Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Tagad viņa ļoti augstprātīgi vērsās pie zostēviņa:

— Nu, tad zini, zostēviņ, ka esmu Akka no Čebnekajses un šī zoss man pa labi ir

Iksi no Vasijaures, un tā, kas no manis pa kreisi, ir Kaksi no Nuoljas. Iegaumē ari, ka otrā pa labi ir Kolme no Sarjektjokas un otrā pa kreisi — Nelje no Svapavāras un ka aiz viņām atrodas Viizi no Uvika kalniem un Kuuzi no Sjangelijas. Un iegaumē arī, ka tās sešas jaunās zosis, kas atrodas pašās beigās, trīs pa labi, trīs pa kreisi, arī ir kalnu zosis no vislabākām ģimenēm. Tu nedrīksti mūs turēt par tādām blandonēm, kuras biedrojas ar katru, kas tām pagadās ceļā, tu nedrīksti domāt, ka mēs dalām savu dusas vietu ar tādiem, kas negrib teikt, no kādas cilts tie cēlušies.

Kad barvede Akka tā runāja, zēns ātri paspēra dažus soļus uz priekšu. Viņš bija apbēdināts, ka zostēviņš, kas tik droši bija runājis par sevi, deva tik nenoteiktas atbildes, tikko jautājums skāra viņu.

— Es negribu noklusēt, kas esmu, — viņš teica.

— Mani sauc par Nilsu Holgersonu, esmu kāda iebūvieša dēls un līdz pat šai dienai biju cilvēks, bet šorīt…

Tālāk zēns netika, jo neviens vairs viņā neklausījās. Tikko viņš bija pateicis, ka ir cilvēks, barvede atgāja trīs soļus, bet pārējās zosis vēl tālāk atpakaļ. Viņas visas dusmīgi staipīja kaklus un nikni šņāca uz viņu.

— Tu jau tūliņ likies man aizdomīgs, kad tevi krastmalā ieraudzīju, un tagad tev steidzīgi jāatstāj šī vieta: mēs neciešam cilvēkus mūsu vidū, — teica Akka no Čebnekajses.

— Tas taču nemaz nav iespējams, — zostēviņš mēģināja zēnu aizstāvēt, — ka jūs, meža zosis, baidāties no tik maza radījuma. Lai viņš rīt katrā ziņā dodas uz mājām, bet pa nakti jūs viņam ļausiet te palikt. Neviens no mums nevar uzņemties atbildību par to, ka tik mazam puišelītim naktī vienam pašam jāaizsargājas no lapsas un sermuļa.

Meža zoss nāca atkal tuvāk, bet bija skaidri redzams, cik grūti tai pārvarēt bailes. — Mani mācīja, ka jābaidās no katra, kas tiek saukts par cilvēku, vienalga, vai tas liels vai mazs, — viņa teica. — Bet, ja tu, zostēviņ, galvo par to, ka viņš mums nekā ļauna nedarīs, lai tad viņš pa nakti paliek šeit! Es tomēr baidos, ka mūsu guļvieta nepatiks ne tev, ne viņam, jo mēs dosimies uz peldošo ledu un gulēsim tur.

Viņa domāja, ka zostēviņš pēc tāda priekšlikuma sāks vilcināties. Bet tas nekā nelika manīt.

— Jūs esat ļoti gudras un protat izmeklēt sev drošu dusas vietu, — viņš noteica.

— Bet tev jāapsola, ka rīt viņš griezīsies atpakaļ uz mājām.

— Tad man no jums jāšķiras, — zostēviņš paskaidroja, — jo es apsolīju viņu neatstāt.

— Tu vari izvēlēties, kurp laisties, — barvede atbildēja.

— Un viņa pacēla spārnus un devās prom uz ledu, kurp tai visas zosis sekoja cita pēc citas. Zēns bija noskumis, ka no viņa ceļojuma uz Lapzemi nekas neiznāk, un turklāt viņam vēl bija bailes no aukstās naktsguļas.

— Kļūst arvien sliktāk, zostēviņ, — viņš sacīja.

— Mēs tur laukā uz ledus nosalsim.

Bet zostēviņš bija labā omā. — No tā nav jābaidās, — viņš mierināja. — Salasi tagad, cik ātri vari, tik daudz salmu un zāles, cik vien spēj panest.

Kad zēnam abas rokas bija pilnas ar sausu zāli, zostēviņš ar knābi sagrāba to aiz krekla apkakles, pacēla un laidās uz ledu, kur, knābi zem spārna pabāzušas, jau stāvēja meža zosis un gulēja.

— Uzliec tagad zāli uz ledus, lai man ir kur stāvēt, ka nepiesalstu. Palīdzi man, tad es arī tev palīdzēšu, — teica zostēviņš.

Zēns darīja, kā viņam pavēlēts, un, tikko viņš bija galā, zostēviņš to vēlreiz sagrāba aiz krekla apkakles un pabāza sev zem spārna.

— Te tev būs silti un labi, — viņš teica un piespieda spārnu sev klāt, lai zēns nenokristu zemē.

Zēns nu bija tā ieguldināts dūnās, ka nevarēja nemaz atbildēt; bet viņam bija tik silta un jauka guļvieta, un viņš arī jutās tik noguris, ka jau nākamajā acumirklī aizmiga.

Visiem zināms, ka ledus ir viltīgs un ka uz to nevar paļauties. Nakts vidū uz Vombezera no malas aizpeldējušais ledus pārmainīja savu stāvokli tā, ka vienā vietā atkal pieskārās krastam. Un notika, ka lapsa kūmiņš Smirre, kas toreiz dzīvoja ezera austrumu pusē Evedas klostera parkā, medīdama to pamanīja. Smirre jau bija zosis vakarā redzējusi, tomēr necerēja, ka varēs kādai no tām piekļūt. Tagad tā steigšus devās uz ledus; bet, kad jau bija gluži tuvu meža zosīm, viņai piepeši paslīdēja kāja un nagi noskrapšķēja uz ledus. Zosis pamodās un sāka sist spārniem, lai paceltos gaisā. Tomēr Smirre bija veiklāka. Viņa taisīja lēcienu, it kā kāds to mestu uz priekšu, saķēra kādu zosi aiz spārna un metās atkal uz krastmalas pusi.

Bet šajā naktī tur laukā uz ledus zosis nebija vienas pašas; viņu vidū atradās kāds cilvēks, lai arī cik maziņš. Kad zostēviņš sasita spārnus, zēns atmodās, nokrita uz ledus un sēdēja tur, vēl miega pārņemts. Sākumā viņš nekādi nevarēja izskaidrot zosu uzbudinājumu, bet tad piepeši ieraudzīja īskājainu suni, kas skrēja prom ar zosi mutē.

Zēns pēkšņi uzlēca kājās, lai atņemtu sunim zosi. Viņš vēl dzirdēja, ka zostēviņš to brīdina: — Sprīdīti, piesargies! Piesargies! «No tik maza suņa man nu gan nav ko baidīties,» domāja zēns un aizjoņoja tam pakaļ.

Meža zoss, ko lapsa Smirre vilka sev līdzi, dzirdēja zēna koka tupeļu klaboņu uz ledus un negribēja ticēt savām ausīm. «Vai tad tāds knēvelis domā, ka var mani lapsai atņemt?» viņa prātoja. Un, lai cik nelāgi tā jutās, no viņas kakla izlauzās dažas skaņas, kas gandrīz līdzinājās smiekliem.

«Vispirms viņš pa galvu pa kaklu iekritīs kādā ledus spraugā,» viņa nodomāja.

Bet, kaut gan nakts bija tumša, zēns redzēja ledū katru plaisu, katru caurumu un pāri tiem taisīja lielus lēcienus. Tas notika tāpēc, ka viņam tagad bija rūķīšu naktsacis un viņš varēja redzēt tumsā. Viņš saredzēja krastu un ezeru tikpat skaidri kā dienā.

Tur, kur ledus atdūrās pret krastu, Smirre taisīja lēcienu, un, kamēr pūlējās tikt augšā pa krasta nogāzi, zēns viņai uzsauca:

— Laid zosi vaļā, neliete!

Smirre nezināja, kas to saucis. Viņa arī nezaudēja laiku, lai atskatītos atpakaļ, bet devās vēl ātrāk uz priekšu. Tagad lapsa ieskrēja lielā, skaistā skābaržu, mežā, un zēns dzinās tai pakaļ, par briesmām nemaz nedomādams. Viņš vēl aizvien atcerējās, ar kādu nicināšanu vakar vakarā zosis bija pret viņu izturējušās, un tādēļ labprāt gribēja

tām parādīt, ka cilvēks, lai būtu cik mazs būdams, ir tomēr pārāks par visiem radījumiem.

Reizi pa reizei viņš pavēlēja sunim savā priekšā, lai tas laiž laupījumu vaļā.

— Kas gan tu esi par suni, ja nekaunies nozagt veselu zosi? — viņš sauca. — Liec to tūliņ zemē, citādi redzēsi, kādas sukas dabūsi! Laid vaļā, es tev saku, citādi pateikšu tavam kungam, kā tu uzvedies!

Kad Smirre manīja, ka to notur par suni, kas baidās no pēriena, viņai bija vai jāsmejas, un tā gandrīz būtu ļāvusi zosij izkrist. Smirre bija liela laupītāja, kam no žurku un lauku peļu medībām vien nepietika, bet viņa iedrošinājās arī doties mājās un zaga tur vistas un zosis. Viņa zināja, cik ļoti no tās baidās visā apkārtnē. Un tagad šie draudi! Tik trakas lietas viņa kopš pašas bērnības nebija dzirdējusi.

Zēns skrēja tik žigli, ka, likās, resnie koku stumbri slīd viņam garām, un attālums starp viņu un Smirri tapa aizvien mazāks un mazāks. Beidzot viņš bija Smirrei tik tuvu, ka varēja to satvert aiz astes.