M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

M.JEMCEVS E.PARNOVS

PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1966

Tulkojusi RASMA VĪLIPA

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes 1966. gada 16. jūnija lēmumu

Mihaila Jemceva un Jeremeja Parnova stāsti pa­domju lasītājiem jau ir labi pazīstami. Viņu pirmais fantastiskais stāsts —

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums» ir jauno autoru trešā grāmata — pēc fantastisko garo stāstu krājuma «Bālā Neptuna vienādojums» un zinātniski fantastiskajiem stāstiem «Supernovas krišana», — un tajā mēģināts uz piedzīvojumu stāsta fona attistii fantastisku fabulu. Divos garajos stāstos — «Locis Kids» un «Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums» — dar­bība norisinās Dienvidamerikas eksotiskajās zemēs, Galapagu salās, noslēpumainajā setvā, okeāna dziļu­mos. Stāstu varoņi, zinātnieki, veic parastus zināt­niskus pētījumus un tikai pavisam nedaudz iet pāri realitātes robežām, ieiet fantastikas pasaulē.

Krājumā ievietotie trīs stāsti —

Jūs, protams, esat dzirdējuši par Erahuesas loci? Neesat? Visbiežāk viņu sauc par balto loci. Patiesībā viņš nemaz nav balts. Tā ir matrožu pasaciņa, leģenda, tāpat kā par Mobiju Diku. Par loci daudz rakstīts da­žādos žurnālos. Ir pat garais stāsts ar no- nosaukumu «Baltais locis». Labs stāsts, taču autors to visu izfantazējis, izzīdis no pirksta. Gan par Lindalu, gan par Kidu. Viņš pat devis tiem citus, izdomātus vārdus. Lai nu kas, bet es to zinu! Es taču mācījos Oksfordā kopā ar Persivalu Lindalu. Arī šo ceļojumu uz Bruņurupuču salām mēs iecerējām kopīgi. Pat ideja par ultrahidrofonu, ko Lindals vēlā'k konstruēja, ir mana. Tomēr no mūsu kopīgā ceļojuma nekas neiznāca.

Tā nu notika, ka mēs — Lindals un es — abi reizē iemīlējāmies vienā jaunā personā.

Nevarētu teikt, ka bijām sīvi sāncenši, es- vienkārši paliku malā. Gan attiecībā pret jauno personu, gan pret Persivalu. Viņi drīz apprecējās, bet es aizbraucu uz Melburnu un sāku tur strādāt par līdzstrādnieku Galve­najā oke&noloģijas laboratorijā. Taču runa nav par mani.

Lindals tomēr realizēja savu ideju. Gri­bēju teikt — mūsu ideju, bet nevaru… Sa­krājis pietiekami daudz naudas un atstājis jauno sievu pie saviem vecākiem Glazgovā, viņš šķērsoja okeānu un apmetās Ekvadorā. Viņam, protams, bija vesela kaudze ietei­kuma vēstuļu, viņš, protams, laida darbā visu savu personisko pievilcību un, izmanto­dams sakarus augstākajās aprindās, sarīkoja ekspedīciju. īstenībā tā nebija nekāda ekspe­dīcija. Mazs kuterītis ar šauru kajīti kā rieksta čaumalu, dažas kastes ar konserviem un alu, divas šautenes, japāņu akvalangistu maska un pleznu komplekts — tas arī bija viss, ja neskaita hidrofonu, pamatīgu krā­jumu bateriju un vēl šādus tādus sīkumus. Kuterīti sauca par «Galapagu». Tādā šau­bīgā kuģītī zem elegantā dzeltenzilsarkanā Ekvadoras karoga Lindals devās Klusajā okeānā.

Jūs jautājat, vai viņš brauca viens pats? Nu, protams, viens pats. Viņam gribēja pie­biedroties kāds vietējais skolmeistars, bet tas pēdējā brīdī saslima vai izlikās saslimis, un Lindals devās ceļā viens.

Dienu viņš vadīja savu nožēlojamo «Gala- pagu», bet naktī, ja nebija gaidāms negaiss, izmeta enkuru un likās gulēt. Tieši uz klāja, apsedzies ar palagu un Dienvidu Krustu.

Vienā tādā naktī Lindalu uzmodināja spilgta gaisma. Balts prožektora stars pie­nagloja «Galapagu» pie okeāna virsmas gluži kā kukainīti pie -herbārija dēļa. Kad Lindals piecēlās, stars nodrebēja un mazliet pavirzījās sānis. Metrus četrdesmit aiz kuģa viņš ieraudzīja melnu zēmūdenes siluetu. No tās rēgojās lielgabals un divi smagie lož­metēji. Uz tiltiņa stāvēja cilvēks spīdīgā lietusmētelī ar ruporu rokā.

— Kas šis par kuģi? — viņš jautāja an­gliski ar tikko samanāmu akcentu.

— Pētniecības kuģis … Pierakstīts Gvajakilas ostā … Bet kas īsti esat jūs?

— Kāda apkalpe? — cilvēks ar ruporu it kā nebija dzirdējis jautājumu.

— Kas jūs tāds esat un uz kāda pamata pratināt mani eksteritoriālos ūdeņos?

— Atbildiet, vai es jūs nogremdēšu!

Lindals paraustīja plecus,, pačamdījās pa

kabatām un, atradis cigareti, aizsmēķēja.

— Cik tad cilvēku ir uz jūsu kuģa?

— Es viens pats.

— Viens pats?! — cilvēks lietusmētelī no­liecās pār lūku un kaut ko pateica. Dažas minūtes ar kādu apspriedies, viņš atkal pa­cēla ruporu un nokliedza:

— Tūlīt mēs jūs apciemosim! Tikai nedo­mājiet spirināties pretī, citādi noiesiet di­benā.

No zemūdenes atīrās laiva. Trīs airu pāri ritmiski gūlās ūdenī. Laiva viegli un bez trokšņa slīdēja pa eļļaino gaismas celiņu. Pakaļgalā uz sola melnēja lietusmētelī tērptā cilvēka siluets, un viņam blakus sēdēja kāds cits, kam galvā bija cepure ar augstu ieliektu virsu.

Kad laiva atsitās pret «Galapagas» bortu un abi šie cilvēki uzkāpa uz kuģa klāja, Lin­dals ar žestu aicināja viņus kajītē. Bet tur bija pārāk šauri, un tie novietojās zem kla­jas debess, jo vairāk tāpēc, ka klāju apgais­moja prožektors. Lindals tūlīt noprata, ka tie ir friči.

— Atnesiet kuģa dokumentus, — piepra­sīja virsnieks lietusmētelī.

Lindals atnesa.

Friči uzmanīgi pētīja kuģa žurnālu. Paņē­muši Lindala personas apliecību, viņi pagā­jās uz kuģa pakaļgalu, kur bija gaišāks, un sāka par kaut ko apspriesties. Līdz Lindalam atlidoja tikai frāžu fragmenti, turklāt viņš slikti zināja vācu valodu. Tomēr Lindals sa­prata, ka runa ir par viņu. Lietusmētelī tēr­ptais virsnieks par kaut ko dedzīgi centās pārliecināt otru — slaidu, kalsenu gaišmati, bet tas nez kādēļ nepiekrita.

Kad viņi bija atgriezušies pie Lindala, gaišmatis jautāja:

— Vai jūs esat anglis?

Gluži instinktīvi Lindals saprata, ka ne­vajag teikt patiesību. Bija 1939. gads, un viņš jauta, ka tuvojas karš.

— Amerikānis. Mans vectēvs atstāja Vā­ciju un apmetās Bostonā.

— Vai viņš bija vācietis?

— Jā.

Vācieši saskatījās.

— Vai jums ir laiva? — vaicāja gaiš­matis.

Lindals pamāja un norādīja ar roku uz labo bortu.

— Ļoti labi. Mēs jums dodam, — viņš paskatījās pulksteņa spīdošajā ciparnīcā, — četrdesmit minūtes. Iekraujiet laivā visu nepieciešamo un brauciet uz krastu.

— Kā — uz krastu?… — Lindals nesa­prata. — Līdz kontinentam taču ir vairāk nekā sešsimt jūdžu …

— Kālab gan jums kontinents? — iesmē­jās virsnieks lietusmētelī. — Kuģa žurnālā teikts, ka jūsu kurss ir uz Galapagu salām. Nu tad brauciet laimīgi. Tikai kādas simts jūdzes.

— Bet… bet tā taču ir tīrā slepkavība! — Lindals vēl arvien nespēja saprast, ko no viņa grib.

— Nu! Tu vēl te runāsi, cūka! Tev jābūt laimīgam, ka fāterlandei ievajadzējies tādas nožēlojamas siles. Taisies mudīgi! Ja pēc četrdesmit minūtēm nebūsi jūrā…

Lindals sāka kraut laivā pārtiku.

— Kas tas? — jautāja virsnieks lietus­mētelī, rādīdams uz alus kasti.

— Ingveralus.

— Atstāj to šeit. Tev pietiks ar muciņu ūdens. Atklātā jūrā ar alu viegli var sabojāt vēderu.

— Vai šautenes drīkst ņemt līdz? — Lin­dals pavaicāja.

— Kam tev tās vajadzīgas? — virsnieks pastiepa roku pēc beļģu divstobrenes.

— Lai ņern, — sacīja gaišmatis.

— Labs ir, ņem, — virsnieks atmeta ar roku.

— Kas tas? — vaicāja gaišmatis, kad Lin­dals izvilka no kajītes ultrahidrofonu.