Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

— Mīļo zostēviņ Mārtiņ, — zēns lūdzās, — pamēģini jel norīt kādu malku ūdens! Līdz ezeram vēl tikai daži soļi.

Bet zostēviņš nekustējās.

Līdz šim zēns aizvien bija izturējies cietsirdīgi pret visiem radījumiem, neizņemot arī zostēviņu, bet tagad tas likās esam viņa vienīgais atbalsts, un viņam uznāca lielas bailes, ka varētu to pazaudēt.

Viņš tūliņ sāka to stumt un grūst, lai dabūtu pie ūdens. Zēnam tas nācās grūti, jo zostēviņš bija liels un smags, bet beidzot tomēr laimējās.

Zostēviņš iekrita vispirms uz galvas ūdenī. Kādu mirkli viņš nemaz nekustējās, bet tad izbāza galvu no ūdens, izpurināja ūdeni no acīm un dziļi atvilka elpu Pēc tam viņš lepni iepeldēja niedrēs un meldros.

Tikko zemi sasniegušas, meža zosis bija metušās ūdenī nemaz neatskatīdamās uz zostēviņu un viņa pavadoni. Viņas bija ar skubu mazgājušās un posušās un tagad saka ēst pussapuvušus ezera augus un aļģes Baltajam zostēviņam laimējās atrast mazu asari. Viņš to ātri saķēra, peldēja atpakaļ uz krastu un nolika to zēnam priekšā

Tas tev kā pateicība par to, ka palīdzēji man tikt ūdenī — viņš teica Tas bija pirmais

laipnais vārds, ko zēns dzirdēja šajā dienā. Viņš par to tik ļoti priecājās, ka vismīļāk būtu apķēries zostēviņam ap kaklu, bet neuzdrošinājās.

Arī par doto viņām bija liels prieks. Sākumā gan viņš domāja, ka nevarēs jēlu zivi ēst, bet tad viņam iegribējās vismaz pamēģināt.

Viņš taustīja pēc sava naža, un tiešām tas karājās pie bikšu pogas, lai gan tik maziņš, ka nebija neko lielāks par sērkociņu. Bet tomēr zivi viņš ar to varēja notīrīt, un nepagāja nemaz ilgs laiks, ka asaris jau bija apēsts.

Kad zēns bija apmierinājis izsalkumu, viņam sametās kauns, ka ēdis jēlu zivi.

«Es acīm redzot neesmu vairs cilvēks, bet īsts rūķītis,» viņš nodomāja.

Kamēr zēns ēda zivi, zostēviņš mierīgi stāvēja blakus, bet, kad Nilss norija beidzamo kumosu, viņš sacīja klusā balsī:

— Mēs esam iekļuvuši stipri iedomīgā meža zosu barā, kas nicina visas mājas zosis.

— Jā, to es manīju, — zēns atbildēja.

— Man tas gan būtu liels gods, ja es ar viņām varētu ceļot līdz Lapzemei un tām parādīt, ka arī mājas zoss kaut ko var.

— O jā-ā, — zēns stiepti atbildēja, jo neticēja, ka zostēviņam tas pa spēkam, taču negribēja tam pretim runāt.

— Bet es neticu, ka tādā ceļojumā viens pats tikšu galā, — zostēviņš turpināja, — tādēļ gribēju tev vaicāt, vai tu nevēlies nākt līdzi un man palīdzēt.

Protams, ka zēns ne par ko citu nebija domājis kā vien par to, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos atpakaļ mājās. Tādēļ viņš arī tā izbrīnījās, ka nezināja, ko atbildēt.

— Man likās, ka mēs abi neesam tik labi draugi, — viņš teica. Bet zostēviņš šķita to pavisam piemirsis. Viņš tikai atcerējās, ka zēns viņam nupat izglābis dzīvību.

— Man gan vajadzētu doties atpakaļ pie tēva un mātes, — zēns ierunājās.

— O, gan es tevi rudenī atkal nogādāšu pie viņiem! — zostēviņš izsaucās. — Un es tevi neatstāšu, iekams nebūšu nolicis tava paša sliekšņa priekšā.

Zēns nodomāja, ka varbūt tiešām būtu tīri labi, ja vecāki viņu tik drīz vēl neredzētu. Tādēļ viņš no priekšlikuma, neatteicās un patlaban gribēja sacīt, ka ir ar mieru, kad izdzirda aiz sevis stipru troksni. Visas meža zosis bija uzreiz ezeru atstājušas un tagad nopurināja no sevis ūdeni. Tad viņas sastājās rindā un ar barvedi priekšgalā nāca viņiem abiem klāt.

Kad baltais zostēviņš tagad aplūkoja meža zosis, viņam nemaz nebija vairs tik omulīgi. Viņš bija gaidījis, ka tās vairāk līdzināsies mājas zosīm un ka viņš nejutīsies viņu vidū tik svešs. Viņas bija daudz mazākas par mājas zostēviņu, un neviena no tām nebija balta, bet visas pelēkas un atsevišķās vietās brūnganas. No viņu acīm tam gandrīz bija bail. Tās bija dzeltenas un tā spīdēja, it kā tajās degtu uguns. Zostēviņš aizvien bija ticis mācīts, ka ir pieklājīgi staigāt lēni un plati, bet šīs te, likās, nemaz neprata iet; viņas pa daļai lēkāja Visvairāk viņš izbijās, kad ieraudzīja viņu kājas, jo tās bija ļoti lielas un ar izmītām pleznām. Varēja tūliņ redzēt, ka meža zosis nemaz nepiegriež vērību, kur iet un nekad netaisa līkumu. Citādi viņas izskatījās ļoti glītas un kārtīgas, bet pēc viņu kājām tūliņ varēja pazīt. ka šīs zosis ir nabaga klaidones.

Kad meža zosis jau bija pienākušas viņiem abiem zostēviņš vēl paguva zēnam iečukstēt:

— Runā droši, bet nesaki tikai ne vārda, ka tu esi cilvēks!

Meža zosis palika viņu abu priekšā stāvam un palocīja vairākas reizes kaklu. Zostēviņš atbildēja ar to pašu,. tikai klanījās vēl biežāk.

Kad viņi bija sasveicinājušies, barvede teica:

— Tagad gan mēs dabūsim zināt, kas jūs tādi esat?

— Par mani nav daudz ko stāstīt, — iesāka zostēviņš. Es piedzimu pagājušajā gadā Skanerā. Rudenī mani pārdeva Holgeram Nilsonam Rietumvemmenhegā, un tur arī līdz šim dzīvoju.

— Tu laikam nemaz neesi no tādas ģimenes, ar kuru varētu lepoties, — teica barvede. — No kurienes tad tev rodas drosme un pārgalvība piebiedroties meža zosīm?

— Varbūt lai jums, meža zosīm, rādītu, ka arī mēs, mājas zosis, ko spējam, — zostēviņš atbildēja.

— Jā, tas gan būtu labi, ja tu mums varētu to pierādīt, — teica barvede. — Mēs jau redzējām, kā tu proti laisties, bet varbūt citās lietās esi izveicīgāks. Vai tu proti ilgi peldēt?

— Ak, nē, ar to gan es nevaru lielīties, — zostēviņš sacīja. Viņam likās, ka barvede nolēmusi to sūtīt atpakaļ uz mājām, un tādēļ tam bija vienalga, kā atbildēt. — Es nekad neesmu tālāk peldējis kā šķērsām pāri merģeļa bedrei, — viņš turpināja.

— Nu, tad es sagaidu, ka esi meistars lēkšanā.

— Neesmu vēl mājas zosi redzējis lecam, — atbildēja zostēviņš un nostādīja sevi vēl ļaunākā gaismā.

Lielais, baltais zostēviņš nu bija pilnīgi pārliecināts, ka barvede neparko to neņems vairs līdzi. Viņš tādēļ jutās ļoti izbrīnījies, kad tā teica:

— Tu atbildi it drosmīgi uz maniem jautājumiem un, kam drosme, tas var būt labs ceļabiedrs, kaut arī sākumā vēl ir neveikls. Vai tev nepatiktu pavadīt ar mums dažas dienas, lai redzam, ko tu vari?

— Tas man ļoti patiktu, — atbildēja zostēviņš vislabākā omā.

Tagad barvede izstiepa knābi un vaicāja:

— Kas tas tāds, kas tev līdzi? Tādu neesmu vēl nekad redzējusi.

— Tas ir mans biedrs, — atbildēja zostēviņš. — Viņš visu mūžu bijis zosu gans un var mums ceļā būt izpalīdzīgs.

— Jā, varbūt mājas zosīm tas noderētu, — atbildēja meža zoss. — Kā viņu sauc?

— Viņam ir dažādi vārdi, — zostēviņš vilcinādamies piemetināja. Viņš nezināja, kā izkļūt no klizmas, jo negribēja teikt, ka zēnam ir cilvēka vārds. — Ak, viņu sauc par Sprīdīti, — tas piepeši teica.

— Vai viņš no rūķīšu cilts? — barvede jautāja.

— Kad meža zosis iet gulēt? — ievaicājās steidzīgi zostēviņš, lai izvairītos no atbildes uz beidzamo jautājumu. — Ap šo laiku man acis pašas no sevis krīt ciet.

Varēja gan redzēt, ka zoss, kas sarunājās ar zostēviņu, bija ļoti veca. Viss viņas spalvu tērps bija pelēks kā ledus, bez jebkādām tumšām svītrām. Viņas galva bija lielāka nekā citām zosīm, kājas rupjākas un vairāk izmītas. Spalvas bija stīvas, pleci kaulaini, kakls vājš. Pie visa tā bija vainīgs vecums. Tikai viņas acis nebija no laika cietušas, tās mirdzēja spožāk un izskatījās jaunākas nekā visām citām.