Ar tādu izteiksmi sejā cilvēks vēro mikroskopa okulāru: kaut kur mikropasaulē risinās notikumi, savā ziņā gran­diozi, bet cilvēks mierīgi groza mikroskopa skrūvi, tāpēc ka viņš stāv pāri šiem notikumiem un vada tos …

— Septītajam kaut kas atgadījies! — operators iesau­cās.

Uz vadības pults trauksmaini sāka mirkšķināt sig- nālspuldzes. Es pieliecos tuvāk ekrānam. Varēja redzēt, ka robots (viņa attēls strauji palielinājās) līgojas un drudžaini vēcina metāla taustekļus.

— Jāpalielina astotajam nolaišanās ātrums, — Rev­zins klusu teica. — Tad izdosies izskriet cauri.

— Nē. — Zavitajevs uzmanīgi vēroja ekrānu. — Mums jāzina, kas noticis. Tas ir svarīgāk.

Revzins salūkoja pīpi un dzedri vaicāja:

— Smēķēt atļauts?

— Lūdzu, Pavel Daņilovič, — Zavitajevs pasmaidīja. — Smēķējiet!

Uz ekrāna risinājās kaut kas dīvains. Robots, izmi­sīgi vēcinādams taustekļus, cīnījās ar kaut ko nere­dzamu. Tas atgādināja fantastisku deju… Spožajā prožektoru gaismā varēja saskatīt vissīkākās robota detaļas: biezās šuves un ciparu «7» uz mirdzošā sfē­riskā korpusa, lēcu ietvarus, taustekļu locīklas… Skaidri bija redzamas arī krātera sienas, vietumis biezi apaugušas ūdenszālēm. Bet to, kurš robotam uzbruka, mēs neredzējām. Jādomā, šī neredzamā būtne kustējās milzīgi ātri, tāpēc ka robots šaudījās uz vienu un uz otru pusi, mētāja taustekļus gan augšup, gan lejup…

Mašīna visiem spēkiem cīnījās par savu dzīvību. Tas izskatījās reizē traģiski un nožēlojami.. .

— Ieslēdziet ultravioletos gaismekļus! — Zavitajevs izrīkoja.

Operators noliedzoši pakratīja galvu.

— Sakari ar septīto . . .

— Tad otram! — Zavitajevs aši teica.

— Klausos! — operators atbildēja.

Un gandrīz tajā pašā mirklī es ieraudzīju uz ekrāna pazibam trīs dīvainus, spīdošus siluetus. Es tos nepa­guvu īsti apskatīt. Viens no tiem aizsedza ekrānu, at­tēls spēji sašķobījās — un ekrāns nodzisa.

— Beigas, — pīpi pakšķinādams, paklusām noteica Revzins. — Sie nezvēri uzbruka astotajam. — Viņš kādu brīdi klusēja un tad, neuzlūkodams Zavitajevu, sacīja: — Ar ultravioleto gaismu bija labi izdomāts.

— Jā, pašā reizē, — Zavitajevs pamāja un paskaid­roja man: — Lielajos dziļumos zivis bieži mēdz būt bezkrāsainas, caurspīdīgas, tāpēc tās ir neredzamas. Bet ultravioletās gaismas iedarbībā tās fluorescē. Diem­žēl mēs gandrīz nekā nepaguvām saskatīt. . . Nogai­dīsim minūtes četrdesmit. Ja robotiem būs izdevies iz­rauties, viņi uzpeldēs . . . Sagatavojiet skafandrus, Pavel Daņilovič!

— Jūs . . . riskēsiet?

— Jā. Ar robotiem mums vairs nekas neiznāks. Vaja­dzīgs cilvēks.

Zavitajeva balss skanēja it kā no tālienes.

Viss notikušais man šķita nereāls. Viss bija norisi­nājies pārāk strauji. Robotu reibinoši ātrā nolaišanās aprimušā zemūdens vulkāna krāterī, mašīnu cīņa ar neredzamo ienaidnieku, dīvaino, spīdīgo būtņu zibenīgie lēcieni un televizora nodzisušais ekrāns . .. Bet tepat nodalījumā dega gaisma, Zavitajevs un Revzins mie­rīgi sarunājās, aiz tērauda starpsienas lietišķi dūca dzinējs.