V.ŽURAVĻOVA: CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

— Noturieties vēl pusstundu! Tikai pusstundu! Es jūs lūdzu … Tas ir vajadzīgs, ļoti vajadzīgs!

Kapteinis sakoda zobus (neganti gribējās izlamāties), bridi klusēja, ieklausīdamies vēja auros. Paklusu teica:

— Man ir apkalpe. Astoņi cilvēki…

— Bet es uztvēru kosmosa izstarojumu. Jums ir jātic, jātic, jātic! Lai paziņo pa radio … Es tikmēr mek­lēšu. Noturieties vēl pusstundu!

Viņas skatiens bija tāds, ka kapteinim kļuva neomu­līgi. Viņš nezin kādēļ paskatījās pulkstenī, nodomāja: «Pie velna! Pietiek. Pāriešu uz tankkuģiem… Kur nu tankkuģi! Labāk vadāt dinamītu nekā zinātniekus!… Skuķēns… Mjā!»

Un, pašam negaidot, kapteinis teica:

— Klausos… noturēties!

2

Kabinets bija milzīgi liels, grezni iekārtots: kokgrie­zumiem izrotātas, mākslinieku darinātas mēbeles, pur- pursarkani Buhāras paklāji, gleznas zeltītos ietvaros. Jurijs Fjodorovičs Sorins, kas nesen bija ievēlēts par akadēmijas prezidentu, juta apslēptu īgnumu, redzot šo lieko, gandrīz ārišķīgo greznību. Salicis rokas uz mu­guras, viņš soļoja pa kabinetu — stalts, plecīgs, kaili noskūtu galvu. No šī brīža dienas lielākā daļa būs jā­pavada šeit, un tikpat pamatīgi, kā ceļotājs, kurš radis pat īslaicīgu apmešanās vietu iekārtot saprātīgi un ērti, viņš apsvēra, kā izvietot grāmatu skapjus, ar ko apmainīt kristāla lustras, kādas gleznas noņemt no sie­nām. Vienīgais, kas Sorinam patika, bija lielie logi ar skatu uz dārzu. Pat tagad, janvāra salā, kailais dārzs nebija zaudējis to vienkāršo, stingro skaistumu, ko pilnā mērā prata novērtēt tikai tāds cilvēks, kurš skatī­jis kosmosa melnās dzīles. Skaists bija viss: ir vecās gobas līko zaru rāmā, domīgā šūpošanās, ir viegli ap­snigušo jauno bērziņu sastingusī rinda, ir kupenās ieputinātais dārza sols. Debesis, koki un sniegs izrai­sīja mulsu nemieru. Un Sorins ieklausījās šajā ne­mierā — reizē ar ironiju un izbrīnu.

Pirms trim gadiem, uzsākot ekspedīciju uz Mēnesi, viņa dzīvē pirmo reizi ienāca kaut kas tāds, ko nevarēja

pakļaut loģiskai analīzei. Pirms tam Sorins bija skaidri zinājis, ka lielām problēmām jāpievērš lielāka uzma­nība, mazām — maza. Tieši tāpēc viņam bija tik drošas sekmes zinātnē. Tur, kur citi izsvaidīja un sa­drumstaloja savus spēkus, viņš bija pratis atrast gal­veno, izšķirošo. Sis galvenais bija paņēmis visu viņa dzīvi. To mazumu, kas palika pāri, viņš bija zie­dojis mūzikai.

Un tad kādu dienu Sorins attapās, ka sācis pievērst uzmanību visikdienišķākajām parādībām. Pavisam ne­gaidot viņš atklāja, ka uzmanību spēj saistīt arī tas, kas nemaz nav nekāda problēma. Tā, piemēram, viņš labu laiku varēja vērot, kā krīt sniegpārslas, kaut gan šis process attēlojams vienkāršā un pavisam neintere­santā diferenciālvienādojumu sistēmā. Tad viņš no­lēma, ka tā ir gluži vienkārša pārpūlēšanās, apspriedās ar ārstiem un uz trim nedēļām aizbrauca uz Kaukāzu, uz sanatoriju. Bet pēc tam sākās ekspedīcija uz Mēnesi, kas prasīja ārkārtēju visu spēku — garīgo un fizisko — sasprindzinājumu, lika aizmirst visu, kas nebija ar ekspedīciju tiešā sakarā. Sorina dzīvi līdz pēdējai iespē­jai aizņēma Neparastais: drausmīgās starta pārslodzes, kad gandrīz aptumšojas apziņa; mokošā, neatvairāmā pamestības sajūta melnajā kosmosa tuksnesī; pēdīgi Mēness un pirmais, nekad neaizmirstamais solis, ko viņš spēra uz klinšainās, plaisām izvagotās Mēness zemes.

Atmiņai par tām dienām uz Sorina galda gulēja po­rains akmens — Mēness gabaliņš. Līdzās malahīta rakstāmpiederumiem it kā neiederējās šis vienkāršais akmens, ko viņš bija atskaldījis no kraujā vaļņa Vara­vīksnes līcī. Bet šeit, milzīgajā kabinetā, tas Sorinam bija daļiņa no Neparastā.

Jā, Mēness akmens spēja cilvēku saviļņot, to Sorins saprata. Bet viņš nesaprata ko citu — kāpēc reizēm viņu saviļņo tīrie nieki: lietus lāses uz stikla, vēja pūs­mas atnesta valgo rudens lapu smarža, nejaušs saules atspulgs uz apledojušas dzegas. Sorinam šķita, ka tu­vojas vecums. Viņam bija četrdesmit divi gadi. Viņš ne­pieļāva domu, ka nevis vecums, bet zinātnei ziedota jaunība valdonīgi pieteic savas tiesības.

…Bez trokšņa atdarījās pulētās, augstās sarkankoka durvis. Ienāca sekretāre — korektā angļu kostīmā, ne­vainojama, gluži akadēmiska izskata. Klusēdama nolika uz galda aploksni un magnetofona lenti celofāna iesai­ņojumā. Greizi palūkojās uz apputējušo, neizskatīgo akmeni. Pabīdīja to tālāk, rūpīgi nopurināja puteklīšus. Klusēdama izgāja laukā.

Sorins paburzīja rudo bārdiņu, nobažījies paraudzī­jās sekretārei nopakaļ: «Kāpēc viņa klusē?» Tad sa­prata — baidās traucēt. Nosmējās: «Tavu joku!… Ieveduši pedantisku kārtību.» Pazīstamais rokraksts uz aploksnes — slīpie, lielie burti — vienā mirklī izgaisi­nāja saīgumu. Vēstule bija no veca drauga — kompo­nista Artemjeva.

«Klausījos pa radio. Apsveicu,» rakstīja Artemjevs. «Velns viņu sazin, tas tik ir labi! Tava ievēlēšana ir savā ziņā zīmīga. Prezidenti bijuši ģeologi, fiziķi, ķī­miķi, tagad prezidents — starpplanētu raķešu konstruk­tors un kapteinis. Te es saredzu laika garu. Zemes zi­nātne iegūst spārnus. Vēlreiz apsveicu.

Tagad par darīšanām. Pie tevis aizies Larisa Pav- lovna Smoļina. Ja tev būs pacietība uzklausīt šo mei­teni, tu uzzināsi kaut ko ārkārtīgi interesantu. Viņai nav nekādu pierādījumu, bet es ticu, saproti, es ticu viņai. Diemžēl Smoļinas tiešā priekšniecība pret viņas atklājumu izturas citādi.

Smoļina ir biologs, strādā Smadzeņu institūtā. Par viņas erudīciju neņemos spriest, bet atceros, ka pirms gadiem piecpadsmit ar viņu bija šāds gadījums. Kādā vecā grāmatā par Sedova ekspedīciju viņa izlasījusi, ka aušīgs kucēns aiz ziņkāres nolaizījis trapu un mēle piesalusi pie metāla. Sī epizode meiteni ļoti ietekmējusi. Viņa nolēmusi izdarīt mēģinājumu. Naktī izgājusi pa­galmā (sals bijis ap trīsdesmit grādu) un piegrūdusi mēli pie šķūnīša priekškaramās atslēgas… Pats par sevi saprotams, mēle vienā mirklī piesalusi. Meitene nu bijusi šausmīgās sprukās … Ievēro, viņa netika saukusi palīgā. Tieši tādā sakarā kaimiņi mani uzcēla no miega: nebija varējuši atrast joda tinktūru, bet no mēles galiņa pilējušas asinis.

Tā redzi, mans draugs un prezident. Pats saproti, ka tādai meitenei vajadzēja kļūt par īstu pētnieci.

Es tevi pazīstu. Tavs ledainais miers un korektā iro­nija spēj samulsināt pat vairāk pieredzējušu zinātnieku. * Esi pacietīgs.

Jā, nosūtu tev «Zvaigžņu simfonijas» pirmās daļas ierakstu. Noklausies, pakritizē.»

Sorins atlika vēstuli sānis. Pastaigāja pa kabinetu, bārdiņu burzīdams un pusbalsī atkārtodams: «Smo­ļina… Smoļina…» Uzvārds šķita pazīstams. Ietrenētā, disciplinētā atmiņa aši pārcilāja notikumus, tikšanās, vārdus. Viņš piegāja pie galda, izņēma no atvilktnes vecu žurnālu «Kosmoloģijas problēmas». Sameklēja rakstu «Akadēmiķis Sorins maldās». Raksta apakšā kursīvā bija salikts paraksts: «L. Smoļina, bioloģijas zinātņu kandidāte.»

Bija izveidojusies dīvaina situācija. Sorins piebīdīja atzveltnes krēslu, aizsmēķēja. Uzmanīgi izlasīja ar sar­kanu zīmuli pasvītroto tekstu:

«…Akadēmiķis Sorins uzskata, ka pat fotonu raķe­tes nevarēs sasniegt tālās zvaigžņu sistēmas. Pēc So­rina aprēķiniem, enerģijas patēriņš tādos lidojumos būtu tik liels, ka tūkstošiem reižu pārsniegtu enerģijas krājumus, ko cilvēce saražo vesela gada laikā. Aprē­ķinu pareizība šaubas nerada. Tomēr nevar piekrist kaut kam citam. Sorins aizmirst, ka ir iespējams atklāt principiāli jaunus sakaru un sazināšanās līdzekļus ar kosmosu.