V.ŽURAVĻOVA - CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

Mēs tiecamies uz tālajām planētām: gandrīz vai katrs puišelis sapņo par lidojumiem kosmosā. Bet tepat mums līdzās — milzīga, neizpētīta pasaule. Te ir viss — nepazīta dzīvība, neatklāti noslēpumi, nāves briesmas, neizsmeļamas bagātības. Un turklāt — neviena nere­dzēts skaistums.

Seit viss ir nākotnē. Seit būs savs Hidronautikas Teo­rētiķis. Būs savs Galvenais Konstruktors. Būs pirmie hidronauti un pirmais pasaules apceļojums pa okeāna dibenu…

— Ieslēdziet dzinēju! — Revzins abām rokām pakra­tīja mani aiz pleca. — Mūsējie nāk. Uz augšu! Uz augšu!

Es pabīdīju ieslēgšanas sviriņu, aiz muguras sāka locīties un vibrēt peldspura, un ar šo brīdi laiks strauji traucās uz priekšu. Mēs virzījāmies augšup ar maksi­mālo ātrumu; salīdzinot dziļumu mērītāja un pulksteņa rādījumus, es konstatēju, ka ātrums ir seši metri se­kundē. Zavitajevs lika pievienot rezerves akumulatorus; dzinējs strādāja ar forsētu jaudu.

Ultraskaņas telefona antena tagad bija vērsta uz augšu, un es labi dzirdēju «Dingo». Diemžēl pie apa­rāta zemūdenē dežurēja Jermakovs. Metodiski, ik pēc desmit minūtēm viņš atkārtoja vienu un to pašu: «Kā ir?» — un, saņēmis atbildi, apklusa …

Mūsu prožektoru stari saplūda platā un gaišā gais­mas kūlī. Zavitajevam un Revzinam bez tam vēl bija spēcīgas ultravioleto staru spuldzes. Nekas nestājās mums ceļā uz augšu. Un neviens arī neuzdrošinātos stā­ties mums pretim — tā man tobrīd šķita. Tomēr pagāja (es teiktu — aizlidoja) nepilna stunda, un ceļu mums aizšķērsoja tās pašas būtnes, kas uzbruka robotiem.

Tas notika nepilnu trīs kilometru dziļumā. Līdz izejai no krātera bija vairs tikai ap divsimt metru. Mēs ar­vien vēl virzījāmies augšup ar maksimālo ātrumu, un pēkšņi priekšā (Zavitajevs un Samarins atradās ap trīs­desmit metru virs manis) nostiepās žilbinoši spožas svītras. Es tūdaļ izslēdzu dzinēju. Telefonā iedūcās Sa- marina balss:

— Augšā … tie paši… Es pamanīju divus.

— Ir vairāk, — Zavitajevs papildināja. — Viņi slēp­jas ūdenszālēs. Visiem atkāpties lejāk, pa labi, pie klints izciļņa . . . Velns parauj! . . .

Atkal noplaiksnījās ugunīgas šaltis. Un tad es ierau­dzīju tos, kas mums uzbruka. Īstenībā jāsaka, tos es

tieši neredzēju. Tos nevarēja redzēt — tie bija caurspī­dīgi un tāpēc neredzami. Bet ultravioleto staru gaismā kaut kas šo būtņu iekšās fluorescēja. Iekšas — arī tas bija ļoti nosacīts apzīmējums. Sākumā es nodomāju, ka spīd kaula vai skrimšļa skelets. Pašlaik es vairāk sliecos domāt, ka fluorescēja caurspīdīgās bruņas. Vai nu tā bija, vai nebija — tas, kas spīdēja, izskatā atgā­dināja zirnekli ar sešām milzīgi lielām, posmainām eks­tremitātēm. Tieši zirnekli, nevis masīvu krabi, jo šo būtņu kustības bija neiedomājami vieglas un ašas. Ja zirnekļi kustētos lēnāk, es, liekas, tos būtu varējusi sa­skatīt, jo pilnīgi caurspīdīgi tie, protams, nevarēja būt. Bet zirnekļi šaudījās virs mums zibenīgi ātri. Šķita, ka tur lido milzīgi plēsīgie putni.

Mēs atvairījāmies ar elektrohidrauliskajām pistolēm. Zirnekļiem pretī triecās ugunīgas strūklas, ūdens vārījās no uguns, burzguļoja milzīgi tvaika burbuļi … Zirnekļi samuka ūdenszāļu ceros, bet pēc tam atkal metās uz mums. Acīm redzot, viņi nepazina baiļu. Viņus aptu­rēja tikai uguns. Tomēr ar stulbu neatlaidību viņi at­kal un atkal no jauna līda mums pretī. Sākumā bija trīs vai četri. Pēc tam saradās vēl. Es saskaitīju astoņus, un tad man sajuka skaits.

— Nelāgi, — Revzins, smagi elpodams, teica. — Ja viņi aizturēs mūs vēl stundu, pusotras, mums izbeigsies skābeklis.

Es sapratu, ka viņš runā par Zavitajevu: mūsu ska­fandros skābekļa vēl bija diezgan.

— Vajadzēs mēģināt, vai nevar izlauzties cauri, — Samarins ieteicās.

— Pareizi, biedri kapteini, — viens no jūrniekiem viņu atbalstīja. — Nostāsimies lokā un . . .

— Nesteidzieties! — Zavitajevs iejaucās. — Mēs pat nezinām, ar ko šie radījumi taisās mūs pieveikt. Nevar doties tiem pretī bez apdoma.

Zirnekļu tuvošanās pārtrauca sarunas. Šoreiz viņi nāca virsū blīvā masā. Viens no tiem tuvojās man — es skaidri redzēju tā garo taustekļu violeto vizmu un pasteidzos nospiest abu pistoļu mēlītes. Uguns siena aizdzina zirnekļus.

— Pēc stundas iedarbosies spridzeklis, — Zavitajevs

turpināja. — Sāksies izvirdums. Tas ir bīstamāk par šiem nezvēriem.

Es apjautājos, vai sprādziena laiku nav iespējams mainīt.

— Nē, — Zavitajevs atbildēja. — Spridzekli iedar­binās pulksteņa mehānisms. Lejā nolaisties ir jau par vēlu.

Iestājās klusums.

— Šaujiet precīzāk! — Revzins vēlāk teica. — Paš­uzliesmojošais šķidrums pistolēs ātri iet mazumā.

— Uzmanību! — Zavitajevs brīdināja. — Viņi nāk .. . Piķis un zēvele, kas tur notiek? …

Augšā norisinājās kaut kas nesaprotams. Spokainie zirnekļi metās virsū kam citam. Pirmajā brīdī man li­kās, ka tā ir apvērsta laiva. Tomēr, vērīgāk ielūkojoties, es sapratu, ka zirnekļu jaunais pretinieks ir dzīva būtne. Melnais ķermenis, kas spīdēja prožektoru staros, tiešām atgādināja apgāztu laivu. Dzīvniekam bija saplacināta, gandrīz plakana galva un milzīgi žokļi. Divi pāri resnu, spēcīgu peldspuru sakūla ūdeni putās.

— Jauks eksemplārs, — Zavitajevs pavīpsnāja. — Ja tie saķersies . ..

Viņi saķērās. Un tad mēs redzējām, kā cīnās rēgainie zirnekļi. Viņi negāja savam pretiniekam tuvu klāt. Nē. Viņi riņķoja tam apkārt. Sākumā mēs nesapratām, kas tur notiek. Bet ļoti drīz melnās, lempīgās būtnes kustī­bas kļuva dīvainas, krampjainas, asas.

— Viņi to ar kaut ko aptin! — Gorodeckis iesaucās.

Jā, zirnekļi aši apvija savu pretinieku neredzamām

saitēm. Man šķita, ka tūlīt viss būs galā. Melnās būtnes ķermenis saliecās, peldspuras bez jēgas kulstīja ūdeni.. . Tomēr, kā redzams, zirnekļu pretiniekam pie­mita tiešām neiedomājams spēks. Viņš rāvās uz priekšu un pārrāva neredzamo tīklu. Un tūdaļ metās virsū vie­nam neuzmanīgi tuvumā pienākušajam zirneklim, samī­cīja to, atvāza un aizcirta lielos žokļus . . .

Pārējie zirnekļi satraukti šaudījās apkārt, tad atkal izveidoja loku. Viss atkārtojās no jauna.

— Man ir priekšlikums, — Samarins ieteicās. — Ka­mēr šie apstrādā viens otru, mēs varam atkāpties uz leju. No «Dingo» nometīs dziļumbumbu un .. .

— Pareizi! — Zavitajevs pārtrauca. — Dodiet rīko­jumu!

Mēs laidāmies lejup ļoti lēni, cenšoties nepievērst zir­nekļu uzmanību, lai tie nedzītos pakaļ. Taču cīniņš augšā ritēja pilnā sparā un zirnekļi, redzams, bija aiz­mirsuši mūs. Dziļumu mērītājs rādīja četrarpus kilo­metra, kad Zavitajevs, apspriedies ar kapteini, deva pavēli apstāties. Mēs noslēpāmies krātera plaisās. Va­jadzēja gaidīt: pēc Samarina aprēķina bumbas nolai­šanās ilgs apmēram četrdesmit minūtes.

Laiku pa laikam Jermakovs nesatricināmi mierīgi pavēstīja: «Nomestas divas bumbas… Bumbas jau ir divsimt metru dziļumā .. . Trīssimt. . . piecsimt . ..» Es zināju: ja cīņa augšā beigsies, iekām bumbas būs sa­sniegušas krāteri, zirnekļi var iziet sveikā. Tādā gadī­jumā mums vajadzēs lauzties cauri aplencēju lokam. Bet, kamēr mēs noskriesim pusotra simta, divsimt met­ru, zirnekļi pagūs apvīt mūs ar saviem neredzamajiem pinekļiem.

Jermakovs vienaldzīgi skaitīja: «Septiņi simti . . . Astoņi simti… Tūkstoš…» Mēs klusējam; hidrotele- fonu atstarotāji bija vērsti augšup — visi klausījās Jermakova balsī. «Tūkstoš trīssimt… Tūkstoš seš­simt…» Es paskatījos pulkstenī: ja novilcināsimies vēl pusstundu — Zavitajevam vairs nepietiks skābekļa iz- niršanai.