V.ŽURAVĻOVA - CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

Es skatījos pulkstenī. Laboratorijā drūzmējās visi mūsējie. Un visi skatījās pulksteņos. Pagāja četrdesmit minūtes, mašīna strādāja, un mēs redzējām, ka tā no­sūta arvien jaunus un jaunus pieprasījumus. Divpadsmit minūtes mašīna rakņājās Starptautiskās astrofizikas savienības informācijas arhīvos. Četras minūtes tā kon­sultējās ar Pulkovas observatoriju. Un piepeši notika kaut kas pilnīgi negaidīts: mašīna ilgstoši sazinājās ar Kinoarhīva informācijas biroju. Nezinu, ko tur meklēja tās elektronu amata brāļi, bet meklēšana turpinājās vairāk nekā trīs stundas.

Mēs gaidījām. Kāds iedomājās pazvanīt, lai pusdienas mums atnes uz šejieni, uz laboratoriju. Mašīna sazinā­

jās ar visdažādākajām organizācijām. Bija tā, it kā cilvēks aizgūtnēm bez mitas uzstādītu jautājumus.

Sešos vakarā mani piespieda aiziet. Es iegāju biblio­tēkā un atgūlos uz dīvāna. Mani apsolīja pamodināt pēc stundas. Kad pamodos, pukstenis rādīja bez piecām mi­nūtēm divpadsmit. Es skriešus devos pie R-10. Mašīna strādāja. Man teica, ka kopš pulksten deviņiem mašīna apstrādājot datus par Marsu un Venēru.

Mēs sēdējām visu nakti. Gandrīz bez mitas zvanīja telefons, mūs iztaujāja, — bet ko mēs varējām atbil­dēt?… Signāliem vajadzēja būt kaut kam plaši pa­zīstamam, ikdienišķam. Un mēs sapratām: nebūs viegli pārvarēt ieradumu un citādām acīm saredzēt to, kas no laika gala uzskatīts par Zemei raksturīgu parādību…

Astoņos rītā mašīna darbu bija beigusi. Naktī bija atlidojuši astronomi no Maskavas, Melburnas un Ota- vas. Istabā visiem nebija vietas, un daudzi sēdēja gai­tenī. Mūsu priekšnieks piegāja pie mašīnas burtu spie­žamā aparāta, nospieda taustiņu, un mašīna īsi no- klakšķināja:

«Polārblāzmas.»

Mēs apmulsām. Doma par polārblāzmām mums radās jau iepriekšējā vakarā, bet mēs nezin kādēļ to norai­dījām. Cits citu pārtraukdami, mēs formulējām pirmo jautājumu:

— Polārblāzmas izraisa procesi uz Saules. Vai tā nav?

«Jā,» mašīna atbildēja. «Signālus nes korpuskulu plūsmas, kas nāk no Saules. Ilgstošiem signāliem liet­derīgāk izmantot vietējo enerģiju. Polārblāzmu signa­lizējošā daba izpaužas likumsakarīgā krāsu maiņā.»

Sacēlās tāds troksnis, ka es nekā nevarēju saprast. Mašīnu apbēra ar desmitiem jautājumu, bet priekšnieks teica: «Ne visi reizē! Vispirms mums jādabū zināt, kā tieši… Vārdu sakot, kā viņi maina signālu krāsu.»

Viņš programmēja jautājumu, un mašīna atbildēja:

«Periodiskums divarpus gada. Ilgums pusotras, divas stundas. Ik pēc katriem divarpus gadiem analogi signāli novērojami arī Venēras un Marsa polārblāz­mās. Labākais apraksts, pēc Dioni datiem, Islandē 1865. gadā.»

Pēc stundas mums atveda Dioni grāmatas mikrofilmu. Lūk, kā tur bija aprakstīta šī blāzma:

«Mums padeva ziņu, ka sākšot spīdēt polārblāzma, un mēs cik vien ātri spēdami uzrāpāmies uz visaug­stākās mājas jumta fortā. Zenīta apkaimē iekvēlojās balts mākonis. Sākumā iegaismojās mākoņa malas, pēc tam tas uzliesmoja, un balta gaisma pārplūdināja debe­sis un jūru. Sajā ziemeļu gaismā skaidri iezīmējās mūsu šonera takelāža. Tad cauri baltajai gaismai, kas sta­roja pilnā spožumā, mēs ieraudzījām sarkanu lenti. Tas nebija aprakstos bieži sastopamais loks, bet vijīga gais­mas lente ar labi iezīmētām kontūrām. Pēkšņi sarkanā lente nodzisa. Debess izskatījās tukša, bet drīz vien lente iespulgojās no jauna. Pēc tam sarkano lentes krāsu nomainīja dzeltena. Šīs gaišās joslas, šķiet, bija saskaņotas viena ar otru. Pusstundas laikā tās parādī­jās un dzisa ik pēc vienādiem laika sprīžiem, un pēc tam mēs ieraudzījām krāsainu staru kūli. Gari, mirdzoši stabi slējās augšā — neatvairāmi un aši. Tie bija da­žādā krāsā — no dzeltena līdz purpursarkanam, no sar­kana līdz smaragdzaļam. Un, it kā noslēdzot šo lielisko skatu, debesīs atkal pārmijus iekvēlojās sarkanas un dzeltenas lentes. Starojums atkal kļuva tāds kā parasti šajā apvidū …».

Mēs ilgi klusējām. Tad kāds ieteicās:

— Divas sarkanas lentes un viena dzeltena… Tas atgādina izsaukumu. Bet pati pārraide — gaismas uz­liesmojumi stabu izskatā.

Jā, šeit varēja samanīt zināmu atšķirību no parasta­jām polārblāzmas formām… Tomēr mums tā arī ne­izdevās sameklēt sīkākus aprakstus vai krāsainus kino- kadrus par «pārraides» galveno daļu. Polārblāzma bija pierasta parādība, un nevienam neienāca prātā divus trīs gadus ilgi to nemitīgi filmēt. Mēs atradām vienīgi dažus kadrus, kuros nejauši bija iekļuvuši «izsaukuma» signāli. Tā bija veca kinohronikas lente, kurā attēlota jūras kauja polārajā naktī. Starp žilbinoši spožiem liel­gabalu zalvju uzliesmojumiem un trasējošo šāviņu kvē­lojošiem rakstiem grūti bija saskatīt kosmosa aicinā­juma signālus…

* *

Patlaban, kad rakstu šīs rindas, gaisu tricina motoru duna. Stacijā «Ziemeļpols» ieradusies jauna helikopteru grupa. Ja hipotēze attaisnosies, pēc septiņpadsmit die­nām mēs redzēsim «signālblāzmu». Novērojumus izda­rīs uz Zemes, Marsa un Venēras poliem. Mēs strādājam dienu un nakti, tāpat kā kādreiz, miera nepazīdama, strādāja antena aiz mana loga.

Varbūt šīs ugunis liesmojušas miljoniem gadu ilgi. Tās spīdējušas, kad Zeme vēl bija neapdzīvota. Spīdē­jušas alu cilvēkam. Spīdējušas tajā dienā, kad Romā Puķu laukumā veda uz sārtu Džordāno Bruno…

Atkal un atkal no jauna pāri Zemei plaiksnījušies zvaigžņu signāli. Tos pārmāca kara uguņu baigais spo­žums. Tos vienaldzīgām acīm vērojuši savās rūpēs iestiguši ļaudis. Taču tie, kas šos signālus sūtīja, bija pacietīgi. Viņi zināja, ka pienāks laiks, kad signālus ievēros. Nu šis laiks ir klāt!

Mēs dzirdēsim Visumā lidojošās balsis …

Korekcija par iks……………………………….. 5

Cilvēks, kas radīja Atlantīdu………………….. 25

Urānija…………………………………………… 58

«Ērglēns»……………………………………………………………… 74

Astronauts ………………………………………. 88

Otrs ceļš……………………………………………. 108

Visumā lidojošās balsis……………………………………. 119

В. Журавлева ЧЕЛОВЕК СОЗДАВШИЙ АТЛАНТИДУ Детгиз, Москва 1963 Издательство «Лиесма» На латышском языке

Redaktors A. Lielais. Māksi, redaktors V. S e 1- k o v s. Tehn. redaktors J.' C a k š s. Korektore T. V i 1 s o n e.

Nodota salikšanai 1964. g. 3. oktobrī. Parakstīta iespiešanai 1964. g. 18. decembrī. Papīra formāts 84XIO8V32.4 fiz. iespiedi.; 6,56 uzsk. iespiedi.; 6.72 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksa 30 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā. Padomiu * ;J Izdevn. Nr. 18493-J1814. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrā­fiskas rūpniecības pārvaldes Paraugtipogrāfijā Rīgā, Puškina ielā 12. Pašūt Nr. 1602. K2

[1] atdzejojis jānis sirmbārdis.

[2] atdzejojis jānis Sirmbārdis.