Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Reiz dzīvoja kāds zēns. Viņš bija apmēram četr­padsmit gadus vecs, garš un izstīdzējis, linu gaišiem matiem. Liela labuma no zēna nebija, jo viņš vismīļāk mēdza gulēt vai ēst un viņa lielākais prieks bija darīt nerātnības.

Bija svētdienas rīts, un zēna vecāki posās uz baznīcu. Zēns, izmeties krekliņā, sēdēja uz galda malas, klusībā priecādamies, ka tēvs ar māti dodas prom un viņš dažas stundas varēs darīt, kas vien ienāks prātā.

«Tagad es drīkstēšu noņemt no sienas tēva bisi un šaut un neviens man to nevarēs liegt,» viņš sevī prātoja. Bet likās, it kā tēvs būtu uzminējis dēla domas, jo, atrazdamies jau uz sliekšņa, lai ietu ārā, viņš apstājās un pagriezās pret zēnu:

— Tā kā tu mums ar māti negribi nākt līdzi uz baz­nīcu, — viņš teica, — tad tev vismaz mājās jālasa spre­diķis. Vai tu man to apsoli?

— Jā, — zēns atbildēja, — to jau es varu.

Bet, protams, viņš domāja lasīt tikai tik daudz, cik viņam pašam patiks.

Zēnam likās, ka māte vēl nekad nav bijusi tik stei­dzīga kā šoreiz. Vienā mirklī viņa stāvēja pie grāmatu plaukta, noņēma no tā Lutera sprediķu grāmatu, uzšķīra tās dienas sprediķi un nolika grāmatu uz galda pie loga. Viņa atvēra arī evaņģēliju un novietoja to blakus spre­diķu grāmatai. Beidzot viņa vēl piestūma pie galda lielo atzveltnes krēslu, kurš bija pirkts pērngad vairāksolīšanā Vemmenhegas mācītāja muižā un kurā, izņemot tēvu, neviens cits nedrīkstēja sēdēt.

Zēns sēdēja un domāja, ka māte tiešām par daudz no­pūlas, jo viņš taču nedomā lasīt vairāk kā vienu vai di­vas lappuses. Bet arī šoreiz bija tā, it kā tēvs būtu ieska­tījies viņa sirdī, jo viņš pienāca dēlam klāt un stingri noteica:

— Centies lasīt uzmanīgi! Kad mēs pārnāksim, es tev likšu atstāstīt katru lapas pusi, un, ja tu kaut ko ne­zināsi, tad tev klāsies slikti.

— Sprediķis ir četrpadsmitarpus lappuses garš, — noteica māte it kā nomērīdama. — Tev tūliņ jāsēžas pie tā klāt, ja gribi laikā izlasīt.

Beidzot vecāki aizgāja, un, kad zēns stāvēja durvīs un nolūkojās tiem pakaļ, viņam bija tā ap sirdi, it kā būtu noķerts lamatās.

«Nu viņi priecājas, ka tik labi izdomājuši un ka man, viņiem abiem promesot, visu laiku būs jānoņemas ar sprediķu grāmatu,» viņš domāja.

Taču tēvs ar māti nemaz nejutās līksmi, bet gan stipri noskumuši. Viņi bija nabadzīgi iebūvieši, un to zemes gabals nebija lielāks par dārzu. Kad tie atnāca šurp, viņi savā nabadzībā varēja nobarot tikai sivēnu un dažas vistas. Tomēr abi bija ļoti centīgi un strādīgi cilvēki, un tagad viņiem piederēja arī govis un zosis. Viņi bija krietni tikuši uz augšu un varētu šajā jaukajā rītā prie­cīgi un apmierināti doties uz baznīcu, ja vien tiem ne­būtu pastāvīgi jādomā par savu zēnu. Tēvs žēlojās, ka zēns esot tik nevīžīgs un slinks, skolā negribējis mācī­ties un tagad nekam lieti nederot, viņu varot sūtīt vie­nīgi zosis ganīt. Mātei šajā ziņā nekā nebija ko iebilst, bet viņu visvairāk apbēdināja zēna ļaunais raksturs, ciet­sirdība pret kustoņiem un ļaunprātība pret cilvēkiem.

— Ak, kaut jel dievs salauztu viņa ļaunprātību un dotu viņam citu sirdi! — māte nopūtās. — Galu galā viņš novedīs pats sevi un arī mūs postā.

Zēns ilgi pārdomāja, vai sprediķi lasīt vai nelasīt. Beidzot viņam tomēr likās, ka šoreiz labāk būt paklau­sīgam. Viņš tad arī nosēdās mācītājmuižas atzveltnes krēslā un sāka pusbalsī lasīt. Bet jau pēc īsa laiciņa paša balss viņu sāka iemidzināt un viņš juta, ka acis ve­ras ciet.

Ārā bija brīnišķīgs pavasara laiks. Lai gan vēl bija tikai divdesmitais marts, bet zēns dzīvoja pašā dienvidu Skonē, Rietumvemmenhegas novadā, un tur jau pavasa­ris greznojās pilnā plaukumā. Koki gan vēl nebija zaļi, taču visur brieda svaigi pumpuri. Visi grāvji bija pilni ar ūdeni, un grāvmalēs ziedēja māllēpes. Sūnas un da­žādi citi augi uz nelielā akmens mūra bija jau kļuvuši brūni un spīdīgi. Skābaržu mežs tālumā kļuva acīm redzot plašāks un kuplāks, un pār zemi pacēlās augsta, dzidri zila debess. Mājiņas durvis bija tikai pievērtas, un cīruļu dziesmas atskanēja līdz pašai istabai. Vistas un zosis pastaigājās pa sētsvidu, un govis, kas sajuta pavasara gaisu pat kūtī, šad tad iemāvās.

Zēns lasīja, pusnomodā klanījās un mocījās ar miegu. «Nē, es nesnaudīšu vis,» viņš domāja, «citādi visu priekšpusdienu netikšu ar sprediķi galā.»

Bet, lai cik cieši viņš arī bija apņēmies negulēt, bei­dzot tomēr aizmiga.

Viņš nezināja, vai bija tikai mazliet vai ilgi gulējis, bet pamodās no viegla trokšņa, ko izdzirda sev aiz muguras.

Uz palodzes tieši viņam priekšā atradās neliels spogu­lis, kurā varēja pārredzēt gandrīz visu istabu. Tajā mirklī, kad zēns pacēla galvu, viņa skatiens krita spo­gulī un viņš ieraudzīja, ka mātes lādes vāks vaļā.

Mātei piederēja liela, smaga ozola lāde ar dzelzs ap­kalumiem. Šo lādi neviens cits nedrīkstēja atvērt kā vien māte pati. Lādē viņa glabāja visu, ko bija mantojusi no savas mātes un kas viņai sevišķi bija pieaudzis pie sirds. Tur gulēja daži vecmodīgi, krokaini sarkanas vad­malas sieviešu tērpi ar īsu ņieburu un pērlēm izrakstītu priekšu. Tur atradās arī baltas, stīvinātas galvassegas, smagas saktas un sudraba važiņas. Tagad vairs tādas lietas nenēsāja, un māte bija jau vairākas reizes domā­jusi tās pārdot, bet sirds neatļāva.

Zēns spogulī it skaidri redzēja, ka lādes vāks bija atvērts. Viņš nevarēja saprast, kā tas noticis, jo māte pirms promiešanas bija vāku aiztaisījusi. Tā gan neva­rēja atgadīties, ka māte būtu lādi atstājusi vaļā tad, kad viņš viens pats palika mājās.

Viņam kļuva pavisam neomulīgi ap dūšu. Viņš baidījās, vai tikai istaba nav ielavījies kāds zaglis, un ne­drīkstēja ne pakustēties, bet sēdēja pavisam klusi un raudzījās spogulī.

Kamēr zēns tā sēdēja un gaidīja parādāmies zagli, viņš sev jautāja, kas gan varētu būt tā melnā ēna, kura krita uz lādes malu. Viņš skatījās un negribēja ticēt pats savām acīm. Bet tas, kas tur iepriekš bija līdzinā­jies ēnai, kļuva arvien vairāk saskatāmāks, un zēns drīz vien nomanīja, ka tā nemaz nebija ēna. Tiešām, tas ne­bija nekas cits kā mazs rūķītis, kas jāteniski sēdēja uz lādes malas.

Zēns gan bija dzirdējis runājam par rūķīšiem, bet nekad nebija iedomājies, ka viņi varētu būt tik mazi. Rūķītis, kas sēdēja tur uz malas, bija tikko plaukstas lielumā. Viņam bija veca, krunkaina, bezbārdaina seja, un viņš bija ģērbies melnos, garos svārkos, īsās biksēs un melnā cepurē ar platu malu. Viņš izskatījās ļoti smalks ar baltām mežģinēm ap kaklu un aprocēm, ar sprādzēm uz kurpēm un ar pušķī sasietām zeķu saitēm. Patlaban viņš bija no lādes izņēmis izšūtu ņieburu un aplūkoja šo veco darbu tik godbijīgi, ka nemaz nebija pamanījis zēnu pamostamies.

Rūķīti ieraudzījis, zēns pavisam apjuka; tomēr īsti bail viņam no tā nebija. No tik maza radījuma jau ne­maz nav iespējams baidīties. Un, tā kā rūķītis bija tik dziļi iegrimis savā nodabā, ka ne redzēja, ne dzirdēja, tad zēnam uzreiz ļoti iegribējās izdarīt ar to kādu ne­darbu — iegrūst viņu lādē un aizsist vāku ciet vai pa­strādāt kaut ko tamlīdzīgu.